Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— De Gišam nav noslēpumu no de Manikana kunga.

D'Artanjans pašūpoja galvu.

— Es atkārtoju, ka divkaujā neviens nebija klāt, un, ja de Manikans nav viens no tiem, kas aizveda grāfu…

— Cst! — karalis viņu apklusināja. — Te viņš nāk. Palieciet šeit un klausieties.

— Tieši tā, valdniek, — musketieris atbildēja.

Tobrīd uz sliekšņa parādījās Manikans un de Sentenjans.

Karalis deva zīmi vispirms musketierim, tad de Sentenjanam. Zīme pavēlēja:

— Klusējiet, ja jums dārga dzīvība. D'Artanjans, kā jau kareivis, pagāja sāņus.

De Sentenjans, kā jau favorīts, atspiedās pret karaļa krēsla atzveltni. Manikans paspēra uz priekšu labo kāju, laipni uzsmaidīja un, graciozi izstiepis savu balto roku, sveicināja karali ar reveransu. Karalis viņam atbildēja ar galvas mājienu.

— Labvakar, de Manikana kungs! — viņš sacīja.

— Jūsu majestāte man parādīja godu, aicinādams pie sevis, — Mani­kans atbildēja.

— Jā, lai uzzinātu no jums visos sīkumos, kā notika nelaimes gadī­jums ar grāfu de Gišu.

— Ak, valdniek, tas ir tik skumji!

— Jūs bijāt kopā ar viņu?

— Ne gluži.

— Bet jūs ieradāties notikuma vietā dažas minūtes vēlāk?

— Jā, valdniek, pēc kādas pusstundas.

— Kur notika nelaime?

— Liekas, tā pazīstama kā Rošēnas birzs pļaviņa, valdniek.

— Jā, mednieku pulcēšanās vieta.

— Pilnīgi pareizi, jūsu majestāte.

— Pastāstiet man visu, ko zināt par nelaimes gadījumu, de Manikana kungs.

— Varbūt jūsu majestātei jau kaut kas ir zināms? Es baidos atkār­toties un nogurdināt jūs.

— Nekas, nebaidies.

Manikans pameta apkārt skatienu. Viņš ieraudzīja tikai d'Artanjanu, kas bija atspiedies pret sienu un izskatījās mierīgs, labsirdīgs un lab­vēlības pilns, un de Sentenjanu, ar kuru kopā viņš bija atnācis un kurš joprojām stāvēja pie karaļa krēsla, arī rādīdams laipnu sejas izteiksmi.

Manikans saņēma dūšu un iesāka:

— Jūsu majestāte jau zina, ka medībās bieži notiek nelaimes gadī­jumi.

— Medībās?

— Jā, valdniek. Es gribēju teikt — tad, kad medī no slēpņa.

— Ak tā! — karalis noteica. — Tātad nelaimes gadījums notika slēpnī?

— Jā, valdniek,— Manikans pārliecinoši apstiprināja. — Vai tad jū­su majestāte to nezināja?

— Tikai vispārīgos vilcienos, — karalis ātri teica, jo viņam vienmēr bija pretīgi meli. — Tātad jūs sakāt, ka nelaime notika slēpnī?

— Diemžēl jā, valdniek!

Karalis kādu bridi cieta klusu.

— Kādu zvēru tad gaidīja slēpnī de Gišs? — viņš jautāja.

— Mežacūku, jūsu majestāte.

— Kāpēc tad de Gišs izdomāja viens pats iet mežacūkas medībās? Tā taču ir zemnieku nodarbošanās un piemērota nevis maršalam de Gra- monam, bet tiem, kam nav suņu un dzinēju kārtīgām medībām.

Manikans paraustīja plecus.

— Neapdomīgā jaunatne, — viņš pamācoši noteica.

— Turpiniet, — karalis skubināja.

— Vārdu sakot, — Manikans turpināja, tik tikko uzdrošinādamies runāt un veldams vārdus tik lēni, kā cilā kājas cilvēks, kas iet pa purvu, — vārdu sakot, valdniek, nabaga Gišs devās uz slēpni viens pats.

— Viens! Tas nu gan ir mednieks! Vai tad de Giša kungs nezina, ka mežacūkas mēdz uzbrukt medniekam?

— Tā arī notika, valdniek.

— Vai viņš zināja, kas tas būs par zvēru?

— Jā, valdniek, zemnieki to bija redzējuši kartupeļu laukā.

— Kāds tad bija šis zvērs?

— Divgadīgs kuilis.

— Tad jums, kungs, vajadzēja mani brīdināt, ka de Gišs grib izdarīt pašnāvību. Es esmu redzējis viņu medībās un zinu, cik viņš ir prasmīgs mednieks. Šaujot suņu trenktu kuili, viņš parasti ir ļoti piesardzīgs un šauj no karabīnes, bet šoreiz viņš devies medībās ar parastām pistolēm.

Manikans sarāvās.

— Pistoles gan lieliski der divkaujai, bet nepavisam ne mežacūku me­dībām!

— Jūsu majestāte, mēdz notikt grūti izskaidrojamas lietas.

— Jums taisnība, un mūs interesējošais notikums pieder pie tādiem. Turpiniet.

Šī stāsta laikā de Sentenjans, kurš, iespējams, būtu devis Manikanam zīmi pārāk neaizrauties, bija spiests rādīt pilnīgi vienaldzīgu seju, jo ka­ralis viņu cieši uzraudzīja.

Tā nu viņš nekā nevarēja sazināties ar Manikanu. Kas attiecas uz d'Artanjanu, tad Klusētāja statuja Atēnās droši vien bija par viņu iz­teiksmīgāka un skaļāka.

Un tā Manikans, turpinādams iet pa izvēlēto ceļu aizvien vairāk sa­pinās izliktajos tiklos.

— Jūsu majestāte, — viņš stāstīja, — droši vien notika tā: de Gišs uzglūnēja mežakuilim.

— Jāšus vai kājām? — karalis apvaicājās.

— Jāšus. Viņš izšāva uz zvēru, bet netrāpīja.

— Cik viņš gan ir neveikls!

— Zvērs metās viņam virsū.

— Un nogalināja zirgu?

— Ā, jūsu majestāte to zina?

— Man stāstīja, ka Rošēnas birzī, pļaviņā atrasts beigts zirgs. Es ie­domājos, ka tas varētu būt de Giša zirgs.

— Tā ari ir, valdniek.

— Labi, tātad zirgs bija pagalam; kas notika ār de Gišu?

— De Gišs nokrita zemē, kuilis viņam uzbruka un ievainoja rokā un krūtīs.

— Drausmīgs gadījums! Tomēr jātzīst, ka vainīgs ir pats de Gišs. Kas tad tāda zvēra medībās iet tikai ar pistolēm! Viņš laikam aizmirsis teiku par Adonīdu?*

Manikans pakasīja pakausi.

— Tas patiešām bija ļoti nepiesardzīgi.

— Kā jūs to varat izskaidrot, de Manikana kungs?

— Valdniek, kas nolemts, tas arī notiks!

— O, jūs esat fatālists!

Manikans kļuva nemierīgs, juzdamies ļoti neērti.

— Es uz jums dusmojos, de Manikana kungs, — karalis turpināja.

— Uz mani, valdniek?

— Protams! Jūs, būdams de Giša draugs un zinādams, ka viņš spē­jīgs uz tādām neprātībām, tomēr neatturējāt viņu!

Adonids — auglības dievs, kas nomirst un atkal atdzīvojas. Grieķu mītos vēstī par daiļu jaunekli, ko iemīlēja Afrodīte. Adonīdu me­dībās nogalināja mežakuilis. Mītu par Afrodītes mīlestību pret Adonīdu izmantoja itāļu dzjnieks Marīni savā episkajā poēmā, kas veltīta jaunajam karalim Ludviķim XIII.

Manikans nezināja, ko lai dara, jo karaļa balss nemaz neliecināja, ka viņš būtu lētticīgs.

No otras puses, tā neizklausījās arī tik barga vai uzstājīga kā tiesne­sim. Tajā drīzāk skanēja izsmiekls nekā draudi.

— Tātad jūs apgalvojat, — karalis turpināja, — atrastais beigtais zirgs piederēja de Gišam?

— Jā, jā, protams.

— Vai tas jūs nepārsteidz?

— Nē, valdniek. Iepriekšējās medībās, kā jūsu majestāte droši vien atceras, tieši tāpat tika nogalināts de Senmoira kunga zirgs.

— Jā, bet tam saplosīja vēderu.

— Tieši tā, valdniek.

— Ja de Giša zirgam būtu saplosīts vēders tāpat kā de Senmoira kunga zirgam, tad es nemaz nebrīnītos!

Manikans ieplēta acis.

— Mani pārsteidz, ka de Giša zirgam vēders ir vesels, toties ievai­nota galva, - karalis turpināja.

Manikans apmulsa.

— Varbūt es maldos, — karalis sacīja, — un de Giša zirgs nav ie­vainots deniņos? Piekrītiet, de Manikana kungs, ka tas ir ļoti dīvains ievainojums?

— Valdniek, jūs jau zināt, ka zirgs ir ļoti gudrs dzīvnieks; tas droši vien mēģināja aizstāvēties.

— Zirgi mēdz aizstāvēties ar pakaviem, nevis ar galvu.

— Droši vien izbiedētais zirgs nokrita, — Manikans murmināja, — un kuilis, valdniek, jūs saprotat, kuilis…