Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

— Ja jums piedāvās ko nelikumīgu, tad jūs, protams, ar pilnām tiesībām varat atteikties.

Sasodītais mazais nekauņa — viņš smaidīja! Itin kā labi zinātu, ka pagātnē Lombards nemaz tā nepielūkoja, lai viņa rīcība atbilstu sine qua non…

Arī pats Lombards pasmīnēja.

Pie Jupitera, reizi vai divas viņš ļāvies straumei! Taču allaž laimīgi ticis no visa tā ārā! Nav daudz tādu šķēršļu, kuri liktu viņam apstāties, tiešām gan…

Nē, nav daudz kā tāda, kas spētu viņu baidīt. Viņš iedomājās, ka Nēģeru salā viņam gan garlaicīgi nebūs…

Nesmēķētāju vagonā mis Emīlija Brenta sēdēja, taisni izslējusies, — kā paradusi. Viņai bija sešdesmit pieci gadi, un viņa neatzina šolaiku brīvos tikumus. Viņas tēvs, vecās skolas pulkvedis, stājai pievērsis sevišķu vērību. Jaunā paaudze bija bezkaunīga un izlaidusies — gan pēc izturēšanas veida, gan visādi citādi…

Ietinusies savas taisnības un nelokāmu principu aurā, mis Brenta sēdēja pārpildītajā trešās klases vagonā un pārcieta gan tveici, gan neērtības. Šodien visi ceļ brēku par katru mazāko nieku! Zobus rauj, tikai iepriekš saņēmuši injekcijas, —ja nevar gulēt, tad dzer miegazāles, — visi grib mīkstus krēslus un spilvenus, bet meitenes velk mugurā diezinko, nevalkā korsetes un vasarā puskailas gulšņā pludmalēs.

Mis Brentas lūpas sakniebās ciešāk. Ar savu piemēru viņa gribēja parādīt, kā jāuzvedas zināmas kārtas cilvēkam.

Viņai atausa atmiņā pagājušās vasaras brīvdienu laiks. Šogad laikam viss būs pavisam savādāk. Nēģeru sala…

Domās viņa no jauna pārlasīja vēstuli, kuru jau tik daudzas reizes bija lasījusi:

"Dārgā mis Brenta,

es ceru, ka Jūs mani vēl atceraties? Priekš dažiem gadiem mēs augustā kopā dzīvojām Belhevenas pansionātā, un mums, kā likās, tik daudz kas bija kopīgs.

Tagad esmu ierīkojusi savu pansionātu uz salas Devonas piekrastē. Domāju, ka šī vieta ir ļoti piemērota pansionātam ar labu virtuvi un bez jaunmodīgām pārmērībām — vecās skolas personām. Nekādu plikumu un gramofona mūzikas līdz pusnaktij. Es ļoti priecātos, ja Jūs atrastu iespēju vasarā atpūsties šeit, Nēģeru salā, —pilnīgi par brīvu — kā mana viešņa. Vai augusta sākums Jums būtu pieņemams? Teiksim, astotajā.

Patiesi Jūsu A. N. O."

Kas tas par vārdu? Paraksts bija grūti izlasāms. Emīlija Brenta pikti nosprieda: "Tagad visi parakstās tik pavirši, gluži vai nesalasāmi."

Viņa pārlūkoja prātā visus tos cilvēkus, ar kuriem bija tikusies Belhevenā. Viņa bija tur pavadījusi divas vasaras pēc kārtas. Tur dzīvoja tā simpātiskā, padzīvojusī dāma — mis — mis — kāds gan bija viņas vārds? Viņas tēvs esot kanoniķis. Un vēl tur uzturējās misis Oltina — Ormena — nē, tā bija Olivera! Jā — Olivera.

Nēģeru sala! Avīzēs daudz rakstīja par Nēģeru salu — tur bija kaut kas par kinozvaigzni — vai varbūt par amerikāņu miljonāru?

Protams, bieži tādas salas tika pārdotas gaužām lēti — ne jau katrs vēlējās pirkt salu. Viņi visi domāja, ka tas izklausās ļoti romantiski, bet tad, kad pārvācās tur dzīvot, atklājās tik daudzas neērtības, ka bija lielākais prieks, ja izdevās to pārdot.

Emīlija Brenta nodomāja: "Lai kā arī tas būtu, vismaz atpūta par brīvu man ir nodrošināta."

Viņas līdzekļi ir tik ierobežoti un dividendes tik bieži netiek izmaksātas, tas noteikti jāņem vērā. Ja tikai viņa spētu kaut ko vairāk atcerēties par šo misis vai varbūt mis Oliveru!

Ģenerālis Makarturs skatījās laukā pa vagona logu. Vilciens iebrauca Ekseterā — tur vajadzēja pārsēsties. Šie dzelzceļa atzarojumi ar bruņurupuču ātrumiem ikvienu var izvest no pacietības. Šī vieta — Nēģeru sala — taču ir ar roku aizsniedzama, ja brauktu taisni.

Viņš tā arī nesaprata, kas tas tāds par Ouenu — acīmredzot kāds Legarda un Džonija Daijera draugs.

"Atbrauks pāris veci armijas laika draugi… gribētos parunāties par vecajiem laikiem."

Labi, viņš ar prieku parunāsies par vecajiem laikiem. Pēdējā laikā viņam radās nojauta, ka vecie biedri no viņa vairījās. Viss to sasodīto baumu dēļ. Dievs Tēvs, kopš tā laika taču pagājuši gandrīz trīsdesmit gadi! Droši vien Armitidžs būs izpļāpājies, viņš nolēma. Sasodītais, bezkaunīgais kucēns! Bet ko tad viņi varēja zināt? Labi, nav jēgas par to domāt! Reizēm tas tikai rādās — rādās, ka te viens, te otrs draugs viņā pētoši noraugās.

Šī Nēģeru sala — būs interesanti paskatīties, kāda tā ir. Par to dzird tik daudz baumu. Varētu domāt, — runas par to, ka salu nopirkusi Admiralitāte, Kara ministrija vai Gaisa spēki, nav nemaz tik tālu no patiesības.

Māju uz salas uzbūvēja jaunais Elmers Robsons — amerikāņu miljonārs. Runāja, ka viņš ieguldījis tajā milzumdaudz naudas. Greznībai tur patiesi jābūt karaliskai…

Eksetera! Vēl veselu stundu jāgaida! Bet viņš negrib gaidīt. Viņam gribas nokļūt salā…

Doktors Armstrongs savā morisā brauca caur Solsberi līdzenumu. Viņš bija ļoti noguris… panākumiem ir arī otra puse. Bija laiki, kad viņš sēdēja savā greznajā Hārlejstrītas kabinetā, tērpies nevainojamā uzvalkā, starp visgreznākajām mēbelēm, vislaikmetīgākās aparatūras vidū — un gaidīja, gaidīja caurām dienām, nenojaušot, kas sagaida nākotnē, — panākumi vai izgāšanās.

Jā, viņam veicās! Viņam bija panākumi! Laime un prasme, protams. Viņš labi prata savu darbu — taču ar to vēl nepietika. Bija vajadzīga veiksme. Un viņam veicās! Precīza diagnoze, pāris pateicīgas sievieškārtas pacientes, kurām bija nauda un stāvoklis sabiedrībā, — un tad jau par viņu sāka runāt: "Jums jāpavaicā Armstrongam, lai arī viņš ir jauns — bet jau tik zinošs; Pema taču gadiem apmeklēja ārstus — pie kā tikai viņa nav ārstējusies — bet Armstrongs jau pirmajā reizē saprata, kas viņai par vainu!" Viņš kļuva plaši pazīstams.

Tagad doktors Armstrongs bija vīrā. Viņa dienas bija sadalītas pa minūtēm. Viņam bija maz laika atpūtai. Tādēļ viņš tā priecājās šajā augusta rītā, atstādams Londonu un aizbraukdams uz dažām dienām, lai apmeklētu kādu salu netālu no Devonas krastiem. Protams, tā nelikās atpūta vārda pilnā nozīmē. Vēstule bija rakstīta, lietojot tik aizplīvurotus izteicienus, toties vēstulei pievienotais čeks bija skaidrāks par skaidru. Nedzirdēti augsts honorārs. Šiem Oueniem noteikti naudas netrūkst. Tikai viņus piemeklējušas nelielas grūtības. Jādomā, ka vīru dara nemierīgu sievas veselība un viņš vēlas to pārbaudīt, nesatraucot viņu. Bet viņa neko negrib dzirdēt par iešanu pie ārsta. Viņas nervi…

Nervi! Doktora uzacis parāvās uz augšu. Šīs sievietes un viņu nervi! Jā gan, viņam tie ienes daudz. Puse sieviešu, kuras pie viņa nāk, vispār nav slimas, gluži vienkārši garlaikojas, bet viņām nedrīkst ne ieminēties par kaut ko tādu! Galu galā — kādu kaiti jau allaž var atrast.

"Jums (sekoja kāds pagarāks zinātnisks termins) ir nedaudz novirze no normas, nekā nopietna, tomēr vajadzētu paārstēties. Ārstēšanās kurss visvienkāršākais."

Jā gan, medicīnā taču visbiežāk ārstē ar ticību. Viņam ir labas manieres, viņš prot iekarot uzticību, pārliecināt un iedvest cerību.

Par laimi, pēc tā gadījuma (tas notika pirms desmit, nē, pirms piecpadsmit gadiem) viņam izdevās saņemties. Viņš gluži brīnumainā kārtā izķepurojās. Jā, tad viņš bija galīgi sašļucis. Taču šoks piespieda viņu sakopot spēkus. Toreiz viņš atmeta arī dzeršanu. Pie Jupitera, tik tiešām tas bija brīnums, kaut gan…