Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Tik nožēlojams, ka karalis pat nepievērš tam uzmanību, — ka­raliene māte piezīmēja. — Bet ko jūs teiksiet par koķetēšanu? Vai tas ir mājiens uz Doblonas kundzi?

— Nē, nē! Meklējiet tuvāk.

— Casa de usted *

— Nekiļstinot lūpas, karaliene māte pačukstēja vedeklai pie auss.

Princese to nedzirdēja un turpināja:

— Vai jūs zināt drausmīgo jaunumu?

— Kā gan citādi! Par de Giša ievainojumu, vai ne?

— Vai jūs arī, tāpat kā citi, izskaidrojat to ar nelaimes gadījumu medībās?

— Jā, protams, — šoreiz ieinteresētas, abas karalienes atbildēja rei­zē.

Princese pienāca tuvāk.

— Divkauja! — viņa pačukstēja.

— Ā! — iesaucās Austrijas Anna, kuras ausīs vārdam «divkauja" bija nepatīkama skaņa: viņas valdīšanas laikā Francijā tās bija aizliegtas.

— Skumja divkauja, kurā princis gandrīz zaudēja divus savus labākos draugus, bet karalis — divus padevīgus kalpus.

— Kāds tad bija divkaujas iemesls? — vaicāja jaunā karaliene, kuru mudināja kaut kāds neskaidrs instinkts.

— Galantums, — princese svinīgi atteica. — Pretinieki sprieda par kādas tikumiem: vienam likās, ka salīdzinājumā ar šo dāmu Pallāda nav nekas; otrs apgalvoja, ka šī dāma drīzāk līdzinās Venērai, kas savaldzi­nāja Marsu, un abi kungi saķildojās kā Ahillejs ar Hektoru.

Akmentiņš jusu dārzā (spān.)

— Venēra, kas savaldzināja Marsu? — jaunā karaliene nočukstēja, neuzdrošinādamās iedziļināties šajās alegorijā.

— Kas ir šī dāma? — Austrijas Anna tieši noprasīja. — Liekas, jūs teicāt, ka viņa ir galma dāma?

— Vai patiešām es to teicu? — princese brīnījās.

— Jā. Man pat šķiet, ka jūs minējāt viņas vārdu.

— Bet vai jūs zināt, ka šī sieviete nes lielu nelaimi karaļnamam?

— Tā ir de Lavaljēras jaunkundze? — karaliene māte vaicāja.

— Iedomājieties tikai, jā; tāda neglītene.

— Es domāju, ka viņa ir kāda muižnieka līgava, bet to gan nesauca de Gišs vai de Vārds.

— Ļoti iespējams, jūsu majestāte.

Jaunā karaliene paņēma izšuvumu un tēlotā mierā sāka to ārdīt; dre­bošie pirksti tomēr nodevīgi izpauda uztraukumu.

— Ko jūs teicāt par Venēru un Marsu? — karaliene māte turpināja izjautāt. — Vai tad ir kāds Marss?

— Viņa lielās, ka ir.

— Jūs sakāt, lielās?

— Tas arī bija divkaujas iemesls.

— Un de Giša kungs bija Marsa pusē?

— Protams, kā jau pieklājas padevīgam kalpam.

— Padevīgs kalps! — aizmirsusi jebkuru piesardzību, iesaucās jaunā karaliene, jo viņu pārāk mocīja greizsirdība. — Kam kalps?

— Aizstāvēt Marsu varēja tikai, upurējot Venēru, — princese tur­pināja. Tāpēc de Giša kungs apgalvoja, ka Marss ne pie kā nav vainīgs un Venēra ir parasta lielībniece.

— Un de Varda kungs neatlaidās, ka taisnība Venērai? — Austrijas Anna mierīgi apvaicājās.

„De Vard, jūs dārgi samaksāsiet par visaugstsirdīgākā cilvēka ievai­nojumu!" — princese nodomāja.

Viņa bez žēlastības uzbruka de Vardam, atmaksādama gan par ie­vainoto, gan arī par sevi pašu; princese bija pārliecināta, ka viņai izdosies galīgi pazudināt savu ienaidnieku. Viņa bija pateikusi tik daudz, ka, ja to dzirdētu Manikans, viņš nožēlotu savas rūpes par draugu — nelai­mīgajam ienaidniekam tās sāgādāja pārāk lielas nepatikšanas.

— Tajā visā es saskatu galveno ļaunumu — Lavaljēru, — sacīja Aus­trijas Anna.

Jaunā karaliene pilnīgi aukstasinīgi atkal ķērās pie darba.

Princese klausījās.

— Vai jūs man nepiekrītat? — Austrijas Anna viņai jautāja. — Vai tad jūs nedomājat, ka iemeslu ķildai un divkaujai deva viņa?

Princese atbildēja ar nenoteiktu žestu, ko varēja uzskatīt tiklab par apstiprinājumu kā par noliegumu.

— Tad es nesaprotu, ko jūs teicāt par koķetēšanas briesmām, — Austrijas Anna piebilda.

— Nu, ja šī persona nebūtu koķetējusi, — princese strauji sacīja, — tad Marss nepievērstu viņai nekādu uzmanību.

Izdzirdot atkal vārdu „Marss", jaunās karalienes vaigi acumirklī pie­tvīka, tomēr viņa turpināja savu darbu.

— Es nevēlos, lai manā galmā vīriešus rīdītu citu pret citu, — Aus­trijas Anna rāmi noteica. — Tādas paražas varbūt varēja pieciest tajos laikos, kad sadrumstaloto muižniecību vienoja tikai galantums pret sie­vietēm. Toreiz valdīja sievietes, kas ar biežām divkaujām stiprināja vī­riešu drosmi. Paldies Dievam, tagad Francijā ir tikai viens pavēlnieks. Viņam jāziedo visus spēkus un tieksmes. Es necietīšu, ka manam dēlam atrauj padevīgus kalpus.

Vērsdamās pie jaunās karalienes, viņa pajautāja:

— Ko lai mēs darām ar Lavaljēru?

— Lavaljēru? — Marija Terēze izbrīnīti vaicāja. — Es neesmu dzir­dējusi tādu vārdu.

Teikto pavadīja tik ledains smaids, kāds iederas vienīgi karaļu lūpās.

Arī princese bija karaļa meita, turklāt ārkārtīgi lepna un apveltīta ar gudru prātu, tomēr šī atbilde viņu iznīcināja. Pagāja kāds brīdis, kamēr viņa atguvās.

— Tā ir viena no manām galma dāmām, — viņa palocījusies teica.

— Tad jau tas attiecas uz jums, māsa… nevis uz mums, — Marija Terēze tai pašā tonī piebilda.

— Atvainojiet, — Austrijas Anna iebilda, — uz mani tas attiecas. Es ļoti labi saprotu, — viņa turpināja, daudznozīmīgi skatīdamās uz prin­cesi, — kāpēc jūsu augstība man to teica.

— Viss, kas nāk no jums, — angļu princese sacīja, — tikpat labi varētu nākt no pašas gudrības.

— Viņu varēs aizsūtīt uz provinci, — Marija Terēze maigi piebilda, — un piešķirt pensiju.

— No manas kases! — princese strauji piebilda

— Nē, nē, princese, — Austrijas Anna pārtrauca, — nevajag nekādu troksni. Karalim nepatīk, ja par dāmām izplatās sliktas valodas. Lai viss beidzas ģimenes ietvaros. Esiet tik laipna, princese, un ataiciniet šo mei­teni šurp… Jūs, mana meita, esiet tik laba un atstājiet mūs uz dažām minūtēm.

Karaļa atraitnes lūgumi bija tikpat kā pavēles. Marija Terēze aizgāja uz savām istabām, bet princese lika pāžam pasaukt Lavaljēru.

Lavaljēra ienāca karalienes mātes istabās, nemaz nenojauzdama, cik bīstama sazvērestība vērsta pret viņu.

Meitene domāja, ka uzaicināta uz dežūru, un tādās reizēs karaliene māte vienmēr bija pret viņu ļoti laipna. Turklāt Lavaljēra nebija tieši pakļauta Austrijas Annai, un viņu attiecības bija tikai oficiālas. Aiz savas iedzimtās laipnības un augstās kārtas karaliene māte uzskatīja par savu pienākumu padarīt oficiālās attiecības maigākas.

Tā nu Lavaljēra tuvojās karalienei mātei ar savu mierīgo un lēn­prātīgo smaidu, kas viņā bija visvaldzinošākais.

Austrijas Anna pamāja, lai viņa pienāk pēc iespējas tuvāk.

Tobrīd atgriezās princese un ar dziļi vienaldzīgu izskatu apsēdās bla­kus vīramātei, paņēmusi Marijas Terēzes rokdarbu.

Lavaljēra gaidīja, ka tūlīt saņems kādu rīkojumu, bet, ievērojusi šo sagaidīšanu, ziņkārīgi sāka vērot karalienes un princeses sejas.

Anna pārdomāja.

Princese šķita pilnīgi vienaldzīga, bet viņas izskats varēja satraukt pat mazāk biklus cilvēkus nekā Lavaljēra.

— Jaunkundz, — karaliene māte pēkšņi ierunājās, nemaz necenšoties mīkstināt savu spāņu akcentu, kā darīja vienmēr, ja runāja mierīgi, — panāciet tuvāk, un parunāsim par jums, ja jau jūsu vārds ir visu lūpās.