Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

— Protams, daži apvainojumi izklausījās ļoti pārspīlēti un smieklīgi. Piemēram, gadījumā ar tiesnesi, kas tikai veica savu pienākumu, ko viņam uzticējusi sabiedrība. Un tad vēl bijušais Skotlendjarda detektīvs. Un arī gadījums ar mani pašu.

Viņa apklusa, pēc tam turpināja:

— Protams, ņemot vērā apstākļus, es vakarvakarā neko neteicu. Tas īsti nav tas temats, ko pārrunāt vīriešu klātbūtnē.

— Nē?

Vera ieinteresēta klausījās. Mis Brenta nevērīgi turpināja:

— Beatrise Teilore bija mana kalpone. Viņa nebija kārtīga meitene — tikai es to uzzināju pārāk vēlu. Es biju ļoti vīlusies viņā. Viņai bija labas manieres, viņa bija tik tīrīga un gatava pakalpot. Es biju ar viņu ļoti mierā. Protams, tā visa bija tikai liekulība. Izrādījās, ka viņa ir samaitāta meiča, bez kādas morāles. Cik nepatīkami! Pagāja kāds laiciņš, kamēr es beidzot sapratu, ka viņa nokļuvusi, tā sacīt, "sprukās".

Viņa apklusa, netīksmē saraukusi savu smalko degunu. — Tas man bija visīstākais šoks. Viņas vecāki bija kārtīgi cilvēki, audzinājuši viņu stingrībā. Priecājos, ka arī viņi neatbalstīja tādu uzvedību.

Vera pavaicāja, uzlūkodama mis Brentu:

— Kas atgadījās?

— Es, protams, nevēlējos turēt viņu ilgāk zem sava jumta. Neviens nekad nav varējis apgalvot, ka es atbalstītu netiklību.

Vera vaicāja — vēl klusākā balsī:

— Kas notika… ar viņu? Mis Brenta atbildēja:

— Tā paklīdene, lai arī uz viņas sirdsapziņas jau bija viens grēks, izdarīja vēl smagāku grēku. Viņa atņēma sev dzīvību.

Vera šausmās nočukstēja:

— Izdarīja pašnāvību?

— Jā, metās upē. Vera drebēja.

Viņa lūkojās mierīgajā, smalkajā mis Brentas profilā. Un pavaicāja:

— Kā jūs jutāties tad, kad uzzinājāt, ka viņa to izdarījusi? Vai jums nebija viņas žēl? Vai jūs nevainojāt sevi?

Emīlija Brenta saslējās.

— Es? Man nav nekā, ko sev pārmest. Vera sacīja:

— Bet —ja nu tā bijājušu bezsirdība, kas viņu pie tā noveda? Emīlija Brenta skarbi noteica:

— Viņas pašas izdarības — pašas grēks —, tas arī viņu noveda nāvē. Ja viņa būtu uzvedusies kā labi audzināta jaunava, nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis.

Viņa pievērsās Verai. Nekādu pašpārmetumu, nekādas neērtības sajūtas šajā skatienā nebija. Vienīgi savas taisnības apziņa un nosodījums. Emīlija Brenta sēdēja Nēģeru salas klintsgalā, ieslēgusies savās pašas tikumības bruņās.

Verai šī mazā, padzīvojusī vecmeita vairs nelikās mazlietiņ smieklīga.

Pēkšņi tā viņai likās atbaidoša.

Doktors Armstrongs iznāca no ēdamistabas un atkal izgāja terasē.

Tiesnesis tagad sēdēja krēslā, mierīgi vērodams jūru.

Lombards un Blors klusēdami smēķēja kreisajā pusē.

Tāpat kā iepriekšējā reizē, doktors mirkli svārstījās. Viņa skatiens pētoši pievērsās misteram Vorgreivam. Viņam gribējās ar kādu konsultēties. Viņš augstu vērtēja tiesneša aso, loģisko prātu. Tomēr viņu māca šaubas. Misteram Vorgreivam varēja būt ass prāts, taču viņš bija padzīvojis vīrs. Šādās darīšanās Armstrongam drīzāk gan vajadzētu kādu darbības cilvēku.

Un viņš izvēlējās.

— Lombard, vai drīkstu ar jums aprunāties — īsu mirklīti? Filips sarāvās.

— Protams.

Abi vīrieši atstāja terasi. Viņi kāpa lejā pa krauju — līdz ūdens malai. Kad viņi bija aizgājuši tik tālu, ka viņus vairs nevarēja sadzirdēt, Armstrongs sacīja:

— Es gribu konsultēties.

Lombards uzrāva uzacis. Viņš noteica:

— Dārgais draugs, man nav medicīnisku zināšanu.

— Nē, nē, es domāju visu šo situāciju kopumā.

— Ak tā — tad ir cita lieta. Armstrongs sacīja:

— Sakiet atklāti, ko jūs par visu to domājat?

Lombards mirklīti paklusēja. Pēc tam sacīja:

— Tur ir ko palauzīt galvu, vai ne?

— Ko jūs domājat par tās sievietes nāvi? Vai piekrītat Blora teorijai?

Filips izpūta gaisā dūmu mākoni. Viņš teica:

— Es pilnīgi varētu viņam piekrist, ja būtu runa tikai par šo gadījumu.

— Tieši tā.

Armstronga tonī varēja saklausīt atvieglojumu. Filips Lombards nav dumjš.

Lombards turpināja:

— Tas ir, ja pieņemam, ka misters un misis Rodžersa savā laikā pastrādāja slepkavību un palika nesodīti. Un es domāju, ka tas ir pilnīgi iespējams. Kā jums šķiet, ko tieši viņi pastrādāja? Noindēja to veco lēdiju?

Armstrongs lēni sacīja:

— Viss varēja būt daudz vienkāršāk. Es šorīt vaicāju Rodžersam, ar ko slimoja mis Breidija. Viņa atbilde man izskaidroja visu. Nav jāskaidro medicīniskas detaļas, bet ir sirdsslimības, kurn gadījumos lieto amilnitrītu. Kad sākas lēkme, sasit ampulu un dod slimniekam ieelpot tvaikus. Ja amilnitrīts ir pie rokas, tad viss kārtībā, ja ne — sekas var būt fatālas.

Filips Lombards domīgi noteica:

— Tad viss ir ļoti vienkārši. Tas varēja būt — gaužām vilinoši. Doktors pamāja.

— Jā, nekas pat nebija jādara. Nenācās pirkt arsēnu un bērt ēdienā — it neko — tikai — nerīkoties! Un Rodžerss steidzās naktī meklēt ārstu, kamēr abi jutās droši, ka neviens nekad neko neuzzinās.

— Un pat ja kāds uzzinātu — viņiem neko nevarētu pierādīt, — Filips Lombards piemetināja.

Viņš pēkšņi sarauca pieri.

— Protams — tas daudz ko izskaidro. Armstrongs izbrīnīti noteica:

— Piedodiet, lūdzu? Lombards turpināja:

— Es domāju — tas izskaidro šīs Nēģeru salas būtību. Te sapulcējušies tādi ļaudis, kas izdarījuši noziegumus, kurus nav iespējams pierādīt. Piemēram, Rodžersi. Vai vēl cits gadījums — vecais Vorgreivs, kas izdarījis slepkavību, vadoties stingri pēc likuma.

Armstrongs strupi noprasīja:

— Vai jūs tam ticat? Filips Lombards pasmaidīja.

—Ak jā, ticu gan. Vorgreivs tiešām nogalēja to Edvardu Sitonu — nogalēja gluži tāpat, it kā būtu iegrūdis viņam dunci mugurā! Bet viņš bija pietiekami gudrs, lai to pastrādātu, sēžot tiesneša krēslā — ar mantiju mugurā un parūku galvā. Tādējādi parastā ceļā viņam neviens neko noziedzīgu nevarētu pierādīt.

Armstronga smadzenēs kā zibens uzplaiksnīja kāda doma.

"Slepkavība slimnīcā. Slepkavība uz operāciju galda. Bez sekām — un droši — droši kā bankā!"

Filips Lombards sacīja:

— Tāpēc — misters Ouens, — tāpēc — Nēģeru sala! Armstrongs dziļi ievilka elpu.

— Tagad mēs esam tikuši līdz būtībai. Kāds ir īstais iemesls, kura dēļ mūs visus ataicināja šurp?

Filips Lombards atmeta:

— Un kā jūs domājat? Armstrongs aprauti noteica:

— Labāk atgriezīsimies pie tās sievietes bojāejas. Kādi minējumi te varētu būt? Rodžerss nogalināja viņu, baidīdamies, ka viņa varētu sākt runāt. Otra iespēja: viņa zaudēja galvu un nolēma pati aiziet no dzīves.

Filips Lombards ieminējās:

— Pašnāvība?

— Ko jūs par to sakāt? Lombards noteica:

— Tā varētu būt — jā gan — ja nebūtu vēl arī Mārstona nāves gadījuma. Divas pašnāvības divpadsmit stundu laikā ir mazliet par daudz! Un, ja jūs teiksiet, ka Entonijs Mārstons — tas jaunais vērsēns bez nerviem un ar mazām smadzenītēm, ir devies pašnāvībā tāpēc, ka nobraucis divus bērneļus, —tas izklausīsies gluži vienkārši smieklīgi! Un bez tam — kur tad viņš dabūja to nāvekli? Nemūžam neesmu redzējis, ka viens nēsātu ciankāliju vestes kabatā. Tomēr par to spriest labāk pienāktos jums.