Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Tas bija atklāti teikts. Bet, kā jau minējām, Ludviķis XIV mīlēja vī­raku un nebija sevišķi izvēlīgs, ja tikai viņam to kūpināja.

— Labi, labi, — viņš teica, atlaizdams Manikanu, — es pats tikšos ar de Gišu un vedīšu viņu pie prāta.

Manikans virzījās uz durvju pusi.

Tad karalis uzrunāja trīs šīs ainas skatītājus:

— D'Artanjan, pasakiet man, kā varēja gadīties, ka jūsu parasti izcilā redze jūs pievīla?

— Mani pievīla, valdniek?

— Protams.

— Tad jau tā būs, ja jūsu majestāte to apgalvo. Par kādu gadījumu runā jūsu majestāte?

— Par to, kas notika Rošēnas birzī.

— A-a-a!

— Nu jā. Jūs redzējāt divu zirgu un divu cilvēku pēdas un iztēlojāties visos sīkumos divkauju. Iedomājietes, nekādas divkaujas nebija; tā bija tikai šķietamība!

— A-a! — d'Artanjans atkārtoja.

— Tas pats attiecas uz zirga dižāšanos un cīņas pēdām. De Gišs cīnījās vienīgi ar kuili un ne ar vienu citu; tomēr šī cīņa acīmredzot bija ilga un sīva.

— Ā-a! — trešo reizi novilka d'Artanjans.

— Iedomājieties tikai: man jūsu stāsts likās pilnīgi ticams, laikam tā­pēc, ka jūs tik pārliecinoši runājāt.

— Laikam gan, valdniek, manas acis no vecuma būs kļuvušas pārāk miglainas, — d'Artanjans labsirdīgi piekrita, sajūsminādams karali ar savu atbildi.

— Tātad jūs piekrītat de Manikana kunga versijai?

— Un kā vēl, valdniek!

— Vai tagad jums ir skaidrs, kā viss notika?

— Es to redzu pavisam citā gaismā nekā pirms pusstundas.

— Kā jūs izskaidrosiet, ka jūsu domas tā mainījušās?

— Ļoti vienkārši, valdniek. Pirms pusstundas, kad es atgriezos no Rošēnas birzs, man bija tikai nožēlojams staļļa lukturis…

— Bet tagad?

— Tagad man spīd visas jūsu kabineta lustras, nerunājot nemaz par jūsu majestātes acīm, kas staro kā divas saules!

Karalis iesmējās, de Sentenjans smējās pilnā kaklā.

— Valo kungs arī iedomājās, ka de Gišam ir lodes ievainojums, — d'Artanjans turpināja, izteikdams vārdus, kas bija karalim uz mēles, — un pie tam vēl skaidri iztēlojās, ka izņēmis šo nelaimīgo lodi viņam no krūtīm.

— Patiešām, — Valo murmināja, — es…

— Tas taču jums tikai izlikās, vai ne? — d'Artanjans neatlaidās.

— Ne tikai izlikās, bet liekas vēl joprojām, esmu gatavs kaut vai apzvērēt.

— Un tomēr, dārgo doktor, tas jums tikai rādījās sapņos.

— Sapņos?

— De Giša kunga ievainojums — sapnis; lode — nosapņota… ne­vienam par to nestāstiet, citādi jūs izsmies.

— Labi teikts, — karalis uzlielīja, — d'Artanjans dod jums lielisku padomu. Valo kungs, nestāstiet nevienam par jūsu sapņiem, un es apsolu, ka jums nevajadzēs to nožēlot. Ar labu nakti, kungi. Ak, cik skumji var beigties mežacūku medības no slēpņa!

— Cik skumji var beigties mežacūku medības no slēpņa! — d'Ar­tanjans skaļi atkārtoja.

Viņš atkārtoja šo frāzi katrā istabā, kurai gāja cauri.

— Tagad, kad mēs esam vieni, — karalis sacīja de Sentenjanam, — nosauc man de Giša pretinieka vārdu.

De Sentenjans paskatījās uz karali.

— Nemulsti, — karalis paskubināja, — tu taču zini, ka man vajadzēs piedot.

— De Vārds, — Sentenjans atbildēja.

— Labi.

Dodamies uz guļamistabu, Ludviķis XIV vēl piebilda:

— Piedot nenozīmē aizmirst.

Manikans iznāca no karaļa istabas ļoti apmierināts, ka viņam izdevies tik laimīgi izķepuroties, un pēkšņi, kāpdams lejup pa kāpnēm, sajuta, ka kāds parausta viņu aiz piedurknes.

Viņš atskatījās un ieraudzīja Montalē, kura pieliecās viņam un noslē­pumaini pačukstēja:

— Kungs, lūdzu, nāciet ātrāk šurp.

— Kur, jaunkundz? — Manikans jautāja.

— īsts bruņinieks gan nekad neuzdotu tādu jautājumu, bet vienkārši sekotu man, neprasot nekādus paskaidrojumus.

— Lai notiek, jaunkundz, — Manikans atteica, — es esmu gatavs izturēties bruņnieciski.

— Par vēlu. Tagad tas vairs nav jūsu nopelns. Mēs ejam pie prin­ceses.

— Ak tā, pie princeses?

Viņš vēroja Montalē, kas slīdēja pa priekšu viegli kā Galateja.*

— Šoreiz mednieku stāsti laikam nederēs, — Manikans pie sevis noteica. — Tomēr pamēģināsim, bet, ja vajadzēs tad izdomāsim vēl kaut ko.

Montalē turpināja drāzties uz priekšu.

«Visai nogurdinoši darbināt reizē galvu un kājas",— domāja Mani­kans.

Beidzot viņi bija klāt.

Princese bija beigusi savu nakts tualeti un parādījās elegantā vakar­tērpā; viņa kādu gaidīja ar acīmredzamu nepacietību.

Tāpēc Montalē un Manikans sastapa viņu jau pie durvīm.

— Nu, beidzot! — princese iesaucās.

— Te ir de Manikana kungs, — Montalē atbildēja.

Manikans godbijīgi paklanījās.

Princese deva zīmi Montalē aiziet. Galma dāma paklausīja.

Henriete klusēdama pavadīja viņu ar acīm un pagaidīja, kamēr aiz­vērsies durvis; tad viņa uzrunāja Manikanu:

— Kas noticis? Stāsta, ka kāds no pils esot ievainots?

— Par nelaimi jā, princese… De Giša kungs.

— Jā, de Giša kungs, — princese atkārtoja. — Es jau to zināju, bet tikai no baumām. Tātad nelaime patiešām ir notikusi ar de Grša kungu?

— Jā, princese.

— De Manikana kungs, — princese strauji ieteicās, — vai jūs zināt, ka karalis izjūt nepatiku pret divkaujām?

— Protams, jūsu augstība. Viņa majestāte tomēr nenosoda divkauju ar meža zvēru.

— Ceru, jūs mani neapvainosiet, domājot, ka es varētu noticēt nejē­dzīgajai pasakai par de Giša ievainojumu no kuiļa ilkņiem, kura nezin kāpēc tiek izplatīta. Nē, nē, kungs, patiesība ir nākusi gaismā, un de

Galateja — grieķu mītos daiļa jūras nimfa, kas iemīlēja jauno Akī- du. Viņai ar savu mīlestību uzmācās neglītais ciklops Politēms, kurš savās dziesmās sūrojās, ka Galateja bēg no viņa vēja ātrumā un straujāk nekā briedis no suņiem.

Giša kungs patlaban ne tikai cieš no sava ievainojuma, bet viņam draud ari briesmas zaudēt brīvību.

— Ak vai, jūs augstība, — Manikans sūkstījās, — man tas labi zi­nāms, bet ko tagad lai dara?

— Vai jūs satikāt viņa majestāti?

— Jā, princese.

— Ko jūs viņam teicāt?

— Es viņam izstāstīju, kā de Giša kungs sēdēja slēpnī, kad no Ro­šēnas birzs izdrāzās kuilis, kā de Gišs izšāva uz viņu, bet saniknotais zvērs metās virsū medniekam, nogalināja viņa zirgu un arī viņu pašu no­pietni savainoja.

— Un karalis tam visam noticēja?

— Pilnīgi.

— Jūs mani pārsteidzat, de Manikana kungs, jūs mani ļoti pārstei­dzat!

Princese sāka staigāt pa istabu, brīžiem pamezdama uz Manikanu jautājošus skatienus, bet muižnieks nekustīgi un bezkaislīgi stāvēja turpat, kur bija apstājies, ienākot istabā. Beidzot Henriete apstājās.

— Starp citu, visi vienā balsī izskaidro ievainojumu pavisam citādi, — viņa noteica.

— Kā tad, princese? — Manikans vaicāja. — Piedodiet, ka es uz­dodu jūsu augstībai tik nekautrīgu jautājumu.

— Un to jautājat jūs, de Giša kunga tuvākais draugs un viņa noslē­pumu līdzzinātājs?

— Tuvākais draugs — jā, bet noslēpumu līdzzinātājs gan ne. De Gišs ir viens no tiem, kuri savus noslēpumus neuztic nevienam. Viņš ir ļoti noslēgts, princese.

— Labi, tādā gadījumā es labprāt jums pastāstīšu noslēpumus, kurus tā prot glabāt de Giša kungs, — princese īgni noteica, — jo varbūt karalis vēlēsies jūs iztaujāt vēlreiz un, ja jūs atkal stāstīsiet to pašu pa­saciņu, viņš jums vairs neticēs.