Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Princese paraustīja plecus.

— Atkārtoju vēlreiz — vai kādu citu galma dāmu, — karalis tur­pināja, — tad jūs apkaunojat viņu, un tāpēc es lūdzu jums to paskaidrot, lai tad vai nu apstiprinātu vai noliegtu jūs lēmumu.

— Noliegt manu lēmumu? — princese augstprātīgi iesaucās. — Kā! Ja es esmu padzinuši vienu no savām kalponēm, vai jūs pavēlēsiet man to pieņemt atpakaļ?

Karalis cieta klusu.

— Tā jūs ne tikai pārsniegtu savu varu; tas būtu nepiedienīgi.

— Princese!

— Ja es nebūtu sašutusi par tādu savas cieņas apvainojumu, tad es nebūtu jūsu karaļu dzimtas cienīga, es nebūtu princese un karaļa meita; es nolaistos pat zemāk par savu padzīto kalponi.

Karalis satracināts pielēca kājās.

— Princese, jums nav sirds, — viņš iekliedzās. — Ja jūs tā izturaties pret mani, tad arī es varu Pikoties bargi pret jums.

Reizēm nejauša lode izmaina kaujas rezultātu. Karaļa bez īpaša no­doma izteiktie vārdi pārsteidza princesi un uz mirkli padarīja viņu svār­stīgu: viņa nobijās, vai tikai nedraud izraidījums.

— Lūdzu, paskaidrojiet, valdniek, — viņa sacīja.

— Es jums jautāju, ko nogrēkojusies de Lavaljēras jaunkundze?

— Viņa ir liela intrigante; viņas dēļ notika divkauja starp diviem draugiem; viņa izraisījusi nelāgas tenkas, tā ka viss galms rauc pieri, jau tikai padzirdot viņas vārdu.

— Lavaljēra? — karalis pārvaicāja.

— Aiz viņas lēnprātīgās un liekulīgās ārienes slēpjas viltīga un ļauna dvēsele, — princese turpināja.

— Lavaljērai?

— Valdniek, jūs viegli varat maldīties, bet es viņu labi pazīstu: viņa ir spējīga sanaidot pat vistuvākos radiniekus un draugus. Kā redzat, viņa jau iesējusi nesaprašanos starp mums.

— Es jums galvoju… — karalis iesāka.

— Valdniek, mēs taču dzīvojām labā saskaņā, bet tad viņa ar savām sūdzībām un viltīgajām žēlabām izraisīja jūsu majestātes nelabvēlību pret mani.

— Es zvēru, ka pār viņas lūpām nav nācis neviens ļauns vārds, — karalis noteica, — redzot manas dusmas, viņa lūdza mani nevienam ne­atriebties; jums nav uzticamākas un godbijīgākas draudzenes par viņu.

— Draudzenes? — princese nošņāca ar visdziļāko nicinājumu.

— Piesargieties, princese, — karalis uzsvēra, — jūs aizmirstat par manu attieksmi pret Lavaljēru. No šī brīža viss ir izlīdzināts. De La­valjēras jaunkundze būs tā, par ko es viņu padarīšu un, ja es gribēšu, rīt pat viņa kāps tronī.

— Un tomēr viņa nav tam dzimusi; jūs varat noteikt viņas nākotni, bet mainīt pagātni nav jūsu varā.

— Princese, es biju pret jums ļoti laipns un pieklājīgs. Nelieciet man atgādināt, ka es esmu karalis.

— Valdniek, jūs man to atkārtojat jau otro reizi. Man bija tas gods atbildēt jums, ka es esmu jūsu varā.

— Vai tādā gadījumā jūs piekrītat izrādīt man laipnību un atkal pie­ņemt de Lavaljēras jaunkundzi?

— Kāpēc gan? Jums taču, valdniek, ir tronis, ko jūs varat viņai dot. Es esmu pārāk niecīga, lai būtu tik varenas personas aizgādne.

— Diezgan dusmu un nicinājuma! Esiet žēlsirdīga manis dēļ!

— Nekad!

— Vai jūs gribat mani piespiest karot ar paša ģimeni?

— Man arī ir ģimene, un tur es atradīšu patvērumu.

— Vai tie ir draudi? Jūs pārāk aizmirstaties. Vai tad jūs domājat, ka tad, ja notiks šķelšanās, jūsu radinieki jūs atbalstīs?

— Ceru, valdniek, ka jūs nespiedīsiet mani rīkoties mana stāvokļa necienīgi.

— Es cerēju, ka jūs atcerēsieties mūsu draudzību un izturēsieties pret mani kā pret brāli.

Princese uz mirkli kļuva domīga.

— Es nedomāju, ka mūsu radniecība cieš no tā, ka es atsakos rī­koties netaisnīgi.

— Netaisnīgi?

— Ak, valdniek, ja es visiem izstāstītu par Lavaljēras uzvedību un ja to uzzinātu karalienes…

— Diezgan, Henriete, nevajag apslāpēt savu sirdsbalsi; atcerieties, ka jūs mani mīlējāt un ka cilvēka sirdij jābūt tikpat žēlsirdīgai kā Visaugstā­kā sirdij. Neesiet stūrgalvīga un nežēlīga, piedodiet Lavaljērai.

— Nevaru. Viņa mani aizvainoja.

— Bet manis dēļ!

— Valdniek, jūsu dēļ es darīšu visu, bet tikai ne to.

— Jūs mani dzenat izmisumā… Jūs mani piespiežat ķerties pie vāju cilvēku pēdējā līdzekļa — naida un atriebības.

— Jūsu majestāte, es aicinu jūs būt saprātīgam.

— Saprātīgam? Māsa, es esmu zaudējis prātu.

— Dieva dēļ, valdniek!

— Apžēlojieties par mani, māsa, es lūdzu pirmoreiz dzīvē; jūs esat mana pēdējā cerība.

— Valdniek, jūs raudat?

— Jā, aiz trakām dusmām un pazemojuma. Es — karalis, esmu spiests nolaisties līdz lūgumiem! Visu mūžu es nolādēšu šo mirkli. Vienā sekundē jūs man izdarījāt vairāk ļaunuma nekā var iedomāties visdrū­mākajos dzīves brīžos.

Karalis ļāva vaļu asarām, kuras patiešām plūda aiz niknuma un kau­na.

Princese bija ne tik daudz aizkustināta — pat visjūtīgākās sievietes pārāk nejūt līdz lepnuma mokām, — bet viņa nobijās, kaut tikai šīs asa­ras neaizskalotu no karaļa sirds visu cilvēcīgo.

— Pavēliet, valdniek! — viņa piekāpās. — Ja jūs labāk gribat, lai pazemojos es, tad esmu gatava jums pakļauties, kaut gan par manu pa­zemojumu zinās visi, bet jūsu redzēju vienīgi es.

— Nē, nē, Henriete! — Ludviķis iesaucās augstsirdības uzplūdos. — Jūs tikai piekāpjaties brāļa lūgumam!

— Es pakļaujos — un tātad man vairs nav brāļa!

— Vai vēlaties par atmaksu visu manu karalisti?

— Kā jūs protat mīlēt, kad mīlat!

Ludviķis neatbildēja. Satvēris princeses roku, viņš to pārklāja skūpstiem.

— Tātad jūs pieņemsiet atpakaļ nabaga meiteni, piedosiet viņai un atzīsiet, cik viņa ir lēnprātīga un labsirdīga?

— Es viņu atstāšu savā namā.

— Nē, jūs atkal dāvāsiet viņai savu draudzību, dārgā māsa!

— Man viņa nekad nav patikusi.

— Nu tad aiz mīlestības pret mani jūs izturēsieties laipni, vai ne, Henriete?

— Labi, es izturēšos pret viņu kā pret jūsu iemīļoto.

Karalis piecēlās. Šie nevietā izmestie vārdi iznīcināja visus viņas paš­uzupurēšanās nopelnus. Karalim pret viņu vairs nebija nekādu pienāku­mu. Aizskarts un nāvīgi aizvainots viņš atbildēja: *

— Pateicos, princese. Es mūžam atcerēšos jūsu laipnību.

Viņš uzsvērti ceremoniāli atvadījās.

Iedams garām spogulim, viņš pamanīja savas apsarkušās acis un nikni piecirta kāju.

Bija jau par vēlu, jo Malikorns un d'Artanjans, stāvēdami pie durvīm, bija pamanījuši saraudātās acis.

„Karalis ir raudājis", — Malikorns nodomāja.

D'Artanjans godbijīgi tuvojās Ludviķim.

— Valdniek, atgriezieties savās istabās pa mazajām kāpnēm, — viņš pačukstēja.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka jums uz sejas palikuši ceļa putekļi. Ejiet, valdniek, ejiet.

„Hm, hm! — viņš nodomāja, kad karalis paklausīja viņam kā mazs

bērns. — Vai tam, kas saraudinās sievieti, kura tā pratusi sāpināt karali".

Princese nebija ļauna, bet mēdza ātri iekarst. Karalis nebija neapdomīgs, bet tikai iemīlējies.

Tiklīdz viņi bija noslēguši kaut ko līdzīgu līgumam, kas atjaunoja La­valjēras tiesības, abi centās gūt no tā kādu labumu.

Ludviķis vēlējās katru brīdi redzēt Lavaljēru.

Princese, kas bija saīgusi pēc scēnas ar karali, nevēlējās to pieļaut.