Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Es teikšu, ka vakar uzskatīju sevi par laimīgāko cilvēku pasaulē.

— Vai tad šodien jūsu majestāte uzskata sevi par visnelaimīgāko? — grāfs pazobojās.

— Nē, bet šī mīlestība ir kā neremdināmas slāpes; veltīgi es kāri sūcu tos valguma pilienus, kurus tava izdoma man sagādājusi: jo vairāk es dzeru, jo vairāk man slāpst.

— Valdniek, tur daļēji esat vainīgs jūs pats. Jūsu majestāte pats ra­dījāt šo situāciju.

— Tev taisnība.

— Tādēļ tamlīdzīgos gadījumos labākais ir uzskatīt sevi par apmie­rinātu un gaidīt — tad jūs jutīsieties laimīgs.

— Gaidīt? Vai tad tu zini, ko nozīmē vārds „gaidīt"?

— Diezgan, valdniek, diezgan, neskumstiet. Es jau šo to izdomāju un izdomāšu vēl.

Karalis bezcerīgi pašūpoja galvu.

— Kā tā, valdniek? Jūs jau esat neapmierināts?

— Es esmu apmierināts, dārgo Sentenjan. Tikai izdomā ātrāk vēl kaut ko.

— Valdniek, es jums apsolu padomāt, tas ir viss, ko varu pateikt.

Nevarēdams patlaban jūsmot par oriģinālu, karalis vēlējās vēlreiz pa­skatīties uz portretu. Viņš norādīja māksliniekam uz dažām nepilnībām un aizgāja.

Pēc tam de Sentenjans atlaida mākslinieku.

Vēl nebija novākts molberts, krāsas un palete, kad no portjerām pa- bāzās Malikorna galva.

De Sentenjans saņēma viņu atplestām rokām, bet ari mazliet skumīgi. Mākonis, kas pārslīdēja pāri karaliskajai saulei, apēnoja arī tās uzticamo pavadoni.

Malikorns uzreiz pamanīja skumju ēnu Sentenjana vaigā.

— Kāpēc jūs, grāf, esat tik drūms? — viņš jautāja.

— Nav nekāds brīnums, dārgais. Ticiet vai ne, bet karalis ir neap­mierināts.

— Neapmierināts ar kāpnēm?

— Nē, gluži otrādi, tās viņam ļoti patika.

— Tad jau viņam nepatika istabas iekārtojums?

— Tam viņš nepievērsa nekādu uzmanību. Nē, karalim nepatika…

— Saprotu, grāf: viņam nepatika divi liecinieki mīlētāju tikšanās rei­zē. Kā tad jūs, grāf, to neparedzējāt?

— Kā es to varēju paredzēt, dārgo Malikorn, ja es precīzi izpildīju visus karaļa priekšrakstus.

— Vai viņa majestāte patiešām uzstāja, lai jūs būtu klāt?

— Un kā vēl uzstāja!

— Vai viņš uzaicināja arī mākslinieku, kuru es nupat satiku?

— Pieprasīja, Malikorna kungs, pieprasīja!

— Tādā gadījumā es ļoti labi saprotu viņa majestātes neapmierinā­tības iemeslu.

— Kā tad viņš varēja justies nepamierināts, ja viņa pavēles tika izpil­dītas burts burtā? Neko nesaprotu.

Malikorns pakasīja pakausi.

— Cikos karalis noteica satikšanos? — viņš prasīja.

— Divos.

— Kad jūs sākāt gaidīt karali?

— No pusdiviem.

— Vai tiešām?

— Kā gan citādi? Tad nu gan būtu labi, ja es nokavētu!

Par spīti visai cieņai pret de Sentenjanu, Malikorns nenoturējās un paraustīja plecus.

— Vai māksliniekam ari karalis lika atnākt divos? — viņš jautāja.

— Nē. Es atvedu viņu jau divpadsmitos. Labāk, lai mākslinieks pa­gaida divas stundas, nekā karalis kaut vienu minūti.

Malikorns sāka neskanīgi smieties.

— Labāk, mans mīļais, mazāk uzjautrinieties un vairāk runājiet, — Sentenjans apvainots aizrādīja.

— Jūs to prasāt?

— Lūdzu.

— Tad, lūk, grāf: ja jūs vēlaties, lai karalis būtu apmierināts, tad nākamo reizi, kad viņš atnāks…

— Viņš atnāks rīt.

— Tātad, ja gribat, lai rīt karalis ir apmierināts…

— Vai es gribu? Kas tas par jautājumu!

— Nu, tad rīt, kad atnāks karalis, jums radīsies visneatliekamākās darīšanas un būs jāaiziet.

— Ko jūs runājat?

— Uz minūtēm divdesmit.

— Pamest karali vienu uz veselām divdesmit minūtēm? — de Sen­tenjans šausmās iekliedzās.

— Nu, labi, pieņemsim, ka es neko neesmu teicis, — Malikorns no­teica, dodamies uz durvīm.

— Nē, nē, dārgo Malikorn, runājiet tālāk, es sāku saprast. Bet māk­slinieks?

— Nu, mākslinieks lai pusstundu nokavē.

— Jūs domājat pusstundu?

— Jā, man tā šķiet.

— Mans dārgais, es tā arī darīšu.

— Esmu pārliecināts, ka jūs nenožēlosiet. Vai jūs man atļausiet rīt ienākt un apjautāties?

— Protams.

— Esmu jūsu padevīgais kalps, de Sentenjana kungs.

Malikorns paklanījās un aizgāja.

— Nudien, tas puisis ir gudrāks par mani, — secināja Sentenjans, ko bija pārliecinājuši Malikorna argumenti.

Montalē un Luīzes atklātā saruna vienā no mūsu stāsta iepriekšējām nodaļām liek mums atgriezties pie mūsu stāsta galvenā varoņa — nabaga klejojošā bruņinieka, ko no Parīzes padzina karaļa iegriba.

Ja lasītājs mums sekos, tad pārcelsimies kopā ar viņu pāri līcim, kas atdala Kalē un Duvru; šķērsosim auglīgu, zaļu ieleju, ko apskalo tūksto­šiem strautiņu un kur atrodas Čeringa, Medstona un desmitiem citu pil­sētiņu, viena par otru skaistākas, un tad beidzot nonāksim Londonā.

Uzzinājuši, ka Rauls pabijis Vaitholā, tad Sentdžeimsā, ka viņu pie­ņēmis Monks un viņš ticis uzņemts visizmeklētākajā Kārļa II galma sa­biedrībā, mēs kā dzinējsuņi sekosim viņam no Londonas uz vienu no Kārļa II vasaras rezidencēm— Hemptonkortu Temzas krastā, netālu no Kingstonas.

Šajā vietā upe vēl nav kļuvusi par tik dzīvu maģistrāli, pa kuru katru dienu pārvietojas ap pusmiljona ceļotāju; te tā vēl neveļ melnus viļņus kā Kokīta,* it kā apgalvodama: „Es arī esmu jūra".

Nē, šeit tā vēl ir klusa, zaļumiem apaugusi upīte ar sūnainiem kras­tiem, plašiem līčiem, kuros spoguļojas vītoli un dižskabārži, ar kādu retu laivu, kas snauduļo starp niedrājiem līcīšos, kur aug alkšņi un neaizmir­stulītes.

Tā ir ļoti skaista un mierīga ainava. Cauri biezajai, zaļajai sienai it kā izlaužas ķieģeļu māja ar skursteņiem, no kuriem vijas zilganas dūmu strūdziņas. Augstajā zālē te parādās, te pazūd bērnelis sarkanā blūzītē, it kā viņš būtu vēja šūpota magone.

Treknas, baltas aitas, acis piemiegušas, gremo nelielo apsīšu paēnā un brīdi pa brīdim zivju dzenītis, mirdzinādams saulē zeltītas un sma-

Kokīta — grieķu mitoloģijā upe apakšzemes valstībā, Tartarā.

ragda spalvas, kā burvju bumbiņa aizlido pār ūdeni un vieglprātīgi sa­kustina sava amata brāļa — makšķernieka auklu, kas gaida līni vai asari.

Pāri tumšu ēku un maigas gaismas cauraustajai paradīzei paceļas Hemp- tonkortas pils, ko uzcēlis kardināls Volsī un apskaudis pat karalis, tāpēc pils īpašnieks bijis spiests uzdāvināt to savam pavēlniekam Indriķim VIII.

Hemptonkortai ir brūnas sienas, lieli logi, skaisti dzelzs aizvērtņi, tūkstošiem tornīšu ar dīvainiem zvanu tornīšiem, slepenām ejām un strūk­lakām pagalmā kā Alhambrā.

Hemptonkorta ir rožu un jasmīnu valstība. Tā priecē acis un degunu un ir lielisks rāmis šai Kārļa II radītajai gleznai, kas var sacensties ar brīnišķīgiem Ticiāna, Pordeones [7] un van Deika [8] audekliem.

Tas ir tas pats Kārlis II, kura galerijā karājas sodītā Kārļa I portrets un sienu koka paneļos vēl var redzēt caurumus no puritāņu lodēm, ko izšāva Kromvela karavīri 1648. gada 24. augustā, kad viņi atveda Kārli I uz Hemptonkortu kā gūstekni.

Te savu galmu sapulcējis viņa dēls, kurš ir dzejnieks dvēselē un mū­žīgi alkst pēc jaunām baudām, it kā ar tām atalgotu katru mirkli, ko vēl nesen nācās vadīt trūkumā un nabadzībā.

Kārlis II brīnišķīgajā Hemptonkortas pilī mīlēja ne jau tās mīksto zālāju, kas bija tik maigs, ka šķita — kājas grimst samta paklājā; ne jau milzīgās liepas, kuru zari kā vītolam nokarājās līdz pašai zemei un paslē­pa savā ēnā mīlētājus un sapņotājus; ne jau raibos ziedus, kuri apvija katru koka stumbru un virs kuriem pacēlās divdesmit pēdu augsti rožu krūmi, kas pletās kā milzīgi puķu pušķi.