Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

Sirils nebija veselīgs bērns. Vārgs puika, bez pretestības spējām. Tāds bērns, kas, iespējams, ilgi vis nedzīvotu… Un tad…?

— Mis Kleitorna, kāpēc es nevaru peldēt līdz klintij? Kaitinoša činkstēšana atkārtojās atkal un atkal.

— Tā ir pārāk tālu, Siril.

— Bet, mis Kleitorna…

Vera piecēlās. Viņa devās pie kumodes un norija trīs aspirīna tabletes.

Viņa domāja:

"Es vēlētos, kaut man būtu īstas miegazāles."

Vēl viņa domāja:

"Ja es gribētu izbeigt dzīvi, tad ieņemtu lielāku devu veronāla — kaut ko tamlīdzīgu — bet ne jau cianīdu!"

Viņa nodrebinājās, atcerēdamās Entonija Mārstona saviebto, purpursārto seju.

Ejot garām kamīnam, viņas skatiens nejauši apstājās pie ierāmētā skaitāmpantiņa.

"Tas ir šausmīgi," viņa nodomāja, "tieši tā kā šovakar… " Kāpēc Entonijs Mārstons gribēja mirt? Viņa negrib mirt.

Viņa nespēj iedomāties, ka varētu vēlēties mirt…

Nāve uz viņu neattiecas — nāve attiecas uz citiem cilvēkiem…

Doktors Armstrongs redzēja sapni… Operāciju zālē bija ļoti karsts…

Noteikti bija pārāk sakurināts. Pār viņa seju ritēja sviedri. Rokas metās mitras. Tādās bija grūti cieši saturēt skalpeli… Cik brīnum ass tas bija…

Ar tādu nazi tik viegli nogalināt. Un, protams, viņš tiešām nogalināja…

Sievietes ķermenis izskatījās svešāds. Pirmāk tas bija tukls, lempīgs ķermenis. Tagad tas izskatījās kārns un izģindis. Un seja nenāca redzama.

Ko gan viņam te bija nogalināt?

Viņš nespēja atcerēties. Taču viņam vajadzēja atcerēties! Vai jāpaprasa māsai?

Māsa viņu novēroja. Nē, māsai viņš nedrīkstēja vaicāt. Viņai bija radušās aizdomas, to viņš redzēja skaidri.

Bet kas bija tur — uz operāciju galda?

Nevajadzēja viņai aizsegt seju…

Ja vien viņš varētu ieraudzīt seju…

Ak! Tagad jau bija labāk. Jauns praktikants pabīdīja mutautu nost.

Emīlija Brenta, skaidra lieta. Tā bija Emīlija Brenta, kuru viņam bija nogalināt. Cik viltīgi pretī raudzījās viņas acis! Viņas lūpas kustējās. Ko viņa tur sacīja?

"Dzīves ziedonī mēs esam nāves varā… "

Ņemiet to mutautu nost, māsa.

Ak, protams! Es taču visu laiku to zināju! Tas ir Entonijs Mārstonsl Viņa seja ir purpursārta un saviebta. Taču viņš nav miris — viņš smejas. Es jums saku, viņš smejas! Viņš smejas, ka viss operāciju galds kratās.

Uzmanīgi, vecīt, uzmanīgi. Māsa, turiet… turiet to…

Saraudamies doktors Armstrongs pamodās. Bija rīts. Saule pārplūdināja istabu.

Un kāds bija pārliecies viņam pāri — purināja viņu. Tas bija Rodžerss. Rodžerss nobālušu seju, saukdams: — Doktor, doktor!

Doktors Armstrongs pilnīgi pamodās.

Viņš piecēlās gultā sēdus. Skarbi noprasīja:

— Kas par lietu?

—Posts ar manu sievu, dakter. Es nevaru viņu uzmodināt. Mans Dievs! Modinu, modinu — un nevaru pamodināt. Un… un viņa izskatās nelāgi.

Doktors Armstrongs darbojās ātri un lietišķi. Viņš ietinās mājastērpā un sekoja Rodžersam.

Viņš noliecās pār gultu, kur savā pusē mierīgi gulēja sieviete. Pacēla auksto roku un pavilka augšup plakstiņu. Pēc dažām minūtēm viņš izslējās un pagrieza gultai muguru.

Rodžerss nočukstēja:

— Vai tad viņa… viņa ir…?

Viņš pārvilka mēli pār sausajām lūpām. Armstrongs pamāja.

— Jā, viņa ir mirusi.

Ārsta acis domīgi vērās vīrā, kas stāvēja viņa priekšā. Pēc tam tās pārslīdēja naktsgaldiņam, mazgājamajam galdiņam — un atkal atgriezās pie gulošās sievietes.

Rodžerss jautāja:

— Vai tā… vai tā… būtu sirdslēkme, dakter? Doktors Armstrongs dažas minūtes neatbildēja. Pēc tam sacīja:

— Vai viņas veselība bija normāla? Rodžerss atbildēja:

— Viņu reizēm mocīja reimatisms.

— Vai pēdējā laikā viņu nav izmeklējis neviens ārsts?

— Ārsts? — Rodžerss apjuka. — Neviens no mums nav bijis pie ārsta — gadiem.

— Vai mums nav iemesla domāt, ka viņai bija slima sirds?

— Nē, dakter, es neko tādu neesmu pamanījis. Armstrongs jautāja:

— Vai viņa labi gulēja?

Tagad Rodžersa acis vairījās no viņējām. Viņa rokas sakrampējās kopā, viņš apjukumā sāka tās lauzīt. Tad nomurmināja:

— Nē, īpaši labi viņa negulēja vis. Te doktors skarbi ieteicās:

— Vai viņa mēdza dzert miegazāles? Rodžerss pārsteigti vērās viņā.

— Miegazāles? Lai aizmigtu? Cik es zinu, tad ne. Esmu pārliecināts, ka ne.

Armstrongs piegāja pie mazgājamā galdiņa.

Tur stāvēja vairākas pudelītes. Losjons matiem, lavandas ūdens, kuņģa pilieni, gurķu rokukrēms, mutes skalojamais līdzeklis, zobu pasta un eliksīrs.

Rodžerss palīdzēja viņam izvilkt skapja atvilktnes. Pēc tam viņi pārlūkoja kumodi. Taču nekur nebija ne miņas no miegazālēm vai kādām tabletēm.

Rodžerss sacīja:

— Viņa vakarvakarā netika neko citu dzērusi, ser, vienīgi tās zāles, kuras jūs viņai iedevāt…

Kad deviņos no rīta gongs vēstīja brokastu laiku, visi jau bija augšā un gaidīja tālāko.

Ģenerālis Makarturs un tiesnesis pastaigājās terasē, pārrunādami politisko situāciju.

Vera Kleitorna un Filips Lombards bija uzkāpuši klints virsotnē aiz mājas. Tur viņi ieraudzīja Viljamu Henriju Bloru— stāvam un vērojam cietzemi.

Viņš teica:

— Nav ne zīmes no motorlaivas, joprojām nav. Es lūkojos pēc tās —jau labu brīdi.

Vera smaidīdama noteica:

— Devonā paraduši ilgi gulēt. Allaž viss notiek ļoti vēlu. Filips Lombards skatījās tālumā, lūkodamies atklātā jūrā. Viņš aprauti ieteicās:

— Kā jums patīk šis laiciņš?

Pavēries debesīs, Blors piebilda:

— Liekas tīri nekas.

Lombards savilka lūpas tā, it kā gribētu svilpot. Viņš sacīja:

— Vēl šovakar sacelsies vējš. Blors noprasīja:

— Gaidāma vētra, ko?

Lejā atskanēja dobjš gonga sitiens. Filips Lombards noteica:

— Brokastis? Labi gan, man tiešām jau gribas ēst.

Kad viņi kāpa lejā, Blors sacīja Lombardam klusinātā balsī:

— Ziniet, kas mani satrieca, — kāpēc tam jaunajam puisim sagribējās darīt sev galu? Domāju par to visu nakti.

Vera bija pasteigusies mazliet pa priekšu. Lombards, nedaudz atpalikdams, sekoja viņai. Viņš ierunājās:

— Vai jums ir kāda cita hipotēze?

— Gribētos kādu pierādījumu. Vispirms jau — motīvu. Es teiktu, ka šim puisim taču gāja kā pa sviestu.

Emīlija Brenta iznāca no viesistabas viņiem pretī. Viņa skarbi noprasīja:

— Vai tā laiva brauc?

— Vēl ne, — atbildēja Vera.

Viņi devās iekšā uz brokastīm. Galdā kūpēja liela bļoda — tajā bija ceptas olas ar šķiņķi; turpat bija arī tēja un kafija.

Rodžerss pieturēja durvis, kamēr viņi iegāja, un pēc tam aizvēra tās.

Emīlija Brenta noteica:

— Šis vīrs šorīt izskatās gluži slims.

Doktors Armstrongs, kas stāvēja pie loga, noklepojās. Viņš teica:

— Jums šorīt nākas atvainot ikvienu… hm… neizdarību. Rodžersam bija jādara, ko spēj —jāgatavo brokastis vienam pašam. Misis Rodžersa… hm… šorīt nebija spējīga viņam palīdzēt.

Emīlija Brenta neapmierināti noprasīja:

— Kas tad tam sievišķim lēcies? Doktors Armstrongs nevērīgi atbildēja: