Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Uz mirkli iestājās klusums. Šausmu un apjukuma pilns klusums. Tad tiesneša smalkā, skaidrā balss atkal atsāka:

— Tagad pāriesim pie nākamās izmeklēšanas stadijas. Visupirms tomēr es vēlētos pievienot lietai arī savu liecību.

Viņš izvilka no kabatas vēstuli un nometa to uz galda.

— Vēstule rakstīta manas senas paziņas — lēdijas Konstances Kalmingtonas vārdā. Neesmu redzējis viņu daudzus gadus. Viņa aizbrauca uz Austrumiem. Vēstule ir uzrakstīta gluži viņas stilā — aušīga un aizplīvurota —, viņa rakstītu tieši tā, aicinot mani atbraukt šurp, par saimniekiem pievienodama tikai dažus neskaidrus izteicienus. Jūs jau redzat — tas pats paņēmiens. Es minu to tikai tāpēc, ka tas sakrīt ar pārējo liecībām — un no tā var ko interesantu secināt. Lai kas tas būtu par cilvēku, kurš mūs ar viltu šurp atvilinājis, šis cilvēks mūs pazīst — vai ir ievācis informāciju par katru no mums. Viņš — lai kas viņš būtu — zina par manu draudzību ar lēdiju Konstanci un pazīst viņas epistulāro stilu. Viņš pazīst doktora Armstronga kolēģus un viņu pašreizējās atrašanās vietas. Viņš zina Mārstona drauga iesauku un sūta tādu telegrammu, kādu sūtītu šis draugs. Viņš ļoti labi zina, kur pirms pāris gadiem bijusi mis Brenta — un kādus ļaudis viņa tur satikusi. Viņš zina visu par ģenerāļa Makartura vecajiem karabiedriem.

Viņš apklusa. Pēc tam turpināja:

— Jūs jau redzat — viņš zina daudz. Un atkarībā no savām zināšanām par mums ir mūs apsūdzējis.

Tūdaļ sacēlās troksnis. Ģenerālis Makarturs kliedza:

— Melkulība! Nelietīgs apmelojums! Arī Vera kliedza:

— Tas ir neģēlīgi! — Viņa bija sākusi elsot. — Nekrietni!

Rodžerss aizsmacis noteica:

— Meli — sasodīti meli… mēs nemūžam — neviens no mums…

Entonijs Mārstons norūca:

Nav ne jausmas, ko īsti šis plānprātīgais domājis!

Tiesneša Vorgreiva paceltā roka lika visiem apklust.

Viņš sacīja, rūpīgi izvēlēdamies vārdus:

— Es gribētu paziņot sekojošo. Mūsu nezināmais draugs apvaino mani kāda Edvarda Sitona slepkavībā. Es ļoti labi šo Sitonu atceros. Viņš stājās tiesas priekšā 1930. gada jūnijā. Viņu apsūdzēja padzīvojušas sievietes slepkavībā. Viņam bija ļoti veikls aizstāvis, un viņš atstāja labu iespaidu uz zvērinātiem, kad deva liecību. Un tomēr — liecības pilnīgi apstiprināja viņa vainu. Es uzrakstīju slēdzienu, balstoties uz liecībām un faktiem, un zvērinātie izlēma, ka viņš ir vainīgs. Pasludinot nāves spriedumu, es rīkojos saskaņā ar tiesas lēmumu. Aizstāvība lēmumu pārsūdzēja, norādot, ka zvērinātie tikuši iespaidoti. Apelācija tika noraidīta, un pasludināto spriedumu izpildīja. Vispirms es vēlos pasacīt, ka mana sirdsapziņa šajā gadījumā ir pilnīgi tīra. Es tikai izpildīju savu pienākumu, neko vairāk. Pasludināju spriedumu cilvēkam, kas neapšaubāmi bija vainīgs.

Armstrongs tagad atcerējās. Sitona lieta! Šis spriedums radīja lielu pārsteigumu. Viņš tiesas procesa laikā bija restorānā saticis advokātu K. Č. Metjūsu, un Metjūss bija pašpārliecināts. "Nav šaubu, ka spriedums būs attaisnojošs," viņš teica. Un pēc tam Armstrongs bija dzirdējis runājam, ka tiesnesis bijis naidīgi noskaņots. Un noskaņojis arī zvērinātos atzīt apsūdzētā vainu. Viss noticis pilnīgi likumīgi. Vecais Vorgreivs pārzināja likumus. Izskatījās tā, ka viņam bijuši ar šo puisi kādi personīgi rēķini.

Šīs atmiņas bija sarosījušās doktora prātos. Vēl nepaspējis apjēgt, cik netaktiski izklausās šāds jautājums, viņš piepeši noprasīja:

— Vai jūs pazināt šo Sitonu? Es domāju — pirms notikušās prāvas.

Krunkaino plakstu pusaizsegtās reptiļa acis sastapās ar viņējām.

Skaidrā un saltā balsī tiesnesis noteica:

— Pirms šīs prāvas es neko par šo Sitonu nezināju.

Armstongs sacīja pats sev:

"Šis cilvēks melo — es zinu, ka viņš melo."

Vera Kleitorna drebošā balsī ierunājās. Viņa sacīja:

— Es gribētu jums pastāstīt. Par to zēnu — Sirilu Hamiltonu. Es biju viņa guvernante. Viņam bija aizliegts peldēt tālu jūrā. Viendien, kad biju novērsusies, viņš aizmuka. Es peldēju viņam pakaļ… Taču nespēju piesteigties laikā… Tas bija briesmīgi… Tomēr tā nebija mana vaina. Koroners mani attaisnoja. Un viņa māte izturējās tik laipni.

Un, ja pat viņa man neko nepārmeta, tad kāpēc — kāpēc jārunā tik briesmīgas lietas? Tas nav taisnīgi — nav taisnīgi…

Viņa saguma, sākdama rūgti raudāt.

Ģenerālis Makarturs paplikšķināja viņai pa plecu.

Viņš sacīja:

— Pietiek, pietiek, dārgumiņ. Protams, ka tā nav patiesība. Tas zellis ir traks. Traks! Viņam galvā kaut kas sagājis greizi! Vai maz kas tādam trakajam var ienākt prātā.

Viņš stāvēja taisni, plecus izslējis. Un turpināja:

— Vislabāk ir šādos gadījumos neko neatbildēt. Tomēr — jūtu, ka man jāpasaka — viņa teiktajā par jauno Ričmondu nav ne vārda patiesības. Ričmonds bija virsnieks manā pulkā. Es sūtīju viņu izlūkot. Viņš krita. Karā tādi gadījumi notiek ik uz soļa. Jāteic, ka visvairāk mani apbēdina mēģinājums mest ēnu uz manu sievu. Viņa bija vislabākā sieviete pasaulē. Visnotaļ — paraugsieva!

Ģenerālis Makarturs apsēdās. Viņš ar drebošu roku plūkāja ūsas. Šī runa viņu acīm redzami bija pamatīgi nogurdinājusi.

Ierunājās Lombards. Viņa acīs varēja samanīt jautrību. Viņš sacīja:

— Par tiem iedzimtajiem… Mārstons iejaucās:

— Kas tad tur bija?

Filips Lombards pavīpsnāja:

— Viss teiktais ir patiesība! Es viņus pametu! Likteņa varā, pašu ziņā. Mēs apmaldījāmies džungļos. Tad mēs ar dažiem biedriem laidāmies lapās, paķerot līdzi atlikušo pārtiku.

Ģenerālis Makarturs bargi noprasīja:

— Jūs pamētāt savus cilvēkus — pamētāt viņus bada nāvei? Lombards atbildēja:

— Protams, tā droši vien nebija baltā sahiba cienīga rīcība. Bet pašsaglabāšanās taču ir cilvēka visupirmais pienākums. Un iedzimtie par nāvi neuztraucas, jūs taču zināt. Tā viņiem nenozīmē gluži to pašu, ko mums, eiropiešiem.

Vera pacēla acis, noņemdama rokas no sejas.

— Jūs viņus atstājāt — nomirt? Lombards apstiprināja:

— Es atstāju viņus nomirt.

Un izsmejoši lūkojās viņas šausmu pilnajās acīs. Entonijs Mārstons lēni ierunājās, viņa balss skanēja domīgi:

— Es visu laiku domāju — kas tie tādi — Džons un Lūsija Kombi. Tie būs tie bērneļi, kurus es sabraucu netālu no Kembridžas. Zvērīgi nelaimējās.

Misters Vorgreivs ironiski noprasīja:

— Viņiem vai jums? Entonijs noteica:

— Taisnību sakot, es domāju, ka man, bet jums, protams, sava taisnība, ser, — arī viņiem velnišķīgi nelaimējās. Skaidrs, ka tas bija vistīrākais nelaimes gadījums. Viņi no kādas mājas izskrēja uz ielas. Man uz gadu atņēma braukšanas tiesības. Zvērīgas nepatikšanas.

Doktors Armstrongs aizsvilies iesaucās:

— Nav pieļaujami braukt ar tādu ātrumu — tas ir nepieļaujami! Tādi jauni cilvēki kā jūs ir sabiedrībai bīstami.

Entonijs paraustīja plecus. Viņš noteica:

— Ātrums ir ieviesies uz palikšanu. Protams, Anglijas ceļi ir briesmīgā stāvoklī. Pa tiem nemaz nav iespējams braukt, kā nākas.

Viņš pavērās apkārt, meklēdams savu glāzi, paņēma to no galda un devās pie dzērienu galdiņa, kur ielēja sev vēl viskiju ar sodu. Lūkodamies pāri plecam, noteica: