Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Vai jūsu majestāte norādīs personas, kam jāpiedalās pieņemšanā?

— Es sastādīšu sarakstu… tagad parunāsim par sūtņiem. Kas viņiem vajadzīgs?

— Holande neko neiegūst no savienības ar Spāniju, toties daudz zau­dē no savienības ar Franciju.

— Kāpēc?

— Noslēgdama savienību ar Spāniju, Holande iegūst sava sabiedrotā aizsardzību; lai kā vēlētos, viņi nespēj iecirst zobus spāniešos. No Antver- penes līdz Roterdamai ir tikai viens solis caur Šeldu un Masu. Ja viņi vēlētos iekost spāņu pīrāgā, tad jūsu majestāte kā Spānijas karaja znots jau pēc divām dienām varat ierasties Briselē ar kavalēriju. Tāpēc viņiem gribas jūs savest naidā ar Spāniju, lai jums rastos aizdomas un zustu vēlēšanās iejaukties tās darīšanās.

— Vai tad nebūtu vienkāršāk, — karalis iebilda, — ja viņi noslēgtu ar mani stingru vienošanos, kas arī man dotu zināmu labumu, bet viņiem būtu daudz izdevīgāka?

— Nē; ja Francijai nejauši rastos kopīga robeža ar Holandi, tad jūsu majestāte būtu visai neērts kaimiņš. Jauns, dedzīgs un kareivīgs franču karalis var dot Holandei jūtamu triecienu, it īpaši, ja viņš atradīsies tik tuvu.

— Es to visu lieliski saprotu, Kolbēra kungs, jūs lieliski protat spriest. Lūdzu, tikai pasakiet man, kādi ir jūsu secinājumi?

— Jūsu majestātes lēmumi vienmēr ir ļoti gudri.

— Ko šie sūtņi man teiks?

— Viņi jūsu majestātei apgalvos, ka ļoti vēlas savienību ar jums, bet tie ir meli; spāniešiem viņi teiks, ka visām trim lielvalstīm nepieciešams apvienoties un aizkavēt Anglijas uzplaukumu; tie arī ir meli, jo pašlaik tieši Anglija ir jūsu majestātes sabiedrotais, tā kā tai ir flote, bet jums nav. Tieši Anglija var neitralizēt Holandes milzīgo ietekmi Indijā. Un beidzot — Anglija ir monarhija, un ar to jūsu majestāti saista radniecības saites.

— Labi, bet ko jūs viņiem atbildētu?

— Valdniek, es viņiem visai atturīgi atbildētu, ka Holande nav sevišķi labvēlīga pret Francijas karali un tās sabiedriskā doma nav draudzīgi no­skaņota, bez tam Holandē izkaltas medaļas ar aizvainojošu uzrakstu.

— Man aizvainojošu uzrakstu? — karalis uzbudināts iesaucās.

— Nē, valdniek; „aizvainojošs" nav īstais vārds, es pārteicos. Es gri­bēju teikt, ar uzrakstu, kurš pārāk glaimo holandiešiem.

— Nu, holandiešu lielība mani pārāk neuztrauc, — karalis nopūz­damies atteica.

— Jūsu majestātei tūkstoškārt taisnība… Tomēr — karalim tas labāk zināms nekā man — lai panāktu piekāpšanos, politikā attaisnojama ne­taisnība. Sūdzēdamies par viņiem, jūs tikai iegūsiet holandiešu acīs lielāku autoritāti.

— Kas tās ir par medaļām? — Ludviķis noprasīja.. — Ja jau es tās pieminēšu, tad man jāzin, ko teikt.

— Valdniek, es patiešām īsti nezinu… Kaut kāda briesmīgi iedomīga devīze… Tas arī ir galvenais, vārdiem nav lielas nozīmes.

— Ļoti labi. Es uzsvēršu vārdu „medaļa", un lai viņi to saprot kā

grib.

— Gan jau sapratīs! Jūsu majestāte var piemetināt arī dažus vārdus par pamfletiem, kas tiek izplatīti.

— Nekad! Pamfleti apmētā ar dubļiem nevis tos, pret kuriem tie vērsti, bet gan autorus. Es jums pateicos, Kolbēra kungs, varat iet.

— Valdniek!

— Sveiki! Neaizmirstiet norunāto laiku; es lūdzu jūs piedalīties pie­ņemšanā.

— Valdniek, es gaidu no jūsu majestātes ielūgto sarakstu.

— Jā, jā.

Karalis iegrima domās, bet ne jau par sarakstu. Pulkstenis nosita pus- divpadsmit.

Karaļa sejā cīnījās lepnums un mīlestība.

Saruna par politiku Ludviķi nomierināja; Lavaljēras bālā, sāpju pār­vērstā seja nerosināja viņa iztēlē domas par holandiešu medaļām un pam­fletiem.

Desmit minūtes viņš pārdomāja, vai vajadzētu atgriezties pie Luīzes. Tad Kolbērs godbijīgi atgādināja viņam par sarakstu, un karalis nosarka, juzdamies vainīgs, ka viņu tā pārņēmusi mīlestība, kad jādomā par valsts lietām.

Viņš sāka diktēt:

— Karaliene māte… karaliene… princese… de Motvilas kundze… de Šatiljonas jaunkundze… de Navilas kundze… Vīrieši: princis… de Gra- mona kungs… de Manikana kungs… de Sentenjana kungs… un dežūrējošie virsnieki.

— Bet ministri? — Kolbērs apvaicājās.

— Pats par sevi saprotams, tāpat kā sekretāri.

— Valdniek, es došu rīkojumus, viss tiks izpildīts.

Pulkstenis nosita divpadsmit.

Tieši tad nabaga Lavaljēra vai mira no bēdām.

Karalis devās uz guļamistabu. Tur viņu jau veselu stundu gaidīja ka­raliene.

Ludviķis nopūzdamies gāja pie viņas; tomēr, par spīti nopūtām, viņš jutās lepns, ka mīlestībā ir tikpat stingrs kā politikā.

>

Ieradies pilī, d'Artanjans uzzināja gandrīz visu, ko mēs tikko stās­tījām; viņam bija daudz draugu pils kalpotāju vidū, kuri lepojās, ka ar viņiem sasveicinās tik svarīga persona kā musketieru kapteinis; tika ap­mierināta viņu godkāre, un bez tam viņi lepojās, ka tāds drošsirdis kā d'Artanjans interesējas par viņiem.

Katru rītu d'Artanjans uzzināja visu, ko nebija redzējis vai uzzinājis iepriekšējā dienā, jo arī viņš nespēja būt klāt visur. No paša redzētā un citu paziņotā viņam sakrājās vesels kamols zināšanu, ko viņš pēc vajadzības atritināja un izvilka vajadzīgo.

Tā d'Artanjana acis kalpoja viņam ne sliktāk kā mītiskajam simtacim Argusam*

Politiskie un alkovu noslēpumi, frāzes, ko izmeta galminieki, iznākuši no pieņemšanas pie karaļa, — d'Artanjans to visu zināja un glabāja mil­zīgā un nepieejamā krātuvē — savā atmiņā, kopā ar dārgi iegūtajiem un saudzīgi glabātajiem karaļa noslēpumiem.

Tāpēc d'Artanjans uzzināja arī par karaļa tikšanos ar Kolbēru, par rītdien norunāto sūtņu pieņemšanu un to, ka tur runās par medaļām; musketieris uzminēja visu sarunu pēc dažiem vārdiem, kas nonāca līdz

Arguss — grieķu mitoloģijā milzis ar simt acīm — zvaigžņotās de­bess iemiesoļums. Pēc dievietes Hēras, Zeva sievas, pavēles viņam bija jāsargā Io, Zeva iemīļotā.

viņam, un ieņēma savu posteni kara)a apartamentos, lai būtu savā vietā, kad karalis modīsies.

Karalis pamodās ļoti agri; tas pierādīja, ka viņš bija slikti gulējis. Septiņos viņš klusi pavēra durvis.

D'Artanjans bija savā postenī.

Viņa majestāte bija bāls un šķita noguris; viņa rīta tualete vēl nebija pabeigta.

— Lieciet, lai pasauc de Sentenjana kungu, — viņš norīkoja.

De Sentenjans jau bija gaidījis aicinājumu, jo, kad nāca viņu meklēt, viņš jau bija saģērbies.

Galminieks tūlīt pat aizsteidzās pie karaļa.

Pēc neilga brīža d'Artanjanam garām pagāja karalis un de Senten­jans; karalis gāja pa priekšu.

D'Artanjans stāvēja pie loga, kas izgāja uz pagalmu un pa kuru viņš, nekustēdamies ne no vietas, varēja novērot karali. Musketieris jau no­jauta, kurp Ludviķis dodas.

Karalis gāja pie galma dāmām.

D'Artanjans nemaz nejutās pārsteigts. Kaut ari Lavaljēra viņam neko nebija teikusi, viņu tomēr māca aizdomas, ka viņa mejestāte cenšas iz­pirkt savu vainu.

De Sentenjans jutās mazliet mierīgāks nekā vakar, jo cerēja, ka visa karaliskā dzimta, izņemot karali, vēl guļ.

D'Artanjans stāvēja pie loga bezrūpīgā mierā. Varētu galvot, ka viņš neko neredz un viņu nepavisam neinteresē apmetņos ietinušies piedzī­vojumu meklētāji, kas staigā pa pagalmu.

Patiesībā d'Artanjans, izlikdamies, ka nemaz neskatās uz to pusi, ne­nolaida no viņiem acis. Svilpodams senu musketieru maršu, ko darīja tikai svarīgos brīžos, viņš iztēlojās, cik nikna vētra sacelsies pēc karaļa atgriešanās.