Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jā, tas ir viņš, — karalis piekrita. — Es atceros viņa seju un iegaumēšu vārdu.

Karalis veltīja Lavaljērai maigu skatienu.

Ora savu bija izdarījusi: īstajā laikā pametusi Malikorna vārdu, un tas iekritis labā augsnē; tagad tam atlika vienīgi dzīt saknes un nest aug­ļus.

Tāpēc Montalē atkal atradās savā karietes stūrī un ar zīmēm apsveica Malikornu, kuram bija palaimējies iepatikties karalim. Viņa vēl pačuk­stēja:

— Viss iet kā nākas.

Vārdus pavadīja mīmika, kurai vajadzēja attēlot skūpstu.

— Ak vai, jaunkundz, — karalis sūrojās, — lauku brīvībai pienācis gals. Jūsu pienākumi princeses dienestā kļūs sarežģītāki, un mēs vairs netiksimies.

— Jūsu majestāte ļoti mīl princesi un droši vien bieži to apmeklēs, — Luīze atteica, — bet, ejot caur istabu, jūsu majestāte…

— Ak, — karalis klusinātā balsī maigi pārmeta, — redzēties vēl ne­nozīmē satikties, bet jūs, šķiet, tas pilnīgi apmierina.

Luīze neko neatbildēja; viņa aizturēja nopūtu, kas jau bija gatava izlauzties.

— Jūs nu gan protat savaldīties, — karalis sacīja.

Lavaljēra skumji pasmaidīja.

— Izlietojiet tikpat daudz enerģijas mīlestībai, — viņš turpināja, — un es pateikšos Dievam, kurš jums to devis.

Lavaljēra klusēja un tikai apveltīja karali ar kvēlu skatienu.

Ludviķis pārlaida roku sejai, it kā šis skatiens viņu būtu apdedzinājis, tad piecirta piešus un aizaulekšoja uz priekšu.

Atspiedusies pret karietes atzveltni, Luīze puspievērtām acīm apbrī­noja skaisto jātnieku un zirgu ar vējā plīvojošajām krēpēm. Nabadzīte mīlēja un izbaudīja savu mīlestību. Pēc dažiem mirkļiem karalis atgrie­zās.

— Jūsu klusēšana mani moka. Droši vien jūs esat nepastāvīga, un jums neko nenozīmē labu attiecību pārtraukšana… es baidos no mīlestī­bas, kas manī rodas.

— Jūs maldāties, valdniek, — Lavaljēra atteica, — ja es iemīlēšu, tad uz visu mūžu.

— Ja iemīlēsiet! — karalis augstprātīgi iesaucās. — Tātad tagad jūs nemīlat.

Meitene ar rokām aizsedza seju.

— Redziet nu, — karalis noteica, — man bija taisnība: jūs esat ne­pastāvīga un kaprīza, varbūt arī koķete. Ak Dievs!

— O, nē, nomierinieties, valdniek; nē, nē, nē!…

— Vai jūs varat apsolīt, ka jūsu jūtas pret mani nekad nemainīsies?

— Nekad, valdniek!

— Un jūs nekad nebūsit cietsirdīga un nepastāvīga?

— Nē, nē!

— Labi; jūs jau zināt, ka man patīk solījumi, es mīlu, ka zvērests aizsargā visu, kas skar manu sirdi. Apsoliet man vai, vēl labāk, zvēriet: ja kādreiz turpmākajā laikā, kurš būs pārpilns ar upuriem, šķēršļiem un pārpratumiem, mēs kaut kā nogrēkosimies viens pret otru, un mums ne­būs taisnība, — zvēriet man, Luīz…

Lavaljēra notrīsēja; viņa pirmoreiz dzirdēja savu vārdu no karaļa lū­pām.

Ludviķis novilka cimdu un pastiepa roku karietē.

— Apzvēriet, — viņš turpināja, — ja mēs arī sastrīdēsimies, tad no­teikti līdz vakaram mēģināsim salīgt mieru un darīsim visu, lai tikšanās vai vēstule, kad būsim tālu viens no otra, nestu otram mierinājumu.

Lavaljēra satvēra mīļotā karaļa karsto roku savās, kas pēkšņi bija kļuvušas aukstas, un maigi to paspieda; rokasspiedienu izjauca Ludviķa zirgs, kurš nobijās no ratu riteņu griešanās.

Lavaljēra deva zvērestu.

— Tagad, valdniek, atgriezieties pie karalienes, — viņa mudināja, — es jūtu, ka tur pār manu galvu savelkas draudīgi mākoņi.

Ludviķis paklausīja, palocījās Montalē un aizauļoja pie karalieņu ka­rietes.

Pa ceļam viņš pamanīja aizmigušo princi.

Toties princese negulēja. Kad karalis jāja garām, viņa noteica:

— Cik skaists zirgs, valdniek!… Tas taču ir prinča bēris! Jaunā karaliene tikai pateica:

— Nu, vai jums kļuva labāk, dārgo valdniek?

Ieradies Parīzē, karalis devās uz valsts padomi un atlikušo dienas daļu strādāja. Palikusi divatā ar Austrijas Annu pēc karaļa aiziešanas, jaunā karaliene apraudājās.

— Ak, māmiņ, — viņa žēlojās, — karalis mani vairs nemīl. Ak Dievs, kas gan ar mani notiks?

— Vīrs vienmēr mīl tādu sievu kā jūs, — Austrijas Anna atbildēja.

— Var pienākt laiks, māmiņ, kad viņš iemīlēs kādu citu.

— Ko jūs saucat par mīlestību?

— Ak, tas nozīmē visu laiku par kādu domāt, vienmēr mēģināt satikt šo cilvēku!

— Vai tad jūs esat novērojusi karalim kaut ko tamlīdzīgu? — Austri­jas Anna jautāja.

— Nē, kundze, — jaunā karaliene nedroši atteica.

— Nu redziet, Marija!

— Un tomēr jums jāpiekrīt, māmiņ, ka karalis mani pārāk maz ie­vēro.

— Mana meita, karalis pieder visai valstij.

— Lūk, tāpēc viņš nepieder man; tāpat kā daudzas karalienes, arī mani karalis aizmirsīs, pametīs, un visu mīlestību, slavu, godu iegūs citas! Ak, māmiņ, viņš ir tik skaists! Daudzas sievietes atzīsies viņam mīlestībā un daudzas viņu mīlēs!

— Sievietes reti mīl vīrieti, nevis karali. Ja tomēr tā notiktu, par ko es šaubos, tad, Marija, jums jāvēlas, lai šīs sievietes patiesi mīlētu jūsu vīru. Pirmkārt, vīrietim ātri apnīk sievietes pašaizliedzīgā mīlestība; otr­kārt, iemīlējusies sieviete zaudē visu varu pār vīrieti, no kura viņa negūst ne varu, ne bagātību, bet tikai mīlestību. Tāpēc vēlieties, lai karalis mīlētu pēc iespējas mazāk, bet viņa izredzētā pēc iespējas vairāk.

— Ak, māmiņ, pašaizliedzīgai mīlestībai piemīt liels spēks.

— Un jūs sūdzaties, ka esat pamesta!

— Tiesa gan, es runāju galīgas muļķības… Vienu gan es nevarētu izturēt.

— Ko tad?

— Laimīgu izvēli, jaunu ģimeni, ko viņš atrastu pie citas sievietes. O, ja es kādreiz uzzināšu, ka karalim ir bērni… "es nomiršu!

— Marij, Marij! — karaliene māte pasmaidīja un saņēma jaunās ka­ralienes roku. — Iegaumējiet, ko es jums teikšu, un lai mani vārdi vien­mēr ir jums mierinājums: karalim nevar būt mantinieks bez jums, tur­pretim jums tas var būt bez karaļa.

To pateikusi, Austrijas Anna skaļi iesmējās un pameta vienu savu vedeklu, lai sagaidītu otru, par kuras ierašanos tieši tobrīd pavēstīja pāžs.

Princeses sejā jautās rūpes kā cilvēkam, kurš kaut ko nodomājis iz­darīt.

— Es atnācu, — viņa iesāka, — lai uzzinātu, vai jūsu majestātes nenogurdināja mūsu ceļojums?

— Nemaz, — karaliene māte atbildēja.

— Mazliet, — noteica Marija Terēze.

— Es esmu ļoti norūpējusies.

— Par ko? — Austrijas Anna jautāja.

— Karalis droši vien jūtas noguris no jāšanas.

— Nē, viņam bija derīgi izjāt.

— Es pati to ieteicu, — Marija Terēze nobālēdama teica.

Neko neatbildēdama, princese tikai veltīja viņai vienu no sev rakstu­rīgajiem smaidiem, saglabājot nekustīgu sejas izteiksmi, bet tikai viegli sašķiebjot lūpas. Viņa tūdaļ pat mainīja sarunas tematu:

— Parīzi mēs atrodam tādu pašu kā pametām: tās pašas intrigas, viltības, koķetēšana.

— Intrigas? Kādas?— karaliene māte vaicāja.

— Daudz runā par Fukē kungu un di Plesī-Beljēras kundzi.

— Kura tātad ieņēmusi desmittūkstošo numuru rindā? — karaliene māte pavīpsnāja. — Nu, bet viltības?

— Mums acīmredzot ir kaut kādas nepatikšanas ar Holandi.

— Princis man stāstīja par notikumu ar medaļām.

— Ā, Holandē kaltās medaļas, kur pāri saulei — karalim attēlots mākonis! — iesaucās jaunā karaliene. — Jūs veltīgi saucat to par viltību. Tas ir vienkārši nepiedienīgs izlēciens.