Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Un atkal pirmais rīkojās Lombards. Armstrongs darbojās ar paģībušo sievieti, un Lombards sajutās brīvāk, ņemdams iniciatīvu savā ziņā.

Viņš sacīja:

— Tā balss? Izklausījās, ka tā skanēja istabā. Vera iesaucās:

— Bet kas tas bija? Kurš tas bija? Neviens no mums tas nevarēja būt. Tāpat kā tiesnesis, Lombards ar acīm lēnām pārlūkoja istabu. Brīdi tās pakavējās pie atvērtajām durvīm, pēc tam viņš noteikti papurināja galvu. Pēkšņi viņa acis iedegās. Viņš ātri metās uz priekšu — tur aiz kamīna bija durvis, kuras veda blakusistabā.

Ar ātru kustību viņš satvēra rokturi un atrāva durvis. Viņam tūlīt pat izlauzās apmierinājuma sauciens.

Viņš iesaucās:

— Tā, te tas ir!

Pārējie drūzmēdamies steidzās turp. Tikai mis Brenta viena pati palika sēžam, taisni izslējusies krēslā.

Otrā istabā pie sienas bija piebīdīts galdiņš. Uz galdiņa atradās gramofons — vecmodīgs aparāts ar lielu tauri. Taure bija vērsta pret sienu — un Lombards, pavirzījis to nostāk, ieraudzīja trīs mazus caurumiņus sienā — tie droši vien izurbti ar urbi.

Uzvilcis gramofonu, viņš novietoja adatu atpakaļ uz plates — un visi atkal izdzirda: "Jūs tiekat apsūdzēti tālākminētajos noziegumos…"

Vera iekliedzās:

— Izslēdziet! Izslēdziet! Tas ir drausmīgi! Lombards paklausīja.

Doktors Armstrongs, atviegloti nopūties, sacīja:

— Es domāju, ka tas ir muļķīgs un bezsirdīgs joks. Klusā, skaidrā balstiņā misters Vorgreivs nomurmināja:

— Tātad jūs domājat, ka tas ir joks, ko?

Doktors izbrīnījies palūkojās viņā.

— Kas gan vēl tas varētu būt?

Tiesneša roka pacēlās, lai viegli paberzētu augšlūpu. Viņš noteica:

— Šobrīd es vēl neesmu gatavs atbildēt. Entonijs Mārstons iejaucās:

— Paklausieties, jūs esat kaut ko aizmirsuši. Kāds velns uzvilka to gramofonu un uzlika plati?

Vorgreivs nomurmināja:

— Jā, es domāju, par to vajadzētu apvaicāties.

Viņš devās atpakaļ uz viesistabu. Pārējie viņam sekoja.

Rodžerss tobrīd parādījās durvīs ar brendija glāzi rokā. Mis Brenta noliecās pie vaidošās misis Rodžersas.

Rodžerss veikli ieslīdēja starp abām sievietēm.

— Atļaujiet, kundze, es ar viņu parunāšu. Etel… Etel… viss kārtībā. Viss kārtībā, vai dzirdi? Saņemies taču!

Misis Rodžersa elpoja, aši vilkdama dvašu. Viņas acis — izvelbtas pārbiedēta cilvēka acis, šaudījās apkārt, lūkodamās klātesošo sejās. Rodžersa tonī bija saklausāms brīdinājums.

— Saņemies taču, Etel!

Doktors Armstrongs mierinoši ierunājās:

— Jums tūlīt būs labāk, misis Rodžersa. Tas bija tikai nelāgs joks.

Viņa sacīja: — Vai es noģību, ser?

— Jā.

— Tur vainīga balss — tā briesmīgā balss —, varētu domāt, ka tā lasīja spriedumu…

Viņas seja atkal metās zaļgana, plaksti trīsēja. Doktors Armstrongs skarbi noprasīja:

— Kur tad ir brendijs?

Rodžerss bija to nolicis uz mazā galdiņa. Kāds pasniedza to ārstam, un viņš ar glāzi rokā noliecās pie elsojošās sievietes.

— Iedzeriet, misis Rodžersa.

Viņa dzēra, nedaudz čamstinādama un aizrīdāmās. Stiprais dzēriens viņai nāca par labu. Viņas sejā atgriezās krāsa. Viņa ierunājās:

— Tagad man jau ir daudz labāk. Tas viss — bija tik negaidīti, ka man sagriezās galva.

Rodžerss ātri iejaucās:

— Un kā vēl. Arī es pārbijos. Pat paplāte izkrita no rokām. Nežēlīgi meli, tā gan! Es gribētu zināt…

Te viņu pārtrauca. Tas bija klepus — sauss kāss, taču efektīvs — tas uzreiz lika viņam apklust. Viņš uzlūkoja tiesnesi Vorgreivu — un tiesnesis ieklepojās atkal. Pēc tam ierunājās:

— Kurš uzvilka gramofonu un uzlika plati? Vai tas bijāt jūs, Rodžers?

Rodžers iesaucās:

— Es nezināju, kas tā par plati! Dieva dēļ, es nezināju, kas tur ir, ser! Ja es būtu zinājis, nemūžam nebūtu to darījis.

Tiesnesis sausi noteica:

— Iespējams, ka tā ir patiesība. Taču domāju, ka būs labāk, ja paskaidrosiet, Rodžers.

Pārvaldnieks noslaucīja seju kabatlakatā. Viņš nopietni sacīja:

— Es tikai izpildīju norādījumus, ser, tas ir viss.

— Kas deva šos norādījumus?

— Misters Ouens. Tiesnesis Vorgreivs noprasīja:

— Noskaidrosim visu pie reizes. Kādi tad īsti bija šie mistera Ouena norādījumi?

Rodžerss paskaidroja:

— Man pavēlēja uzlikt plati un uzvilkt gramofonu. Man bija jāpaņem plate no atvilktnes, bet manai sievai bija dots rīkojums uzvilkt gramofonu tajā brīdī, kad ienesīšu viesistabā kafijas paplāti.

Tiesnesis nomurmināja:

— Visaugstākajā mērā savādi. Rodžerss iesaucās:

— Tā ir patiesība, ser! Es zvēru pie Dieva, ka tā ir patiesība! Es nezināju, kas tā ir par plati. Tai pat bija uzlīme ar nosaukumu — es nodomāju, ka tur ir mūzika.

Vorgreivs uzlūkoja Lombardu.

— Vai tur ir arī nosaukums?

Lombards pamāja. Pēkšņi viņš pasmīnēja, parādīdams savus baltos zobus. Viņš noteica:

— Viss pareizi, ser. Tur ir nosaukums — "Gulbja dziesma… "

Ģenerālis Makarturs pēkšņi neizturēja. Viņš uzkliedza:

— Nedzirdēta bezkaunība —neiedomājama bezkaunība! Mētāties ar šitādiem apvainojumiem! Mums kaut kas jāuzsāk. Tas Ouens, lai kas viņš tāds būtu…

Emīlija Brenta viņu pārtrauca. Viņa skarbi noteica:

— Lūk, lūk — kas viņš tāds ir?

Sarunā iejaucās tiesnesis. Viņš runāja savā varas apziņā, kuru bija ieguvis tiesā pavadītajos gados. Viņš sacīja:

— Tieši tā — mums jārīkojas ļoti piesardzīgi. Vispirms es saku, ka jums jāapgulda gultā jūsu sieva, Rodžers! Pēc tam nāciet atpakaļ.

— Jā, ser.

Doktors Armstrongs iemnājās:

— Es sniegšu jums palīdzīgu roku, Rodžers.

Abu vīriešu balstīta, misis Rodžersa izsteberēja no istabas. Kad viņi bija izgājuši, Tonijs Mārstons teica:

— Nezinu, kā jūs, ser, bet es labprāt kaut ko iedzertu. Lombards piekrita:

— Lai notiek! Tonijs sacīja:

— Iešu un kaut ko palūkošu. Viņš izgāja no istabas.

Pēc dažām sekundēm viņš atgriezās.

— Es tos atradu uz paplātes, tieši pie durvīm, sagatavotus ienešanai. Viņš uzmanīgi novietoja savu dzērienu nastu uz galda. Kāds brītiņš pagāja, ielejot dzērienus glāzēs. Ģenerālis Makarturs un tiesnesis dzēra neatšķaidītu viskiju. Itin visi gribēja kādu uzmundrinājumu. Vienīgi Emīlija Brenta palūdza tikai glāzi ūdens. Doktors Armstrongs atgriezās istabā.

— Ar viņu viss ir kārtībā, — ārsts sacīja. — Iedevu viņai iedzert miegazāles. Kas tas — dzērieni? Es laikam sekošu jūsu piemēram.

Vairāki vīri atkal piepildīja savas glāzes. Pēc brītiņa ieradās arī Rodžerss.

Tiesnesis Vorgreivs uzņēmās veikt izmeklēšanu. Pēc īsa mirkļa istaba pārvērtās improvizētā tiesas zālē. Tiesnesis sacīja:

— Tagad, Rodžers, mums jātiek pie skaidrības. Kas ir šis misters Ouens?

Rodžers apjucis blenza viņā.

— Viņam pieder šī sala, ser.

— Šis fakts man ir zināms. Es gribēju, lai jūs man pastāstāt, kas jums pašam par šo cilvēku zināms.

Rodžerss pašūpoja galvu.

— To es nevaru pateikt, ser. Redziet, es nekad neesmu ar viņu ticies.

Istabā izcēlās neliela rosība. Ģenerālis Makarturs noprasīja:

— Jūs nekad neesat viņu redzējis? Kā jūs to domājat?

— Mēs ar sievu šeit esam tikai vienu nedēļu, ser. Mūs nolīga ar aģentūras starpniecību. Tā bija aģentūra "Regīna", Plimutā.