Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Iegājis pie Lavaljēras un atklājis, ka istaba ir tukša, karalis patiešām izbijās un pasauca Montalē.

Montalē tūlīt pat atskrēja un izbijās tāpat kā karalis.

Viņa varēja valdniekam tikai pateikt, ka viņai licies, it kā naktī La­valjēra raudājusi. Zinādama par karaļa apciemojumu, viņa nav uzdro­šinājusies iztaujāt par cēloņiem.

— Kā jūs domājat, kur viņa varēja aiziet? — karalis vaicāja.

— Valdniek, — Montalē atteica, — Luīze ir ļoti sentimentāla. Es esmu bieži redzējusi, ka viņa pieceļas rītausmā un iet uz dārzu. Varbūt arī pašlaik viņa ir dārzā.

Karalim šis pieņēmums likās ticams, un viņš tūlīt pat devās meklēt bēgli.

Kad d'Artanjans atkal ieraudzīja karali, Ludviķis bija bāls un par kaut ko dzīvi sarunājās ar savu pavadoni.

Viņa majestāte iegāja dārzā. De Sentenjans aizelsies viņam sekoja.

D'Artanjans neatgāja no loga. Viņš bezrūpīgi svilpoja un it kā neko neievēroja, bet patiesībā redzēja visu.

— Lūk, kā! — viņš pie sevis noteica, kad karalis izzuda skatienam. — Viņa majestāte iemīlējies vairāk, nekā es domāju; viņš dara tādas lietas, ko nebūtu darījis Mančīni jaunkundzes dēļ.

Pēc ceturtdaļstundas karalis atkal parādījās; viņš bija pārmeklējis kat­ru dārza stūrīti.

Nav nemaz jāteic, ka viņa meklējumi izrādījās neveiksmīgi.

De Sentenjans gāja aiz viņa majestātes, vēdinādamies ar cepuri, un izbiedētā balsī izprašņāja par Lavaljēru visus kalpus un katru, ko satika ceļā.

Viņš sadūrās ar Manikanu, kurš tikko bija ieradies no Fontenblo. Manikans nebija steidzies, un tāpēc viņam vajadzēja diennakti ceļam, kur citiem vajadzētu tikai sešas stundas.

— Vai jūs neredzējāt de Lavaljēras jaunkundzi? — de Sentenjans noprasīja.

Mūžam aizsapņojies un izklaidīgs, Manikans iedomājās, ka viņam jau­tā par de Gišu, un atteica:

— Paldies, grāfam klājas mazliet labāk.

Pēc tam viņš aizgāja; ienācis karaļa apartamentos, Manikans sastapa d'Artanjanu un palūdza paskaidrot, kāpēc karalis izskatās tik sašļucis.

D'Artanjans atteica, ka Manikana acis viļ, un karalis patiesībā ir ār­kārtīgi jautrs.

Nosita astoņi.

Parasti šai laikā karalis brokastoja.

Etiķete paredzēja, ka astoņos no rīta karalim vienmēr jābūt izsal­kušam.

Ludviķis lika pasniegt sev brokastis guļamistabā uz īpaša galdiņa un ļoti ātri paēda.

Tā kā karalis nevēlējās šķirties no Sentenjana, tad tas apkalpoja viņa majestāti pie galda. Pēc brokastīm karalis pieņēma vairākus virsniekus un pa to laiku aizsūtīja de Sentenjanu izlūkos.

Kad pieņemšana beidzās, Ludviķis nepacietīgi sāka gaidīt de Sen­tenjana atgriešanos, kurš bija sacēlis kājās visus savus kalpus; tā pagāja laiks līdz deviņiem.

Nosita deviņi, un karalis iegāja savā kabinetā.

Pie pirmā pulksteņa sitiena ienāca sūtņi, pie pēdējā parādījās kara­lienes un princese.

Holandi pārstāvēja trīs diplomāti, Spāniju divi.

Karalis palocījās, viņus sveicinādams.

Tobrīd ienāca de Sentenjans.

Viņa ierašanās karalim bija daudz svarīgāka par sarunu ar sūtņiem, lai kādas valstis arī viņi pārstāvētu un cik daudz viņu būtu.

Tāpēc vispirms karalis jautājoši paskatījās uz de Sentenjanu, bet tas noraidoši papurināja galvu.

Karalis gandrīz zaudēja savaldību, bet, tā kā viņam bija pievērstas karalieņu, augstmaņu un sūtņu acis, tad viņš ar pūlēm savaldījās un lūdza sūtņus izteikties.

Viens no Spānijas pārstāvjiem teica garu runu, kurā slavēja, cik iz­devīga būs savienība ar Spāniju.

Karalis viņu pārtrauca:

— Kungs, es ceru, ka visam, kas nāk par labu Francijai, jābūt lie­liskam Spānijai.

Šie vārdi un jo sevišķi kategoriskais tonis, kādā tie tika izteikti, ie­darbojās uz sūtni kā auksta duša un radīja sārtumu karalieņu vaigos; viņu nacionālais spāņu lepnums bija aizskarts.

Tad sāka runāt Holandes sūtnis un pažēlojās, ka karalim ir aizsprie­dumi pret viņa zemes valdību.

Karalis viņu pārtrauca:

— Kungs, tas ir savādi, ka man jāklausās jūsu žēlabas, kaut gan man pašam būtu vairāk tiesību sūdzēties, un tomēr, kā jūs redzat, es to ne­daru.

— Par ko gan jūsu majestāte varētu sūdzēties?

Karalis rūgti pasmaidīja.

— Vai jūs, kungi, nosodīsiet mani par aizspriedumiem pret valdību, kas pieļauj mani publiski apvainot un vēl pamudina apvainotājus?

— Valdniek!…

— Es atkārtoju, ka Holande dod patvērumu visiem, kas mani neie­redz un jo sevišķi tiem, kas mani apvaino, — karalis turpināja, juzdamies daudz vairāk sarūgtināts par savām personiskajām, nevis politiskajām problēmām.

— Valdniek, apžēlojieties!…

— Jums vajadzīgi pierādījumi? Tos var viegli dabūt. Kur top nekau­nīgi pamfleti, kas attēlo mani kā nožēlojamu un niecīgu monarhu? Jūsu spiestuves sten no to svara. Ja klāt būtu mani sekretāri, es jums nosauktu šo sacerējumu virsrakstus un tipogrāfiju īpašnieku vārdus.

— Valdniek, — sūtnis iebilda, — pamflets nav visas nācijas radīts. Vai tad ir taisnīgi, ka tik varens karalis kā jūsu majestāte liek visai tautai atbildēt par dažu velna apsēsto darbiem, kuri mirst badā?

— Tam es varētu piekrist, kungs. Bet, ja Amsterdamas naudas kal­tuve kaļ mani aizvainojošas medaļas, vai arī tajā vainīgi daži velna ap­sēstie?

— Medaļas? — sūtnis nomurmināja.

— Medaļas, — karalis apstiprināja, skatīdamies uz Kolbēru.

— Vai jūsu majestāte ir pilnīgi pārliecināts… — holandietis uzdro­šinājās iebilst.

Karalis nenolaida acis no Kolbēra, bet tas izlikās, ka neko nesaprot un cieta klusu.

Tad d'Artanjans paspēra pāris soļus uz priekšu un, izņēmis no ka­batas medaļu, pasniedza to karalim.

— Te ir medaļa, ko minēja jūsu majestāte.

Karalis to paņēma. Viņa acis, kas bija pieradušas raudzīties uz visu no augšas kopš tā brīža, kad viņš pārņēma varu, tagad skatīja apvainojošo attēlu, kur Holande kā Jēzus apturēja sauli. Par to liecināja arī uzraksts: In conspectuo meo, stetit sol.

— „Manā klātbūtnē apstājas saule", — karalis nikni iekliedzās. — Es ceru, jūs neturpināsiet liegties?

— Te ir šī saule, — d'Artanjans sacīja.

Viņš norādīja uz krāšņo saules emblēmu visās ailēs ar lepno devīzi: Nec pluribus impar*

Ludviķim nemaz nevajadzēja vēl šo jauno ieganstu, jo viņš jau tāpat bija saniknots par savām paša nepatikšanām. Acis meta zibeņus, kas lie­cināja, ka tūlīt būs vētra.

Kolbēra skatiens apvaldīja karali.

Sūtnis saņēma drosmi un sāka atvainoties.

Viņš sacīja, ka nevajag pievērst tik lielu uzmanību nacionālajai god­kārei; Holande lepojas, ka ir spēcīga valsts, un šo stāvokli tā sasniegusi par spīti savai nelielajai teritorijai; ja sūtņa tautasbrāļus šie panākumi nedaudz apreibinājuši, tad viņš lūdz karalim būt iecietīgam.

Likās, karalis lūdz padomu. Viņš paskatījās uz Kolbēru, bet tas ne­kustējās.

Tad Ludviķis XIV uzmeta skatienu d'Artanjanam.

D'Artanjans paraustīja plecus.

Šī kustība it kā atvēra slūžas, pa kurām izvirda karaļa ilgi apslāpētā dusmu straume.

Neviens nezināja, kurp šī straume var novirzīties, tāpēc iestājās smags klusums.

To izmantoja otrs sūtnis un arī sāka atvainoties.

Viņa runas laikā karalis atkal iegrima pārdomās, klausīdamies ho­landieša balsī tā, kā izklaidīgs cilvēks strautiņa burbuļošanā. Ievērojis to, d'Artanjans pieliecās tuvāk de Sentenjanam un sacīja viņam pietiekoši skaļi, lai karalis sadzirdētu: