Nebūt ne tādi kā mistera Elmera Robsona viesībās. Freda Narakota lūpās parādījās tikko manāms smaids, atminoties miljonāra viesus.Tās gan bija viesības, ja jums tīk tās tā nosaukt, — cik dzērienu tur tika iztempts!
Šis misters Ouens, jādomā, ir pavisam cita kaluma džentlmenis. "Jocīgi," sprieda Freds, "ka es savām acīm nekad neesmu redzējis ne šo misteru Ouenu, ne viņa kundzi. Nekad vēl neesmu pie viņiem bijis." Visu nokārtojis un samaksājis tas misters Moriss. Visi rīkojumi bija ļoti skaidri, naudu izmaksāja tūlīt, un tomēr tas bija dīvaini. Kā liecināja avīžraksti, ar šo misteru Ouenu saistījās kāds noslēpums. Misters Narakots bija ar tiem vienisprātis.
Varbūt īstenībā salu tiešām bija nopirkusi mis Gabriela Tērla. Taču šī ideja pagaisa, kad viņš bija tuvāk nopētījis pasažierus. Tie gan nav īstie — neviens no viņiem neliekas piemērots viesis kinozvaigznei.
Viņš vienaldzīgi noskatīja ceļabiedrus.
Viena vecmeita — gaužām saskābusi — tādas viņš labi pazina. Varēja derēt, tā ir indīgāka par indīgu. Vecais džentlmenis ar militāro stāju — tiešām, armijnieks no galvas līdz kājām. Piemīlīga jauna lēdija — taču ļoti parasta, nebūt ne izsmalcināta — viņā nav nekā no Holivudas smalkuma.
Tas jautrais, ākstīgais zellis — viņš noteikti nav nekāds džentlmenis. Pensionēts tirgonis — tas gan drīzāk, — Freds Narakots nodomāja. Toties otrs džentlmenis — izdilušais, redzami izsalkušais ar šaudīgajām acīm — tas gan ir dīvains. Pilnīgi iespējams, tam gan varēja būt kāds sakars ar kino.
Nē, no visiem pasažieriem der tikai viens. Džentlmenis, kurš atbrauca pēdējais, ar savu auto (un kādu auto! Tāds auto Stiklhevenā nekad vēl nav redzēts. Tāds noteikti maksā ne vienu vien simtu mārciņu — kā jau šādas mašīnas maksā). Viņš ir īstais vīrs. Dzimis bagātnieks, acīm redzami. Ja visi viesi būtu tādi kā viņš… tad varētu saprast.
Dīvaini gan — ja sāka par to domāt— viss likās gaužām savādi — ļoti, ļoti savādi…
IV
Laiva, saviļņodama ūdeni, apbrauca apkārt klintij. Tagad beidzot viņi ieraudzīja māju. Salas dienvidpuse bija visai atšķirīga. Tā slīpi nolaidās līdz jūrai. Māja atradās dienvidu nogāzē — zema, kvadrātveidīga, moderna, ar lieliem, ieapaļiem logiem, kuri ļāva ieplūst gaismai.
Skaista māja — tā atbilda iedomātajam!
Freds Narakots izslēdza motoru, un laiva ieslīdēja dabas izveidotā līcītī starp klintīm.
Filips Lombards skarbi noteica:
— Kad pūš dienvidaustrenis, tad te droši vien grūti piestāt.
Freds Narakots mīlīgi atbildēja:
— Kad pūš dienvidaustrenis, pie Nēģeru salas vispār nevar piebraukt. Reizēm tai nav sakāri ar sauszemi nedēļu vai pat ilgāk.
Vera Kleitorna nodomāja: "Arī ar produktu piegādi droši vien ir grūtības. Tādi ir salu dzīves trūkumi. Tādas saimnieciskas nekārtības ir grūti paciešamas."
Motorlaiva atsitās pret klinti. Freds Narakots izlēca no tās, un viņi kopā ar Lombardu palīdzēja izkāpt arī citiem. Narakots piesēja laivu pie klintī iekalta gredzena. Pēc tam viņš vedināja pārējos kāpt augšup pa klintī iecirstiem pakāpieniem.
Ģenerālis Makarturs noteica:
— Hē! Cik jauks skats!
Taču viņš jutās nelāgi. Sasodīti savāda vieta.
Kad atbraucēji bija uzkāpuši pa kāpieniem un iznākuši uz terases tur augšā, viņu garastāvoklis uzlabojās. Pavērtajās mājas durvīs viņus sagaidīja korekts pārvaldnieks, viņa svinīgais izskats atstāja uz viesiem nomierinošu iespaidu. Bez tam arī pati māja bija ļoti pievilcīga, bet skats no terases tiešām brīnišķīgs…
Pārvaldnieks panācās pretī— viņš mazliet kliboja. Tas bija labi noaudzis gara auguma vīrs, sirms un ļoti respektabls. Viņš sacīja:
— Ienāciet šeit, lūdzami.
Plašajā vestibilā stāvēja dzērienu pudeles. Veselām rindām. Entonijs Mārstons, tās ieraudzījis, mazliet atplauka. Viņš jau bija nodomājis, ka šī izrāde liekas pārlieku nelādzīga. Neviena, kas būtu viņa gaumē! Ko tas vecais āpsis domāja, sūtīdams viņu šurp kopā ar tādiem tipiem? Tomēr — vismaz dzērieni šeit ir. Un pietiekami daudz ledus.
Ko tas pārvaldniekzellis tur sacīja?
Misters Ouens diemžēl neesot klāt, atbraukšot tikai rīt. Viņam pavēlēts izpildīt visas viesu vēlmes — varbūt viņi gribot apskatīt savas istabas?… Vakariņas pasniegšot astoņos…
Vera sekoja misis Rodžersai uz augšstāvu. Šī sieviete atvēra durvis uz istabu gaiteņa galā, un Vera iegāja jaukā guļamistabā ar lielu logu, kas vērās uz jūru, — otrs logs vērās uz austrumpusi. Viņa pat skaļi iesaucās aiz prieka.
Misis Rodžersa sacīja:
— Ceru, ka šeit ir viss, ko jūs vēlaties, mis?
Vera palūkojās apkārt. Viņas ceļasoma bija atnesta un vēl nebija izsaiņota. Vienā pusē bija pavērtas durvis uz gaišzili flīzētu vannasistabu. Viņa steigšus sacīja:
— Jā, te ir viss, man šķiet.
— Jūs taču piezvanīsiet, ja jums kaut ko ievajadzēsies, mis? Misis Rodžersas balss bija neizteiksmīga, monotona. Vera ziņkāri pavērās viņā. Nevis cilvēks, bet bāls bezasiņu spoks! Pēc izskata ļoti godājama sieviete atpakaļ atsukātiem matiem un melnā tērpā. Dīvaini gaišās acis visu laiku nemierīgi šaudījās apkārt. Vera nodomāja:
"Šķiet, viņa baidās pati no savas ēnas." Jā — tā ir gan — viņa baidās! Viņa izskatās tā, it kā būtu pārbijušies līdz nāvei… Verai pār muguru pārskrēja sīki drebuļi. No kā gan šī sieviete baidās?
Viņa laipni sacīja:
— Esmu misis Ouenas jaunā sekretāre. Domāju, ka jūs to jau zināt.
Misis Rodžersa atbildēja:
— Nē, mis, es neko nezinu. Saņēmu tikai to lēdiju un džentlmeņu sarakstu, kuri ieradīsies, un norādījumus, kuru kurā istabā ievietot.
Vera noprasīja:
— Tātad misis Ouena par mani neko nav minējusi? Misis Rodžersas skropstas noplīvēja vien.
— Es vēl nemaz neesmu redzējusi misis Ouenu — vēl ne. Mēs te ieradāmies tikai pirms divām dienām.
"Cik dīvaini cilvēki ir tie Oueni," Vera nodomāja. Taču skaļi noprasīja:
— Vai te ir vēl kādi kalpotāji?
— Tikai mēs ar Rodžersu, mis.
Vera sarauca uzacis. Mājās bija pavisam astoņi cilvēki — kopā ar saimnieku un saimnieci sanāks desmit — un tikai viens precēts pāris, lai visus apkalpotu.
Misis Rodžersa sacīja:
— Esmu laba virēja, un Rodžerss prot visus mājas darbus. Taču es, protams, nezināju, ka te būs tik milzīgas viesības.
Vera pavaicāja: — Bet vai jūs tiksiet galā?
— Ak jā, mis, es tikšu galā. Ja jau te bieži paredzētas tik lielas viesības, tad misis Ouena droši vien aicinās vēl kādu man palīgā.
Vera piekrita: — Arī es tā domāju.
Misis Rodžersa pagriezās, lai ietu. Viņas kājas skāra zemi pilnīgi bez trokšņa. Un viņa pagaisa no istabas gluži kā ēna.
Vera piegāja pie loga un apsēdās. Viņu bija pārņēmis nenoteikts nemiers. Itin viss — nez kāpēc — likās tik savādi. Ouenu prombūtne, bālā un rēgainā misis Rodžersa. Un šie viesi! Jā, arī viesi bija gaužām savādi. Reti nesaderīgi cilvēki.
Vera iedomājās:
"Es vēlētos, kaut būtu šos Ouenus redzējusi… Gribētos zināt, kādi viņi ir."
Viņa piecēlās un, neatrodot sev vietu, sāka staigāt pa istabu.
Tā bija lieliska guļamistaba, iekārtota modernā stilā. Uz spožās parketa grīdas gaiši paklāji, sienas neuzkrītošās krāsās, liels spogulis ar gaismām visgarām. Uz kamīna nebija rotājumu, tikai liels balta marmora gabals, kurā izcirsts lācis — moderna skulptūra ar pulksteni. Virs tā — spožā hromētā rāmī — karājās pergamenta gabals ar dzejoli.
Читать дальше