Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Toties jūs esat bezgodis, ja atsakāties cīnīties.

— Nu?

— Es pateikšu karalim, ka jūs apvainojāt Lavaljēru un atsakāties cī­nīties.

— O, jūs esat viltīgs kā velns, godātais kungs!

— Visbīstamākā viltība ir vienmēr izturēties godīgi.

— Tad palīdziet manām kājām atgūt bijušo spēku, vai arī lieciet, lai jums kārtīgi nolaiž asinis, tad mūsu izredzes līdzsvarosies.

— Nē, es izdomāju kaut ko labāku.

— Ko?

— Mēs cīnīsimies jāšus ar pistolēm. Katrs drīkstēs šaut trīs reizes. Jūs esat lielisks šāvējs. Es redzēju, kā jūs trāpījāt bezdelīgai, jādams ga­lopā. Nedomājiet noliegt, es to redzēju!

— Labi, jums taisnība, — de Vārds atzina. — Var gadīties, ka es jūs nogalinu.

— Jūs man izdarīsiet pakalpojumu.

— Pacentīšos.

— Tātad nolemts?

— Jūsu roku.

— Te būs… Tikai ar vienu noteikumu.

— Kādu?

— Apsoliet, ka karalis par to neko neuzzinās.

— Zvēru.

— Es eju pēc zirga.

— Es arī.

— Kurp mēs jāsim?

— Uz pļaviņu. Es zinu ērtu vietu.

— Jāsim kopā.

— Kāpēc gan ne?

Dodamies uz staļļiem, abi ienaidnieki pagāja garām vāji apgaismo­tajiem princeses logiem. Aiz mežģīņu aizkariem varēja saskatīt ēnu.

— Te nu ir sieviete, — de Vārds smaidīdams noteica, — un viņa pat nenojauš, ka mēs viņas dēļ dodamies nāvē.

Izvēlējušies zirgus, de Vārds un de Gišs tos pašrocīgi apsedloja.

De Vardam nebija pistoļu, toties de Gišam atradās divi pāri. Viņš tās atnesa, pielādēja un ļāva de Vardam izvēlēties.

De Vārds izvēlējās pistoles, no kurām jau bija desmitiem reižu šāvis, tās pašas, ar kurām viņš bija trāpījis bezdelīgām, kad de Gišs bija noska­tījies.

— Nebrīnieties, ka esmu tik piesardzīgs, — viņš teica. — Jūs savus ieročus pazīstat. Tātad es tikai izlīdzinu izredzes.

— Jūs to velti sakāt, — de Gišs atteica, — neviens jūsu tiesības neapstrīd.

— Tagad es palūgšu jūs palīdzēt man uzkāpt zirgā, jo man vēl ir grūti izdarīt tādas kustības, — de Vārds teica.

— Tad mums vajadzētu cīnīties stāvus.

— Nē, sēžot sedlos, es jūtos lieliski.

— Labi, tad par to vairs nav ko runāt.

De Gišs palīdzēja Vardam uzsēsties zirgā.

— Mēs tā aizrāvāmies vēlmē viens otru nogalināt, ka pilnīgi aizmir­sām kādu apstākli, — de Vārds turpināja.

— Kādu?

— Tumsu; mums būs jāšauj uz labu laimi.

— Tas nekas; rezultāts ir viens un tas pats.

— Jāņem vērā vēl kaut kas: godīgi cilvēki nekad necīnās bez sekun­dantiem.

— O, — de Gišs iesaucās, — mēs taču rīkosimies pēc visiem no­teikumiem.

— Jā; bet es negribu dot iemeslu runām, ka jūs mani esat nogalinājis kā slepkava aiz stūra, tāpat arī negribu tikt apvainots slepkavībā, ja no­galināšu jūs.

— Vai tad pēc jūsu divkaujas ar hercogu Bekingemu kāds jūs ap­vainoja? — de Gišs jautāja. — Tā notika tādos pašos apstākļos kā šī mūsu.

— Toties tad bija gaišs; mēs stāvējām ūdenī gandrīz līdz jostas vietai, un bez tam krastā bija pietiekoši daudz skatītāju.

De Gišs kādu brīdi pārdomāja. Viņš nolēma, ka de Vārds grib uz­aicināt lieciniekus, lai atsāktu sarunu par princesi un dotu divkaujai citu ieganstu.

Tādēļ viņš neko neatbildēja, un, kad de Vārds pēdējo reiz jautājoši uz viņu paskatījās, deva mājienu, ka nolēmis palikt pie iepriekš norunā­tajiem noteikumiem.

Tā nu abi pretinieki devās ceļā, atstādami pili pa tiem pašiem vār­tiem, pie kuriem mēs nesen redzējām Montalē un Malikornu.

It kā gribēdami pieveikt tveici, tumšajās debesīs parādījās mākoņi, un nakts tos lēnām virzīja no austrumiem uz rietumiem. Smagie padebeši nospiedoši gūlās uz zemi un nelaida cauri ne gaismas stariņu; nebija arī zibens. Tad vēja brāzieni lēnām sāka purināt padebesi kā audeklu, kas atrāvies no sienas.

Sāka krist lielas un siltas lietus lāses, saveldamas putekļus mazās bumbiņās.

Mitrumu alkstošie ziedi, koki un krūmi pirms negaisa spēcīgi smar­žoja, raisīdami saldas atmiņas par jaunību, domas par dzīves mūžīgumu, laimi un mīlestību.

— Cik jauki smaržo zeme, — de Vārds ieteicās, — tā it kā koķetē ar mums, pūlēdamās piesaistīt sev.

— Starp citu, man ienāca prātā dažas domas, kurās es gribu dalīties ar jums, — de Gišs sacīja.

— Par ko?

— Par mūsu divkauju.

— Tiešām, man arī liekas, ka mums laiks sākt.

— Vai tā būs parasta divkauja pēc visiem noteikumiem?

— Varat izteikt savus nosacījumus.

— Mēs izvēlēsimies ērtu pļaviņu, nokāpsim no zirgiem, kaut kur pie- siesim tos un satiksimies bez ieročiem. Tad katrs aties simtpiecdesmit soļu un atkal nāks pretī otram.

— Labi! Tieši tā es pirms trim nedēļām Sendenī nogalināju nabaga Folivanu.

— Atvainojiet, jūs aizmirsāt kādu sīkumu.

— Kādu?

— Divkaujā ar Folivanu jūs gājāt viens otram pretī ar zobeniem zo­bos un pistolēm rokās.

— Tiesa.

— Toties šoreiz mēs, kā jūs vēlējāties, atkal kāpsim zirgos un jāsim viens otram pretī; pirmais šaus tas, kurš vēlēsies.

— Bez šaubām tā ir vislabāk. Tā kā ir tumšs, vieglāk kļūdīties nekā dienā.

— Var jau būt. Katrs drīkst šaut trīs reizes. Pirmajiem diviem šā­vieniem pistoles ir pielādētas, trešajam vajadzēs pielādēt no jauna.

— Ļoti labi! Kur tad notiks mūsu divkauja?

— Vai jūs vēlaties cīnīties kādā noteiktā vietā?

— Nē.

— Vai jūs redzat priekšā birztaliņu?

— Rošēnu? Ļoti skaidri.

— Jūs to pazīstat?

— Lieliski.

— Tātad zināt, ka tās vidū ir pļaviņa?

— Jā.

— Jāsim uz šo pļaviņu.

— Labi!

— Tā līdzinās dabiski iežogotam laukumam, un tur ir papilnam vi­sādu celiņu, taciņu, grāvju un aleju; īsāk sakot, vieta mums kā radīta.

— Piekrītu. Šķiet, mēs esam klāt?

— Jā. Paskatieties, cik brīnišķīgs laukumiņš. Šai vietā koncentrēta zvaigžņu gaisma, kā teiktu Kornejs; laukumu visapkārt ierobežo koki, kuri veido sienu.

— Labi! Rīkosimies, kā jūs teicāt.

— Tādā gadījumā precizēsim noteikumus.

— Mani nosacījumi ir tādi; ja jums ir iebildumi, sakiet.

— Es klausos.

— Ja nogalina zirgu, jātnieks var turpināt cīnīties arī bez tā.

— Neiebilstu, jo mums nav rezerves zirgu.

— Otram divkaujas dalībniekam tāpēc nav jānokāpj no zirga.

— Viņš drīkst rīkoties pēc savas izvēles.

— Nonākuši viens pret otru, pretinieki var neattālināties un tātad šaut tiešā tēmējumā.

— Pieņemts.

— Trīs lādiņi un ne vairāk, vai ne?

— Domāju, ka ar tiem pietiks. Te būs pulveris un lodes jūsu pisto­lēm; paņemiet trīs lodes un iemēriet pulveri trīs lādiņiem; es darīšu to pašu, un tad mēs izbērsim atlikušo pulveri un izmetīsim lodes.

— Zvērēsim pie krusta, ka mums nav vairāk ne pulvera, ne ložu, — de Vārds vēl piebilda.

— Zvēru, — de Gišs pacēla roku pret debesīm.

De Vārds sekoja viņa piemēram.

— Bet tagad, mīļo grāf, — viņš sacīja, — ļaujiet man pateikt, ka jums mani neizdevās piemuļķot. Jūs vai nu esat, vai drīz būsiet princeses mīļākais. Es uzminēju jūsu noslēpumu, un jūs baidāties, ka es to izpau­dīšu tālāk. Jūs gribat mani nogalināt, lai nodrošinātu manu klusēšanu — tas ir saprotami, un jūsu vietā es rīkotos tieši tāpat.