Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Viņš savā nodabā pasmaidīja.

Tā tik būs nedēļa, ko?

Viņš gatavojās to izbaudīt pārpilnam.

Misters Blors sēja kaklasaiti. Viņš šajā jomā nebija diezkāds speciālists.

Vai viņš izskatījās pieklājīgi? Likās, ka jā.

Emīlija Brenta, sagatavojusies doties pusdienās un tērpusies melnā zīdā, savā guļamistabā lasīja Bībeli.

Viņas lūpas kustējās līdzi, veidojot vārdus:

"Pagānu tautas ir nogrimušas bedrē, ko pašas rakušas; tīklā, ko viņas izlikušas, sapinusies viņu pašu kāja.

Tas Kungs ir parādījis Sevi, Viņš turējis tiesu, un bezdievīgais ir sapinies savu roku darbā.

Lai bezdievīgos aizrauj pazeme, lai nogrimst tajā visas tautas, kas Dievu aizmirsušas! "

Viņa saknieba lūpas. Un aizvēra Bībeli.

Piecēlusies piesprauda pie apkakles saktiņu ar dūmakainu kristālu un kāpa lejā uz vakariņām.

Vakariņas tuvojās nobeigumam.

Ēdieni bija teicami, vīni lieliski. Rodžerss apkalpoja nevainojami.

Visi bija labā garastāvoklī. Viņi bija sākuši runāties — brīvāk un atraisītāk.

Tiesnesis Vorgreivs, atmaidzis labā portvīna iespaidā, jokoja viņam piemītošajā sarkastiskajā manierē, doktors Armstrongs un Tonijs Mārstons klausījās. Mis Brenta runājās ar ģenerāli Makarturu, viņiem bija atradušies kopīgi paziņas. Vera Kleitorna lietišķi izvaicāja misteru Deivisu par Dienvidāfriku. Misters Deiviss stāstīja gluži aizrautīgi. Lombards ieklausījās sarunā. Reizi vai divas viņš ātri pacēla acis, un tās tūlīt samiedzās. Palaikam viņš pavērās apkārt galdam, pētīdams pārējos.

Entonijs Mārstons pēkšņi sacīja:

— Tādas jaukas figūriņas, vai ne?

Apaļā galda vidū uz riņķveidīga stikla paliktņa stāvēja vairākas mazas porcelāna figūriņas.

— Nēģerēni, — sacīja Tonijs. — Nēģeru sala. Tā tik ir ideja! Vera paliecās uz priekšu.

— Interesanti. Cik viņu tur ir? Desmit? Tad Vera iesaucās:

— Cik jocīgi! Es domāju — tie ir tie paši desmit mazie nēģerēni no bērnu dzejolīša. Manā guļamistabā tas dzejolītis ierāmēts karājas virs kamīna.

Lombards piebilda:

— Arī manā istabā.

— Un arī manā.

— Un manā.

Šim kopkorim pievienojās it visi. Vera noprasīja:

— Cik aizraujoša ideja — vai jums tā neliekas?

Misters Vorgreivs norūca: — Drīzāk gan bērnišķība, — un ielēja sev portvīnu.

Emīlija Brenta uzlūkoja Veru Kleitornu. Vera Kleitorna uzlūkoja mis Brentu. Un abas piecēlās.

Viesistabā stiklotās durvis uz terasi bija pavērtas un ļāva saklausīt jūras krākšanu, viļņiem sitoties pret klintīm. Emīlija Brenta ierunājās:

— Cik tīkamas skaņas.

Vera skarbi iesaucās: — Bet es tās ienīstu. Mis Brenta pārsteigumā viņu nopētīja. Vera pietvīka. Jau savaldīgāk viņa sacīja:

— Nedomāju vis, ka vētras laikā šeit ir diezko patīkami. Emīlija Brenta piekrita.

— Nav šaubu, ka ziemā šo māju slēdz, — viņa noteica. — Nekādā veidā nebūtu iespējams pierunāt kalpotājus ziemā te palikt. Vera nomurmināja:

— Droši vien te vispār ir grūti atrast kalpotājus. Emīlija Brenta sacīja:

— Ar šiem diviem misis Oliverai ir paveicies. Tā sieviete ir ļoti laba virēja.

Vera nodomāja: "Cik jocīgi, ka padzīvojuši cilvēki vienmēr putro uzvārdus." Viņa bilda:

— Jā, es domāju, tai misis Ouenai patiešām ļoti paveicies.

Emīlija Brenta bija izņēmusi no somas nelielu izšuvumu. Tagad viņa klusēja, vērdama diegu adatā. Pēc tam skarbi iebildās:

— Ouenai? Vai jūs teicāt — Ouenai?

— Jā.

Emīlija Brenta bargi noskaldīja:

— Nekad mūžā neesmu satikusi nevienu Ouenu. Vera pabrīnījās.

— Taču…

Viņa nepabeidza teikumu. Durvis atvērās, un ienāca vīrieši, kuri piebiedrojās viņām. Vīriešiem sekoja Rodžerss, nesdams paplāti ar kafijas traukiem.

Tiesnesis apsēdās līdzās mis Brentai. Armstrongs tuvojās Verai. Tonijs Mārstons apstājās pie atvērtajām durvīm uz terasi. Blors vientiesīgā pārsteigumā pētīja vara statueti, laikam brīnīdamies, kā šo asstūru veidojumu varētu pieņemt par sievietes augumu. Ģenerālis Makarturs stāvēja, ar muguru atbalstījies pret kamīna malu. Viņš glaudīja mazās ūsiņas. Tā bija sasodīti garda maltīte. Viņa garastāvoklis uzlabojās. Lombards šķirstīja "Punch" lappuses, atradis to avīžu kaudzītē uz galdiņa pie sienas.

Rodžerss apstaigāja viesus ar kafijas paplāti. Kafija bija laba —īsti melna un ļoti karsta.

Visi jutās varen labi paēduši. Viņi bija mierā gan ar sevi, gan ar dzīvi. Pulkstenis rādīja divdesmit minūtes pāri deviņiem. Bija iestājies klusums — mierīga, apmierinājuma pilna klusēšana.

Un šajā klusumā ielauzās Balss. Bez kāda brīdinājuma — necilvēcīga un sirdi plosoša…

"Lēdijas un džentlmeņi! Lūdzu apklustiet!"

Visi salēcās, lūkojās apkārt— saskatījās, pētīja sienas. Kas bija runātājs?

Balss turpināja — skaļi un skaidri:

"Jūs tiekat apsūdzēti tālākminētajos noziegumos:

Edvard Džordž Armstrong, jūs esat atbildīgs par Luīzes Mērijas Klejas nāvi 1925. gada 14. martā.

Emīlija Kerolaina Brenta, jūs esat vainojama Beatrises Teilores nāvē 1931. gada 5. novembrī.

Viljam Henrij Blor, jūs iedzināt nāvē Džeimsu Stīvenu Lendoru — 1928. gada 10. oktobrī.

Vera Elizabete Kleitorna, jūs 1935. gada 11. augustā nogalējāt Sirilu Ogilviju Hamiltonu.

Filip Lombard, jūs 1932. gada februārī nolēmāt nāvei divdesmit vienu cilvēku — kādas austrumafrikāņu cilts piederīgos.

Džon Gordon Makartur, jūs 1917. gada 14. janvāri apzināti sūtījāt nāvē Artūru Ričmondu, jūsu sievas mīļāko.

Entonij Džeims Mārston, jūs pagājušā gada 14. novembrī nogalinājāt Džonu un Lūsiju Kombus.

Tomas Rodžers un Etele Rodžersa, jūs 1929. gada 6. maijā noslepkavojāt Dženiferu Breidiju.

Lorens Džon Vorgreiv, jūs esat vainojams Edvarda Sitona nāvē, kura iestājās 1930. gada 10. jūnijā.

Apsūdzētie, ko jūs varat sacīt, lai attaisnotos?

Balss bija apklususi.

Iestājās baiļu pilns klusumbrīdis, pēc tam atskanēja pamatīgs troksnis. Rodžerss bija izmetis no rokām paplāti ar kafijas traukiem!

Topašbrīd kaut kur dzirdēja kliedzienu un kritiena troksni.

Pirmais sakustējās Lombards. Viņš metās pie durvīm un tās atvēra. Tur ārā kā bezveidīga masa uz grīdas gulēja misis Rodžersa.

Lombards iesaucās:

— Mārston!

Entonijs steidzās viņam palīgā. Par abiem viņi pacēla sievieti un ienesa viesistabā.

Doktors Armstrongs ātri metās klāt. Viņš palīdzēja noguldīt sievieti uz dīvāna un noliecās pār viņu. Ārsts tūlīt sacīja:

— Nekā briesmīga. Viņa tikai zaudējusi samaņu. Pēc minūtes atjēgsies.

Lombards izrīkoja Rodžersu:

— Atnesiet brendiju!

Rodžerss nobālušu seju, rokām drebot, nomurmināja: — Jā, ser, — un ātri izslīdēja no istabas. Vera iekliedzās:

— Kas tur runāja? Kur viņš ir? Tas izklausījās — izklausījās… Ģenerālis Makarturs iejaucās:

— Kas šeit notiek? Kas tas par nelāgu joku?

Viņa rokas trīcēja. Pleci salīka. Pēkšņi viņš izskatījās par desmit gadiem vecāks.

Blors slaucīja seju kabatlakatā.

Tikai tiesnesis misters Vorgreivs un mis Brenta palika nekustīgi. Emīlija Brenta sēdēja taisni, augstu galvu pacēlusi. Abos viņas vaigos kvēloja sarkani plankumi. Tiesnesis sēdēja savā parastajā pozā— galvu plecos ierāvis. Ar vienu roku viņš knibināja ausi. Vienīgi viņa acis kustējās — tās šaudījās apkārt pa istabu — šurpu turpu — ieinteresētas, gudras un satrauktas.