Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Vēl viens tāds vārds, jaunkundz, un es miršu pie jūsu kājām.

— Nē, nē, valdniek, es pazīstu sevi labāk nekā jūs. Nepazudiniet arī sevi tādas dēļ, ko visi nicina.

— O, pasakiet, kas ir jūsu vajātāji, lūdzu jūs!

— Es ne par vienu nesūdzos, valdniek; varu vainot vienīgi sevi, pa­lieciet sveiks! Tā sarunādamies ar mani, jūs sevi kompromitējat.

— Sargieties, Luīze! Jūsu vārdi iedzen mani izmisumā; sargieties!

— Jūsu majestāte, lūdzu, atļaujiet man palikt šeit, klosterī!

— Es jūs izraušu no paša Dieva rokām.

— Tad vispirms izraujiet mani no cietsirdīgu ienaidnieku rokām, kas apdraud manu dzīvību un godu. Ja jums pietiek spēka mani mīlēt, tad atrodiet arī spēku aizstāvēt. To, kuru jūs sākāties mīlam, izsmej, apber ar apvainojumiem, padzen, — Luīze iekliedzās.

Dziļās ciešanas lēnīgo meiteni piespieda žēloties, un viņa raudādama lauzīja rokas.

— Jūs padzina! — karalis iesaucās. — Es jau otro reizi to dzirdu.

— Padzina ar kaunu, valdniek. Tagad jūs redzat, ka man ir tikai viens aizstāvis — Dievs, tikai viens mierinājums — lūgšanas un viens patvērums — klosteris!

— Mana pils un galms būs jūsu. Nebaidieties, Luīze; tie, kuri vakar jūs padzina, rīt drebēs jūsu priekšā. Ko es saku: rīt, — jau šorīt viņi sajuta manu spēku. Luīze, jūs tiksiet bargi atriebta. Par jūsu asarām vai­ninieki raudās asiņainas asaras. Nosauciet man viņu vārdus.

— Nekad! Ne par ko!

— Kā tad es varēšu viņus sodīt?

— Valdniek, jūsu roka sastings, kad ieraudzīsiet, kas jāsoda.

— O, jūs mani nepazīstat! — Ludviķis dedzīgi protestēja. — Mani nekas neapturēs. Es pārvērtīšu pelnos visu karalisti un nolādēšu savu paša ģimeni. Es pat nocirtīšu sev roku, ja tā izrādīsies par gļēvu sodīt pašas maigākās un mīļākās būtnes ienaidniekus.

To teikdams, Ludviķis patiešām tik spēcīgi iesita ar dūri pa ozola starpsienu, ka tā iedunējās.

Lavaljēra izbijās. Visvarenā jaunekļa dusmas bija tik negantas un di­ženas, ka atgādināja satrakotu stihiju.

Luīze, kas bija domājusi, ka nekādas sāpes nevar salīdzināt ar viņas ciešanām, tagad jutās aizkustināta par karaļa sāpēm, kas izpaudās niknos draudos.

— Valdniek, — meitene tomēr sacīja, — lūdzu jūs pēdējo reizi — atstājiet mani. Šai svētajā vietā es jau esmu ieguvusi mieru. Dieva aiz­stāvības priekšā zūd sīkais ļaužu ienaids. Valdniek, es jūs vēlreiz lūdzu — ļaujiet man palikt šeit.

— Tādā gadījumā, — Ludviķis iekliedzās, — pasakiet atklāti, ka jūs nekad mani neesat mīlējusi, sakiet, ka mana pazemīgā atvainošanās gan glaimo jūsu lepnumam, bet manas sāpes jūs neskar. Sakiet, ka Francijas karalis jums nav vis iemīļotais, kura maigums darītu jūs laimīgu, bet gan despots, kura iegribas salauza jūsu sirdi. Nesakiet, ka jūs tiecaties pie Dieva; labāk sakiet, ka bēgat no karaļa. Nē, Dievs neatbalsta dzelžainus lēmumus; Dievs atļauj nožēlot vainu, piedod un nepretojas mīlestībai.

Klausīdamās šajos vārdos, kas lika viņas asinīm ritēt straujāk, Luīze izmisumā atkal lauzīja rokas.

— Vai tad jūs nedzirdējāt? — viņa ieteicās.

— Ko?

— Mani padzina, mani nicina, un es to esmu pelnījusi.

— Es jums dāvāšu savu cieņu, jūs būsiet pielūgtākā sieviete manā galmā, jūs visi apskaudīs.

— Pierādiet, ka jūs mani vēl mīlat.

— Kā?

— Atstājiet mani.

— Es jums pierādīšu savu mīlestību arī bez šķiršanās.

— Valdniek, vai jūs domājat, ka es to pieļaušu? Vai patiešam jums šķiet, ka es ļaušu jums pieteikt karu visai jūsu ģimenei? Vai jūs domājat, ka es atļaušu jums manis dēļ atgrūst māti, sievu un māsu!

— A, nu beidzot jūs nosaucāt savas apvainotājas! Zvēru pie visva­renā Dieva, es viņas sodīšu!

— Tāpēc arī mani biedē nākotne. Tāpēc es no visa atsakos. Tāpēc es nevēlos, lai jūs atriebtos par mani. Pietiek asaru, sāpju un žēlabu! Es nekad nesagādāšu nevienam ciešanas, mani nevarēs vainot par kāda asa­rām. Pietiekoši daudz es pati esmu cietusi un raudājusi!

— Bet manas ciešanas un sāpju vaidi, manas asaras jums neko ne­nozīmē?

— Dieva dēļ, valdniek, nerunājiet tā ar mani! Man nepieciešama visa mana drosme, lai nestu šo upuri.

— Luīze, Luīze, es tevi lūdzu! Pavēli, dod rīkojumus, sodi vai apžēlo, bet tikai nepamet mani!

— Diemžēl, valdniek, mums jāšķiras.

— Tātad tu mani nemīli?

— Dievs mans liecinieks, mīlu!

— Tie ir meli!

— Ja es nemīlētu, valdniek, tad nemēģinātu jūs aizkavēt; es atriebtos par apvainojumiem un triumfētu pār ienaidniekiem, kā jūs man piedā­vājat. Bet, kā redzat, es pat nevēlos pieņemt jūsu mīlestību, kas būtu salda atriebība, jūsu mīlestību, kas ir visa mana dzīve: domādama, ka jūs mani vairs nemīlat, es gribēju mirt.

— Jā, jā, tagad es visu saprotu. Jūs esat svētā un pelnāt visdziļāko cieņu. Tāpēc es nevienu citu sievieti pasaulē nemīlēšu tā kā jūs, Luīze; nevienai citai sievietei nebūs tādas varas pār mani. Es zvēru, ka salauztu visu pasaulē, ja tas nostātos starp mums. Jūs man pavēlat nomierināties un aizmirst? Labi, es nomierināšos. Jūs vēlaties lēnprātību un žēlastību? Es būšu žēlīgs un lēnprātīgs. Pavēliet, un es paklausīšu…

— Mans Dievs! Vai gan tāda nabaga meitene kā es drīkst kaut pus­vārdu pavēlēt tik varenam karalim kā jūs?

— Jūs esat mana dzīvība un dvēsele! Vai tad tā nav dvēsele, kas vada ķermeni?

— Tātad jūs mani mīlat, dārgo valdniek?

— Visiem dvēseles spēkiem. Ja jūs teiktu tikai vienu vārdu, es ar smaidu uz lūpām atdotu par jums savu dzīvību.

— Jūs mani mīlat?

— Jā, jā!

— Tad man nav ko nožēlot šai pasaulē. Dodiet man savu roku, vald­niek, un atvadīsimies. Es esmu piedzīvojusi augstāko laimi, kāda man bija lemta šai dzīvē.

— Nē, nē! Tava dzīve tikko sākas. Tavai laimei nebija vakardienas, toties ir šodiena, rītdiena un visa nākotne! Dzen prom domas par šķir­šanos un drūmo izmisumu. Mūsu Dievs ir mīlestība, tā ir mūsu dvēseļu tieksme. Tu dzīvosi man, bet es tev.

Nokritis meitenes priekšā ceļos, Ludviķis pārklāja skūpstiem viņas kā­jas, juzdams neizsakāmu prieku un pateicību.

— Valdniek! Valdniek! Tas ir tikai sapnis.

— Kāpēc sapnis?

— Tāpēc, ka es nevaru atgriezties galmā. Es esmu izraidīta; kā lai es ar jums satiekos? Vai tad nebūs labāk, ja es palikšu klostera mūros un dzīvošu atmiņās par mūsu mīlestību, par jūsu pēdējo atzīšanos un jūsu sirds dziņām?

— Jūs izraidīta? — Ludviķis XIV iekliedzās. — Kas jūs uzdrošinās izraidīt, ja es saucu atpakaļ?

— O, valdniek, pastāv spēks, pār kuru karaļiem nav varas. Tā ir augstākā sabiedrība un sabiedriskā doma. Padomājiet, vai tad karalis drīkst mīlēt sievieti, kas ir padzīta no galma un kuru viņa māte apkrāvusi aizdomām, bet māsa uzlikusi sodu? Tāda sieviete nav karaļa cienīga.

— Vai sieviete, kas pieder man, nav manis cienīga?

— Tieši tā, valdniek. Kopš tā brīža, kad viņa jums pieder, jūsu mīļā­kā nav jūsu cienīga.

— Jums taisnība, Luīze. Jūs vairs nebūsiet izraidītā.

— Var redzēt, ka jūs neesat runājis ar princesi.

— Es griezīšos pie savas mātes.

— Tātad jūs neesat saticis arī savu māti.

— Vai tad arī viņa?… Nabaga Luīze! Tātad visi ir pret jums?

— Jā, nelaimīgā Luīze, ko vētra jau bija salauzusi pirms jūsu ie­rašanās un kas tagad pavisam zaudējusi spēkus.