Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Malikorns pasauca d'Artanjanu. Kapteinis acumirklī atsteidzās.

Malikorna paskaidrojumi bija veltīgi, un d'Artanjans veltīgi izlikās, ka tiem tic; abi šie gudrie un izmanīgie cilvēki nespēja iztēlot to par ne­vainīgu piedzīvojumu: Malikorns pavēstīja, ka gribējis iekļūt pie de Mon­talē jaunkundzes, tāpat kā pirms dažām dienām de Sentenjana kungs pūlējās ielauzties de Tonē-Šarantas jaunkundzes istabā.

Princese palika nepielūdzama: ja Malikorns patiesi gribējis naktī pa kāpnēm iekļūt viņas istabās, lai satiktu Montalē, tad par šo nodomu viņš pelnījis kārtīgu sodu.

Ja Malikorns nav rīkojies pēc paša gribas, bet kā starpnieks starp Lavaljēru un personu, kuru viņa nevēlējās pieminēt, tad viņa nodarījums ir vēl smagāks, jo to neattaisno pat kaislība.

Vārdu sakot, princese bija pārskaitusies un panāca, ka Malikornu princis atlaida; savā aklumā viņa nebija ņēmusi vērā, ka viņa ir Montalē un Malikorna rokās, pateicoties nakts vizītei pie de Giša kunga un citām tikpat kutelīgām lietām.

Satracinātā Montalē gribēja tūlīt pat atriebties, bet Malikorns viņu pārliecināja, ka karaļa atbalsts izpērk jebkuru netaisnību un ir jauki ciest par karali.

Malikornam bija taisnība. Tāpēc viņš spēja pārliecināt Montalē, kaut arī viņa bija sieviete.

Pasteigsimies piebilst, ka arī karalis krietni vien palīdzēja viņam no­mierināties.

Vispirms Malikorns saņēma piecdesmit tūkstošus livru par zaudēto vietu.

Tad Ludviķis XIV pieņēma viņu savā dienestā, juzdamies ļoti ap­mierināts, ka tā var atriebties princesei par visām nepatikšanām, kas bija jācieš viņam un Lavaljērai.

Toties Malikorns vairs nevarēja zagt viņam lakatiņus un mērīt kāpņu garumu, un nabaga mīlētājs jutās pavisam bezpalīdzīgs.

Kamēr Lavaljēra palika Palērojālā, nebija nekādu cerību ar viņu sa­tikties.

Te nespēja līdzēt nekāda nauda vai balvas.

Par laimi Malikorns nesnauda.

Viņam izdevās satikties ar Montalē. Tiesa, arī Montalē darīja visu iespējamo, lai šī tikšanās notiktu.

— Ko jūs darāt pie princeses naktī? — Malikorns noprasīja.

— Guļu, — meitene atteica.

— Kā, jūs guļat?

— Protams.

— Tas nu gan ir nelāgi! Cik slikti, ka meitene, kuras sirdi nomāc lielas ciešanas, vienkārši guļ!

— Kādas ciešanas tad mani nomāc? — Vai tad jūs neesat izmisusi par šķiršanos no manis?

— Nemaz. Jūs taču saņēmāt piecdesmit tūkstošus livru un vietu pie karaļa.

— Vienalga jūs esat ārkārtīgi nobēdājusies, jo nevarat kā agrāk tik­ties ar mani; bez tam jūs droši vien esat izmisusi, ka es pazaudēju prin­ceses uzticību. Vai tā nav?

— O jā, tas tiesa.

— Nu, tātad šis ciešanas nejauj jums naktīs gulēt, un jūs ik pa brīdim šņukstat, nopūšaties un skaļi šņaukājaties.

— Bet mīļo Malinkorn, princese necieš ne mazāko troksnīti.

— To es lieliski zinu! Tāpēc, redzēdama jūsu neremdināmās bēdas, viņa pacentīsies jūs pēc iespējas ātrāk pārcelt citur.

— Saprotu.

— Tieši tas mums vajadzīgs.

— Un kas būs tālāk?

— No jums šķirtā Lavaljēra sāks pa naktīm tā stenēt un raudāt, ka princese zaudēs pacietību.

— Tad viņu pārcels uz citu istabu.

— Jā, bet uz kādu?

— Uz kādu? Te nu jūs pazaudējāt ceļu, asprātīgais jaunekli.

— Nemaz! Jebkura istaba būs labāka nekā princeses istaba.

— Jums taisnība.

— Tad šonakt pat sāciet savas Jeremijas raudu dziesmas.

— Varat būt mierīgs.

— Un pastāstiet Lavaljērai, ko es jums teicu.

— Nebaidieties, viņa jau tāpat pietiekoši daudz klusiņām raud.

— Tad lai raud skaļi. Tā viņš šķīrās.

Malikorna ieteikums tika pastāstīts Lavaljērai, kura gan to atzina par nesaprātīgu, bet pēc nelielas pretošanās, ko izraisīja vairāk kautrība nekā vēsums, piekrita tam sekot.

Divu sieviešu raudas un žēlabas princeses istabās — tā bija ģeniāla Malikorna izdoma.

Tā kā neticamais izrādās visticamākais, un neiespējamais kļūst par realitāti, tā arī šī „Tūkstoš un vienas nakts" pasaka deva tieši tos re­zultātus, kurus Malikorns paredzēja.

Vispirms princese aizsūtīja prom Montalē.

Pēc trim dienām, vai, pareizāk, trim naktīm, viņai sekoja Lavaljēra.

Viņu pārcēla uz mansarda istabiņu, kura atradās virs galminieku ista­bām.

Tikai viens stāvs, jeb, pareizāk sakot, grīda, atdalīja galma dāmas no virsniekiem.

Uz galma dāmu istabām veda īpašas kāpnes, kuras atradās de Na- vaijas kundzes uzraudzībā.

De Navaijas kundze bija dzirdējusi par viņa majestātes iepriekšējiem uzbrukumiem, tādēļ lielākas drošības labad pavēlēja aizrestot logus un kamīnu atveres.

Tā de Lavaljēras jaunkundzes gods tika aizsargāts uz to labāko, un viņas istaba sāka līdzināties būrim.

Kad de Lavaljēras jaunkundze bija savā istabā, — bet tur viņa sēdēja gandrīz vienmēr, jo princese reti izmantoja viņas pakalpojumus kopš tā laika, kad viņa nonāca de Navaijas kundzes uzraudzībā, — viņai palika tikai viena izklaidēšanās: skatīties cauri restēm pa logu. Tā sēdēdama, viņa reiz pretējā logā pamanīja Malikornu.

Turēdams rokā svērteni, viņš pētīja ēku un rakstīja kaut kādas al­gebras formulas. Malikorns līdzinājās inženierim, kurš ierakumos mērā nocietinājumu leņķi vai cietokšņa sienu augstumu.

Lavaljēra pazina Malikornu un pamāja viņam.

Malikorns savukārt atbildēja, zemu paklanīdamies, un pazuda.

Lavaljēru pārsteidza viņa vēsā izturēšanās, kas nemaz nebija rakstu­rīga Malikornam. Tad viņa atcerējās, ka nabaga jauneklis viņas dēļ zau­dēja vietu, un tātad nevarēja gaidīt, lai viņš izturētos labi pret Luīzi, se­višķi vēl, ja ņem vērā, ka viņa diez vai spēja viņam šo stāvokli atdot.

Lavaljēra prata piedot pāridarījumus un just līdzi nelaimē.

Viņa būtu lūgusi padomu Montalē, ja draudzene būtu kopā ar viņu; bet Montalē šeit nebija.

Tobrīd Montalē rakstīja vēstules.

Pēkšņi Luīze ieraudzīja, ka no loga, kur tikko bija redzams Mali­korns, tiek izmests kāds priekšmets; tas pārlidoja pāri pagalmam un cauri restēm nokrita uz grīdas.

Ziņkārības pārņemta, viņa pieliecās un to pacēla. Tā bija spolīte, uz kuras tin zīda diegus: patlaban diegu vietā tai bija aptīts papīrs.

Lavaljēra to iztaisnoja un izlasīja:

„Jaunkundz!

Es ļoti vēlos uzzināt divas lietas.

Pirmkārt, kāda jūsu istabā ir grīda: koka vai ķieģeļu?

Otrkārt, kādā attālumā no loga stāv jūsu gulta?

Atvainojiet par traucējumu un lūdzu atsūtiet atbildi tādā pat veidā, kā saņēmāt manu vēstuli.

Jums būs grūti iemest spolīti pa manu logu, tādēļ esiet tik laipna un vienkārši nometiet to zemē.

Galvenais, es lūdzu jūs uzskatīt mani par jūsu padevīgāko kalpu.

Malikorns.

Atbildi lūdzu uzrakstiet šai pašā vēstulē."

— Nabadziņš, — Lavaljēra iesaucās, — viņš laikam sajucis.

Viņa līdzjūtīgi paskatījās uz to pusi, kur atradās viņas korespondents, ko varēja saskatīt pretējās istabas pustumsā.

Malikorns saprata un papurināja galvu, it kā atbildēdams:

— Nē, nē, es esmu pie vesela saprāta, nomierinieties.

Viņa neticīgi pasmaidīja.

— Nē, nē, — viņš žestikulēja. — Ar galvu viss kārtībā.

Malikorns piesita sev pie pieres.

Pēc tam viņš ar žestiem un mīmiku sāka skubināt: „Rakstiet ātrāk".