Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Nē, tam viņi nespēja noticēt.

Doktors Armstrongs pētīja mirušā seju, apostīja zilganās, saviebtās lūpas. Pēc tam pacēla glāzi, no kuras Entonijs Mārstons bija dzēris. Ģenerālis Makarturs sacīja:

— Miris? Vai jūs domājat, ka šis jauneklis varēja aizrīties un — un nomirt?

Ārsts atbildēja:

— Varat to saukt par aizrīšanos, ja vēlaties. Viņš nomira nosmakdams — tā ir tiesa.

Viņš turpināja ostīt glāzi. Iemērca pirkstu nogulsnēs un uzmanīgi pielika pie mēles.

Viņa sejas izteiksme pārmainījās. Ģenerālis Makarturs sacīja:

— Nekad nebiju domājis, ka cilvēks var šādi nomirt — vienkārši aizrīdamies!

Emīlija Brenta skaidrā balsī noteica:

— Arī dzīves ziedonī mēs esam nāves varā. Doktors Armstrongs piecēlās. Pēkšņi viņš sacīja:

— Nē, cilvēks nevar nomirt, vienkārši aizrīdamies. Mārstona nāve nav dabiska nāve.

Vera gandrīz vai čukstus ieteicās:

— Vai tad… viskijā… kaut kas bija? Armstrongs pamāja.

— Jā. Precīzi pateikt nevaru. Viss norāda uz to, ka tas bijis cianīds. Nav izteiktas zilskābes smakas, iespējams, ka tas ir ciankālijs. Tas iedarbojas acumirklī.

Tiesnesis bargi jautāja:

— Vai tas bija viņa glāzē?

— Jā.

Doktors piegāja pie galdiņa, uz kura atradās dzērieni. Viņš atkorķēja viskija pudeli, paostīja un nogaršoja viskiju. Pēc tam nogaršoja sodas ūdeni. Un papurināja galvu.

— Te viss ir kārtībā. Lombards bilda:

— Jūs domājat — ka viņš pats ir iebēris to savā glāzē? Armstrongs pamāja, taču viņa sejas izteiksme šķita izbrīnīta un

neapmierināta. Viņš sacīja:

— Tā izskatās. Blors noteica:

— Pašnāvība, ko? Tas gan ir dīvaini. Vera lēni piebiedrojās:

— Nekad nevarētu domāt, ka viņš varētu nogalināties. Viņš bija tik dzīvespriecīgs. Viņš bija… hmm — pašapmierināts! Kad viņš šopēcpusdien savā auto brauca lejā no pakalna, viņš izskatījās… viņš izskatījās — ak, es nespēju to izskaidrot!

Taču visi saprata, ko viņa domājusi. Entonijs Mārstons savas jaunības un vīrišķības plaukumā bija izskatījies gluži dievišķīgs. Un tagad tas bija krampjos sarauts līķis, kas nekustīgi gulēja uz grīdas.

Doktors Armstrongs ierunājās:

— Vai kāds domā ko citu, nevis — ka tā bijusi pašnāvība?

Visi lēni pašūpoja galvu. Cita izskaidrojuma nevar būt. Dzērieniem nekas nav piemaisīts. Viņi visi redzējuši Entoniju Mārstonu dodamies pāri istabai pie galdiņa un ielejam sev viskiju. No tā izriet, ka neviens cits, tikai pats Entonijs Mārstons glāzē neko iebērt nevarēja.

Un tomēr — kāpēc lai Entonijs Mārstons izdarītu pašnāvību?

Blors domīgi bilda:

— Ziniet, doktor, man šeit kaut kas neliekas dabiski. Es neteiktu, ka Mārstons bija tas džentlmeņa tips, kurš varētu beigt dzīvi pašnāvībā.

Armstrongs atbildēja:

— Es jums pilnīgi piekrītu.

Ar to šī gadījuma apspriešana beidzās. Ko gan te vēl varēja piebilst?

Armstrongs ar Lombardu ienesa Mārstona līķi viņa guļamistabā un, pārseguši ar palagu, atstāja to tur.

Kad viņi atkal nokāpa lejā, citi stāvēja pulciņā un mazliet drebinājās, lai gan nakts nebija auksta.

Emīlija Brenta sacīja:

— Vislabāk būs, ja dosimies gulēt. Ir jau vēls.

Jau bija pāri divpadsmitiem. Ierosinājums bija vietā, taču visi vilcinājās. It kā labprātāk uzturētos citu sabiedrībā nekā vienatnē. Tiesnesis sacīja:

— Jā, vajadzētu mazliet pagulēt. Rodžerss piebilda:

— Es vēl neesmu sakopis ēdamistabu. Lombards īsi noteica:

— Izdariet to rīt no rīta. Armstrongs viņam pajautāja:

— Vai jūsu sieva jūtas labi?

— Iešu un apskatīšos, ser.

Viņš atgriezās pēc minūtes vai divām.

— Viņa guļ kā nosista, patiešām.

— Labi, — sacīja doktors, — tad netraucējiet viņu.

— Nē, ser. Es tikai ielūkošos ēdamistabā, pārbaudīšu, vai viss noslēgts, un tad likšos gulēt.

Viņš devās cauri vestibilam uz ēdamistabu.

Citi kāpa augšā — tā bija lēna, gausa procesija.

Ja šī būtu veca māja ar čīkstošiem grīdas dēļiem un tumšiem kaktiem, smagiem paneļiem apšūtām sienām, tad jušana būtu vēl ērmīgāka. Bet šī māja bija moderna caur un caur. Te nebija tumšu kaktu— nekādu slīdošu paneļu, kas atklātu ejas—, visur dega elektriskā gaisma — itin viss bija jauns un košs, spīdēja vien. Šajā mājā nebija nekā biedējoša, nekā noslēpumaina. Nekā no tamlīdzīgas atmosfēras.

Tomēr viņiem tas bija visbiedējošākais…

Viņi novēlēja cits citam labunakti augšējā kāpņu laukumiņā. Katrs devās uz savu istabu, un katrs — automātiski, gandrīz neko nedomājot, aizslēdza durvis…

Tiesnesis Vorgreivs izģērbās savā jautrajā, gaišajā istabā, gatavodamies iet gulēt.

Viņš domāja par Edvardu Sitonu.

Viņš atcerējās Sitonu ļoti labi. Matus, zilās acis, paradumu vērties taisni sarunbiedram sejā — vaļsirdīgi un atklāti. Tieši tas atstāja uz zvērinātajiem tik neatvairāmu iespaidu.

Prokurors Levlīns mazliet šāva pār strīpu. Viņš bija pārlieku uzstājīgs, gribēja pierādīt pārāk daudz.

Turpretī Metjūss, advokāts, bija labu labais. Viņa norādes bija trāpīgas. Viņa jautājumu krustugunis bija nāvējošas. Viņš meistarīgi sagatavoja sava klienta uzstāšanos.

Un Sitons bija lieliski izturējis pratināšanas krustugunis. Viņš nesatraucās, pārspīlēti netaisnojās. Zvērinātie viņam simpatizēja. Metjūsam jau likās, ka viss ir nodarīts un attaisnojošs spriedums kabatā.

Tiesnesis rūpīgi uzvilka savu pulksteni un novietoja uz naktsgaldiņa pie gultas.

Viņš skaidri atcerējās, kā bija juties, sēdēdams tajā prāvā, klausīdamies, pierakstīdams, iegaumēdams itin visu, iegrāmatodams ikvienu pierādījumu, kas liecināja pret apsūdzēto.

Šī lieta viņam bija patikusi! Metjūsa beigu runa bija pirmklasīga. Levlīnam, kas runāja pēc viņa, neizdevās izkliedēt labo iespaidu, ko bija atstājusi aizstāvība.

Un tad teica savu runu viņš pats…

Tiesnesis Vorgreivs piesardzīgi izņēma liekos zobus un ievietoja tos glāzē ar ūdeni. Vecīgās lūpas iekrita. Tagad tā bija plēsonīga mute, plēsonīga un cietsirdīga.

Puspievēris acis, tiesnesis uzsmaidīja pats sev.

Viņš tam Sitonam bija sadevis kā nākas!

Mazliet reimatiski kustēdamies, viņš iekāpa gultā un izslēdza gaismu.

Lejā, ēdamistabā, Rodžerss stāvēja un brīnījās. Viņš lūkojās uz porcelāna figūriņām galda vidū. Un murmināja, runādams pats ar sevi:

— Ir gan brīnumi! Es varētu apzvērēt, ka pirmīt to bija desmit!

Ģenerālis Makarturs grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Viņam nenāca miegs.

Tumsā pretī rēgojās Artūra Ričmonda seja.

Artūrs viņam patika, viņš bija sasodīti pieķēries šim Artūram. Un bija priecājies, ka arī Leslijai viņš patīk.

Leslija bija tik kaprīza. Cik daudz jauku cilvēku viņš ieveda mājā, bet Leslija cēla degunu gaisā un teica viņus esam garlaicīgus. Garlaicīgus! — Ko neteiksi.

Bet Artūrs Ričmonds viņai nelikās garlaicīgs. Viņi kopš paša sākuma labi sapratās. Runājās par teātra izrādēm un mūziku. Viņa ķircinājās, uzjautrinājās par viņu, tracināja. Un viņš, Makarturs, bija priecājies un domājis, ka Leslijai par šo zēnu tikai mātišķa interese.

Mātišķa, jānudien! Cik stulbi bija — neatcerēties, ka Ričmondam bija divdesmit astoņi, bet Leslijai — divdesmit deviņi.