Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Blors pamāja.

— Veca un iecienīta firma, — viņš apstiprināja. Vorgreivs sacīja:

— Vai jūs saglabājāt vēstuli?

— Vēstuli, kurā bija rakstīts, ka esam salīgti? Nē, ser. Es to neesmu saglabājis.

— Turpiniet savu stāstu! Jūs, kā jūs sakāt, salīga, atsūtot vēstuli.

— Jā, ser. Mums bija jāierodas noteiktā dienā. Tā mēs arī darījām. Te viss bija pilnīgā kārtībā. Lieli pārtikas krājumi, un viss tik ļoti jauki. Tikai vajadzēja noslaucīt putekļus, un tamlīdzīgi.

— Un tālāk?

— Nekas, ser. Mēs saņēmām rīkojumus — atkal rakstiski — sagatavot istabas viesu uzņemšanai, un pēc tam — vakar pēc pusdienas es saņēmu vēl vienu vēstuli no mistera Ouena. Tajā bija ziņots, ka viņi ar misis Ouenu aizkavēšoties un mums pienākoties uzņemt viesus pēc iespējas labāk, un vēl tur bija rīkojumi par maltīti un kafiju, un par plati, kura jānospēlē uz gramofona.

Tiesnesis skarbi noprasīja:

— Vai vismaz šo vēstuli esat saglabājis?

— Jā, ser, tā ir šeit.

Viņš izvilka vēstuli no kabatas. Tiesnesis to paņēma.

— Hm… — viņš novilka. — Viesnīcas "Riča" vēstuļpapīrs, un rakstīta uz mašīnas.

Blors ātri metās viņam klāt.

Viņš iesaucās: —Atļaujiet, lūdzu, man apskatīt! Izrāvis to no tiesneša rokām, viņš pārskrēja tai ar acīm. Un nomurmināja:

— Kroņa mašīna. Gluži jauna — nekādu defektu. Vēstuļpapīrs — visparastākais, tādu lieto daudzi. Tas jums neko nepavēstīs. Uz tās varētu būt pirkstu nospiedumi, bet es arī par to šaubos.

Vorgreivs ļoti uzmanīgi palūkojās viņā.

Entonijs Mārstons stāvēja blakus Bloram, skatīdamies viņam pār plecu. Viņš ierunājās:

— Ir gan reizēm jocīgi kristītie vārdi, ko? Alekss Normens Ouens. Mēli var izmežģīt.

Vecais tiesnesis gandrīz vai palēcās un noteica:

— Esmu jums ļoti pateicīgs, mister Mārston. Jūs pievērsāt manu uzmanību interesantai un rosinošai detaļai.

Viņš paraudzījās apkārt uz pārējiem viesiem un, izstiepis kaklu uz priekšu kā nokaitināts bruņurupucis, teica:

— Manuprāt, pienācis laiks apmainīties ar informāciju. Es domāju, būtu labi, ja ikviens pastāstītu visu to, kas viņam zināms par šīs mājas saimniekiem. — Viņš mirkli paklusēja un pēc tam turpināja: — Mēs visi esam viņu viesi. Jādomā, būtu derīgi, ja katrs paskaidrotu, kā šeit nonācis.

Brīdi valdīja klusums, pēc tam Emīlija Brenta noteikti ierunājās.

— Tas viss ir ļoti aizdomīgi, — viņa teica. — Es saņēmu vēstuli, kurai bija pavisam nesalasāms paraksts. Likās, ka tā ir no kādas sievietes, ar kuru iepazinos vienvasar pirms diviem vai trim gadiem kūrortā. Viņas uzvārds bija vai nu Ogdena vai Olivera. Es pazīstu gan misis Oliveru, gan mis Ogdenu. Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka man nav ne draugu, ne paziņu, kuru uzvārds būtu Oueni.

Tiesnesis Vorgreivs sacīja:

— Vai jums vēl ir tā vēstule , mis Brenta?

— Jā, es jums to sameklēšu.

Viņa izgāja un pēc minūtes atkal atgriezās ar vēstuli. Tiesnesis to izlasīja. Viņš noteica:

— Es sāku saprast… Mis Kleitorna?

Vera paskaidroja, kādos apstākļos dabūjusi sekretāres vietu. Tiesnesis turpināja:

— Mārston? Entonijs atbildēja:

— Saņēmu telegrammu. No drauga. Rudā Berklija. Tobrīd jutos diezgan izbrīnījies, jo agrāk domāju, ka vecais zēns devies uz Norvēģiju. Viņš lūdza mani atbraukt uz šejieni.

Vorgreivs atkal pamāja. Viņš sacīja:

— Doktor Armstrong?

— Mani ataicināja, lai veicu savu profesionālo pienākumu.

— Skaidrs. Bet jūs agrāk šo ģimeni nepazināt?

— Nē. Vēstulē bija minēts tikai mans kolēģis. Tiesnesis turpināja:

— Lielākai ticamībai, protams… jā, un šis kolēģis, jādomā, tobrīd . atradās kaut kur tālu?

— Jā… hm… jā.

Lombards, kas visu laiku bija skatījies uz Bloru, pēkšņi ieteicās:

— Paklausieties, es nupat kaut ko iedomājos… Tiesnesis pacēla roku.

— Vienu mirkli…

— Bet es…

— Mums nepieciešams ieviest zināmu kārtību, mister Lombard. Mēs šobrīd izmeklējam cēloņus, kuri mūs šonakt atveduši šurp. Ģenerāli Makartur?

Glaudīdams ūsiņas, ģenerālis nomurmināja:

— Saņēmu vēstuli… no tā zeļļa Ouena — viņš minēja vecus armijas draugus, kurus es it kā šeit sastapšu, teicās ceram, ka neņemšu ļaunā tik bezceremoniālu ielūgumu. Baidos, ka vēstuli es neesmu saglabājis.

Vorgreivs noprasīja:

— Mister Lombard?

Lombarda smadzenes spraigi darbojās. Vai viņš varēja stāstīt visu atklāti vai ne? Viņš bija izlēmis,

— Viss tas pats, — viņš sacīja. — Ielūgums , kurā minēti kopēji draugi, — man likās, ka viss kārtībā. Vēstuli es saplēsu.

Misters Vorgreivs pievērsās misteram Bloram. Viņa rādītājpirksts knibināja virslūpu un balss likās bīstami pieklājīga. Viņš teica:

— Mēs nupat piedzīvojām visai nepatīkamus mirkļus. Šī šķietami bezķermeniskā balss mūs visus uzrunāja vārdā — un apsūdzēja noteiktos noziegumos. Ar apsūdzībām mēs nodarbosimies vēlāk. Šobrīd mani interesē kas cits. Starp nosauktajiem vārdiem bija kāds Viljama Henrija Blora vārds. Deivisa vārds minēts netika. Ko jūs par to teiksiet, mister Deivis?

Blors drūmi noteica:

— Kā rādās, jāliek kārtis galdā. Domāju, ka labāk atzīties — mans uzvārds nav Deiviss.

— Jūs esat Viljams Henrijs Blors?

— Tā ir.

— Es vēl kaut ko piebildīšu klāt, — sacīja Lombards. — Tā, ka jūs šeit atrodaties ar svešu vārdu, mister Blor, ir tikai puse patiesības, — piedevām vēl pamanīju, ka jūs esat pirmklasīgs melis. Jūs teicāt, ka esat atbraucis no Natālas Dienvidāfrikā. Es pazīstu Dienvidāfriku un Natālu un esmu gatavs apzvērēt, ka jūs nemūžam neesat Dienvidāfrikā savu kāju spēris!

Visu acis pievērsās Bloram. Dusmpilnas, aizdomīgas acis. Entonijs Mārstons pagājās uz viņa pusi. Viņa rokas bija sažņaugušās dūrēs.

— Kā tad ir, nelieti, — viņš noprasīja, — ko tu vari paskaidrot? Blors atmeta galvu un izrieza stūraino žokli.

— Džentlmeņi, jūs esat mani nepareizi sapratuši, — viņš sacīja. — Man ir personības apliecība, jūs varat to apskatīt. Esmu bijušais kriminālmeklēšanas nodaļas darbinieks. Es Plimutā vadu detektīvaģentūru. Šeit es esmu darbā.

Tiesnesis Vorgreivs pavaicāja:

— Kas jūs uzaicināja?

— Tas pats Ouens. Vēstulei bija pievienots čeks par glītu summiņu — izdevumiem — un rīkojumi, norādot, ko viņš no manis vēlas. Man bija jāierodas mājas viesībās kā viesim. Tur bija minēti jūsu vārdi. Man uzdots jūs visus izsekot.

— Neminot nekādu iemeslu? Blors ar rūgtumu paskaidroja:

— Misis Ouenas dārgakmeņi! Misis Ouena, lai Dievs man piedod! Es vairs neticu, ka tāda persona vispār pastāv.

Tiesneša rādītājpirksts atkal slīdēja pār viņa lūpu — šoreiz atzinīgi.

— Domāju, ka jūsu apsvēmmi atbilst patiesībai, — viņš teica.

— Alekss Normens Ouens! Mis Brentas vēstulē, kur paraksts ir līdzīgs ķeksim, kristītie vārdi ir skaidri salasāmi —Ana Nensija —, arī šajā gadījumā, kā redzat, tie paši iniciāļi. Alekss Normens Ouens — Ana Nensija Ouena — abās reizēs A. N. Oueni. īstenībā —ja tā padomā — ANONĪMI!

Vera iesaucās:

— Bet tas taču ir fantastiski — kaut kas traks!

Tiesnesis laipni pamāja.

Viņš noteica:

— Ak, jā. Es nemaz nešaubos, ka mūs šurp ataicinājis vājprātīgais — iespējams, ka bīstams maniaks.