Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

De Gišs nodūra galvu.

— Tomēr nevajadzēja man vēl sagādāt nepatikšanas ar Braželonu, — de Vārds svinīgi turpināja. — Piesargieties, draugs — bezizejā nokļuvusi mežacūka sāk trakot; vajāta lapsa kļūst nikna kā jaguārs. Jūs esat mani novedis tik tālu, ka es aizsargāšos visiem spēkiem.

— Tās ir jūsu tiesības.

— Jā, bet sargieties, es jums sagādāšu daudz nepatikšanu. Droši vien jūs varat uzminēt, ka es nebiju tāds muļķis un savu, vai, pareizāk sakot, jūsu noslēpumu neieslēdzu vis savas sirds dziļumos? Viens no maniem draugiem, ļoti gudrs cilvēks, ko jūs arī pazīstat, zina manu noslēpumu; tādēļ iegaumējiet labi: ja jūs mani nogalināsiet, mana nāve jums nedos nekādu lielo labumu, bet, ja es nogalinšu jūs… hm!… viss ir iespējams, vai saprotat?

De Gišs notrīsēja.

— Ja es jūs nogalināšu, — de Vārds turpināja, — tad divi princeses ienaidnieki darīs visu, lai viņu pazudinātu.

— Ā, kungs — iekliedzās satracinātais de Gišs, — neceriet uz manu nāvi! Vienu no šiem ienaidniekiem es domāju nogalināt tūliņ, bet otru — pie pirmās izdevības.

De Vārds atbildēja ar tik sātaniskiem smiekliem, ka māņticīgs cilvēks noteikti izbītos.

De Gišs nebija tik viegli iespaidojams.

— Man šķiet, ka mēs par visu vienojāmies, de Varda kungs, — viņš noteica. — Varat ieņemt savu vietu, ja nevēlaties, lai turp ietu es.

— Nē, kāpēc gan, — de Vārds atbildēja. — Es esmu ārkārtīgi prie­cīgs, ka varu jūs atbrīvot no šīm pūlēm.

Viņš palaida zirgu rikšos, šķērsoja pļaviņu un apstājās tieši pretim vietai, ko bija ieņēmis de Gišs.

De Gišs nekustējās.

Simt soļu attālumā pretinieki viens otru neredzēja, jo viņus slēpa go­bu un kastaņu ēnas.

Kādu minūti valdīja pilnīgs klusums.

Tad katrs no ēnas slēptajiem pretiniekiem izdzirda, ka divreiz no­klikšķ pistoļu gaiļi.

De Gišs izvēlējās parasto taktiku un palaida zirgu rikšos, pārliecināts, ka ritmiskā šūpošanās un ātrums viņu aizsargās.

Viņš devās taisni uz vietu, kur, pēc viņa domām, vajadzēja atrasties de Vardam.

Pusceļā viņš cerēja sastapties ar pretinieku, bet kļūdījās.

Viņš turpināja ceļu, domādams, ka de Vārds nav kustējies un gaida viņu.

Veicis jau divas trešdaļas ceļa, viņš pēkšņi pamanīja, ka laukumā uz­zibsnī gaisma, un tajā pašā brīdī lode svilpdama ķēra spalvu, kas rotāja viņa cepuri.

Gandrīz tūlīt pēc pirmā šāviena, kas bija izgaismojis laukumu, sekoja otrs šāviens, un otrā lode ķēra de Giša zirga galvu mazliet zem auss.

Dzīvnieks nokrita.

De Gišs nebija gaidījis šāvienu no turienes, jo viņš domāja sastapties ar de Vardu pilnīgi pretējā pusē; tā kā viņš prata valdīt pār sevi, tad sagatavojās kritienam, kaut gan tas neizdevās īsti pareizs, jo viņa kāja palika zem nokritušā zirga.

Par laimi dzīvnieks agonijā noraustījās, un de Gišam izdevās atbrīvot kāju.

Tiklīdz viņš juta, ka zirgs saļimst, viņš iebāza pistoles makstī, bai­dīdamies, ka tās varētu kritienā izšaut, un tad viņš paliktu pilnīgi nepabruņots.

Piecēlies kājās, viņš atkal izņēma pistoles un devās uz vietu, kur pēc šāvienu uzliesmojumiem bija redzējis de Vardu. De Gišs tūlīt uzminēja pretinieka manevru, kas būtībā bija ļoti vienkāršs.

De Vārds nevis jāja pretim de Gišam vai palika uz vietas un gaidīja viņu, bet gan pajāja tālāk pa apli kādus piecpadsmit soļus, visu laiku turēdamies ēnā; kad pretinieks sasniedza laukuma vidu; viņš kārtīgi no­mērķēja un izšāva, pie tam zirga vienmērīgie rikši viņam drīzāk palīdzēja, nekā traucēja.

Kā mēs redzējām, pirmā lode aizlidoja tikai pirksta attālumā no de Giša galvas, neskatoties uz to, ka bija tumšs.

De Vārds tik cieši bija pārliecināts par savu veiksmi, ka viņam likās, it kā de Gišs nokristu. Viņš bija stipri izbrīnījies, kad, labāk ieskatījies, atklāja, ka jātnieks joprojām turas sedlos.

Tad viņš steidzīgi izšāva vēlreiz, bet viņa roka iedrebējās, un viņš nošāva zirgu.

Šī kļūda viņam varēja nākt par labu, ja de Gišs būtu palicis guļam zem zirga. De Vārds varētu no jauna pielādēt pistoli, un de Gišs būtu pilnīgi viņa varā.

De Gišs tomēr pielēca kājās, un viņa rīcībā bija trīs šāvieni.

De Gišs acumirklī novērtēja situāciju. Vajadzēja apsteigt de Vardu. Viņš sāka skriet, lai sasniegtu pretinieku, pirms tas paspējis pārlādēt pis­toli.

De Vārds ieraudzīja, ka grāfs drāžas kā viesulis. Lode slikti gāja stobrā un nepadevās slauka spiedienam. Slikti pielādēt nozīmēja pazaudēt pēdējo šāvienu. Pielādēt labi — zaudēt laiku un vienlaikus pazaudēt dzī­vību.

Viņš piecirta piešus, un zirgs saslējās pakaļkājās.

De Gišs pagriezās, un tai brīdi, kad zirgs laidās lejup, atskanēja šā­viens, kas notrieca de Varda cepuri.

Redzēdams, ka pretinieks palicis sedlos, de Gišs nometa vairs ne­derīgo pistoli un, pacēlis otru, tuvojās de Vardam.

Viņš vēl nebija paguvis paspert ne trīs soļus, kad de Vārds notēmēja un izšāva.

Atskanēja nikns kliedziens; grāfa roka krampjaini sarāvās un bez­spēcīgi nokārās. Pistole nokrita zemē.

De Vārds ieraudzīja, ka de Gišs noliecas, satver pistoli kreisajā rokā un sper vēl vienu soli uz priekšu.

— Es esmu pagalam, — de Vārds izdvesa, — viņš ir tikai ievai­nots.

Brīdī, kad de Gišs jau tēmēja uz de Vardu, viņa galva, pleci, kājas pēkšņi zaudēja spēku. Viņš smagi nopūtās un saļima pie de Varda zirga kājām.

— Gatavs! — de Vārds nočukstēja.

Paraustījis pavadu, viņš paskubināja zirgu.

Zirgs pārlēca pāri nekustīgajam ķermenim un ātri nogādāja de Vardu uz pili.

Pēc ierašanās de Vārds kādu ceturtdaļstundu apdomāja situāciju.

Viņš bija tik steidzīgi pametis divkaujas vietu, ka pat nepārliecinājās, vai de Gišs patiešām ir miris.

De Varda satrauktajā prātā pavīdēja divas iespējas.

Vai nu de Gišs ir beigts, vai arī tikai ievainots.

Ja de Gišs ir miris, vai vajadzēja atstāt viņa ķermeni vilkiem saplo- sīšanai? Tā bija bezjēdzīga cietsirdība, jo mirušais de Gišs nevienam div­kaujas noslēpumu neizpaudīs.

Ja tomēr viņš nav pagalam, tad kāpēc atstāt viņu bez palīdzības un izskatīties citu acīs pēc mežoņa, kam nav nekādas nojēgas par cēlsirdī- bu?

Pēdējais apsvērums uzvarēja.

De Vārds apjautājās, kur ir Manikans.

Viņš uzzināja, ka Manikans vaicājis pēc de Giša un, neatradis viņu, licies gulēt.

De Vārds pamodināja Manikanu un izstāstīja par divkauju; Manikans neteica ne vārda, bet klausījās tik saspringtā uzmanībā, kādu no šī sliņķa nemaz nevarētu gaidīt.

Kad de Vārds bija beidzis, Manikans izteica tikai vienu vārdu:

— Ejam!

Pa ceļam Manikans aizvien vairāk iztēlojās notikušo un, klausīdamies sīkumos, kļuva ar katru brīdi drūmāks.

— Tātad jūs domājat, ka viņš ir miris? — viņš noteica, kad de Vārds apklusa.

— Diemžēl jā.

— Jūs cīnījāties bez lieciniekiem?

— Tā bija viņa vēlēšanās.

— Dīvaini!

— Kas jums te šķiet dīvains?

— Tas nemaz neizskatās pēc de Giša kunga.

— Ceru, ka jūs nešaubāties par manu vārdu patiesīgumu?

— Hm, hm!

— Jūs šaubāties?

— Mazliet… Manas šaubas pieaugs, ja nelaimīgais patiešām būs mi­ris.

— Manikana kungs!

— De Varda kungs!

— Man liekas, ka jūs mani apvainojat.