Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jūsu augstība, man šķiet, ka jūsu uzskati par karali ir maldīgi. Zvēru jums, ka viņa majestāte bija ļoti apmierināts ar mani.

— Tad atļaujiet man teikt, de Manikana kungs, ka tas tikai pierāda viņa majestātes lētticību.

— Es domāju, ka jūsu augstība kļūdās. Kā zināms, viņa majestāte ņem vērā tikai nopietnus argumentus.

— Un vai jūs domājat, ka karalis būs jums pateicīgs par jūsu iztapī­gajiem meliem, kad rīt uzzinās, ka de Giša kungs izraisījis ķildu sava drauga, de Braželona kunga, dēļ un šī ķilda novedusi pie divkaujas?

— Strīds Braželona kunga dēļ? — Manikans visnevainīgākajā balsī apvaicājās. — Ko jūsu augstība ar to t grib teikt?

— Kas tur ko brīnīties? De Giša kungs ir aizdomīgs, viegli aizkai­tināms un ātri aizmirstas.

— Es, gluži pretēji uzskatu, ka de Gišs ir ļoti pacietīgs un skaišas tikai tad, kad tam ir nopietns iemesls.

— Vai tad aizstāvēt drauga godu nav nopietns iemesls? — princese vaicāja.

— O, protams, jūsu augstība! Sevišķi, ja cilvēkam ir tāda sirds kā viņam.

— Jūs taču nenoliegsiet, ka de Braželona kungs ir de Giša draugs?

— Pie tam liels draugs.

— Tāpēc de Giša kungs aizstāvēja de Braželona kunga godu, un, tā kā Braželona šeit nav un viņš pats nevarēja cīnīties, tad grāfs to darīja viņa vietā.

Manikans smaidīdams klausījās princesē un pa reizei paraustīja ple­cus un pašūpoja galvu, it kā teikdams: „Ja nu jūs noteikti gribat…"

— Ko jūs klusējat? — princese zaudēja pacietību. — Liekas, jūs man nepiekrītat un gribat kaut ko iebilst?

— Princese, es jums varu pateikt tikai vienu: es nesaprotu ne vārda no tā visa, ko jūs man pastāstījāt.

— Kā! Vai jūs nesaprotat, kas izraisīja de Giša kunga strīdu ar de Vardu? — princese saniknota iesaucās.

Manikans klusēja.

— Strīdu, kas radās vienas diezgan nelabvēlīgas, bet visai pamatotas frāzes dēļ, kas bija veltīta kādas dāmas uzvedībai.

— Ak, dāmas! Tā ir cita lieta, — Manikans atteica.

— Jūs sākat saprast, vai ne?

— Piedodiet, jūsu augstība, bet es neuzdrošinos…

— Jūs neuzdrošināties? — princese zaudēja savaldību. — Tad es uz­drošināšos!

— Princese, princese! — iesaucās Manikans, izlikdamies briesmīgi izbijies. — Apdomājiet labi, ko jūs gribat teikt.

— Ja es būtu vīrietis, tad varētu domāt, ka jūs izsauktu mani uz divkauju, neņemot vērā viņa majestātes aizliegumu, tāpat kā de Gišs iz­sauca uz divkauju de Vardu, jo tas uzdrošinājās apšaubīt de Lavaljēras jaunkundzes tikumību.

— De Lavaljēras jaunkundzes! — Manikans, izbrīnā salēkdamies, iz­saucās, it kā viņš nemaz nebūtu domājis dzirdēt šo vārdu.

— Kas jums noticis, de Manikana kungs, ka jūs tā lēkājat? — prin­cese ironiski noprasīja. — Vai tad arī jūs uzdrošināties šaubīties par vi­ņas tikumiem?

— Bet, jūsu augstība, visā šajā notikumā de Lavaljēras jaunkundzes tikumība nemaz netika pieminēta.

— Kā! Divi cilvēki šāvās sievietes dēļ, bet jūs apgalvojat, ka viņai ar to nav nekāda sakara un viņa nav pat pieminēta? Es nedomāju, ka jūs esat tik veikls galminieks, de Manikana kungs.

— Piedodiet, jūsu augstība, — jauneklis atteica, — mēs viens otru galīgi pārprotam; jūs ar mani runājat vienā valodā, bet es acīmredzot atbildu citā.

— Ko?

— Atvainojiet, bet man likās, ka jūsu augstība minēja, ka de Giša kungs un de Vārds cīnījušies de Lavaljēras jaunkundzes dēļ.

— Jā.

— De Lavaljēras jaunkundzes dēļ, vai ne? — Manikans atkārtoja.

— Ak Dievs, es neapgalvoju, ka de Giša kungu personīgi skāra de Lavljēras jaunkundzes intereses, viņš aizstāvēja tās kā pilnvarotais.

— Pilnvarotais?

— Beidziet tēlot izbrīnu! Vai tad jūs nezināt, ka de Braželona kungs ir de Lavaljēras līgavainis un, karaļa uzdevumā dodamies uz Londonu, viņš lūdza savu draugu de Gišu aizsargāt viņu interesējošās personas go­du?

— Es vairs neteikšu ne vārda; jūsu augstība ir informēta daudz labāk par mani.

— Brīdinu jūs, ka ne visā.

Manikans iesmējās, un tas gandrīz lika princesei zaudēt pacietību, kura, kā zināms, nebija nekāda lielā.

— Princese, — Manikans palocīdamies turpināja, — nodosim šo lie­tu aizmirstībai, jo pilnībā noskaidrot patiesību tik un tā nekad neizdosies.

— Pilnīgi skaidrs, ka jūs maldāties! Karalis uzzināja, ka de Gišs aiz­stāvējis to avantūristi, kas izliekas par svarīgu personu; viņš noskaidroja, ka de Braželona kungs par hesperīdu dārza sargu iecēlis savu draugu de Gišu un tas iekodis marķīzam de Vardam, kurš uzdrošinājās pastiept roku pēc zelta ābolīša. Tāpat jūs, de Manikana kungs, zināt (Jo jūs zināt daudz ko), ka karalim arī ļoti gribas nobaudīt šo ābolīti un viņš nebūs sevišķi pateicīgs de Giša kungam par to, ka tas uzņēmies pūķa lomu. Vai tagad jums viss ir skaidrs, vai arī vajadzīgas vēl kādas ziņas? Ru­nājiet, uzdodiet jautājumus.

— Nē, princese, man pietiek.

— Tomēr jums jāzina, de Manikana kungs, ka viņa majestātes ne­apmierinātībai var būt drausmīgas sekas. Valdniekam ar tādu raksturu kā viņam mīlestības kaisle līdzinās viesuļvētrai.

— Jūs to nomierināsiet, jūsu augstība.

— Es? — princese ironiski iesaucās. — Es? Kāpēc gan?

— Tāpēc, ka jūs nevarat ciest netaisnību.

— Vai tad, pēc jūsu domām, ir netaisnīgi traucēt karalim noņemties ar savām mīlestības lietām?

— Un tomēr jūs aizstāvēsiet de Giša kungu?

— Jūs aizmirstaties, mans kungs, — princese augstprātīgi noteica.

— Nebūt ne, es spriežu saprātīgi un atkārtoju, ka jūs aizstāvēsiet de Gišu pie karaļa.

— Es?

— Jā.

— Kāpēc?

— Tāpēc ka de Giša kunga intereses ir arī jūsu intereses, — Mani­kans dedzīgi nočukstēja, un viņa acis iedegās.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Es gribu izteikt izbrīnu, ka jūsu augstība nenojauta, ka Lavaljēras vārds bija tikai aizsegs, lai it kā aizsargātu viņu promesošā de Braželona kunga vietā.

— Aizsegs?

— Jā.

— Kam? — princese čukstēja; Manikana skatieni bija tik daiļrunīgi, ka viņa sāka saprast.

— Tagad, jūsu augstība, man šķiet, es esmu pateicis diezgan, lai pār­liecinātu jūsu augstību neuzbrukt nabaga de Gišam karaļa klātbūtnē; tā­pat jau pār viņu gāzīsies visu to naids, kuri nav labvēlīgi noskaņoti arī pret jums.

— Man gan liekas, jūs gribat teikt, ka par grāfa rīcību ir sašutuši visi, kam nepatīk de Lavaljēras jaunkundze, un varbūt arī daži no tiem, kam viņa patīk.

— Vai jūs, princese, patiešām esat tik ietiepīga, ka atsakāties saprast padevīgu draugu? Vai tad man, riskējot krist jūsu nežēlastībā un pretēji savai gribai, vajadzēs nosaukt tās vārdu, kura bija patiesais ķildas ie­mesls?

— Tās vārdu? — princese nosarkusi iesaucās.

— Vai patiešām man jums jāattēlo nabaga de Giša neapmierinātība, sašutums un niknums, kad viņu sasniedza baumas par šo būtni? Ja jūs spītīgi nevēlēsieties uzminēt vārdu, ko es neuzdrošinos nosaukt aiz cieņas pret to, tad man būs jums jāatgādina scēnas starp princi un milordu Bekingemu, vai arī tenkas, kādas klīda par hercoga izraidīšanu? Vai pa­tiešām man jāstāsta jums, kā grāfs pūlas izpatikt būtnei, kuras vienīgās dēļ viņš dzīvo un elpo, kuru viņš cenšas aizsargāt no vismazākā satrau­kuma? Labi, es to darīšu, un, kad viss būs atgādināts, tad varbūt jūs sapratīsiet, kāpēc de Varda ļaunprātības nomocītais grāfs zaudēja pa­cietību un iekvēlojās atriebības vēlmē, tiklīdz padzirdēja pirmo necienīgo vārdu par šo būtni.