Agata Kristi - Desmit mazi nēģerēni

— Ēdīsim brokastis. Citādi olas atdzisīs. Pēc tam pārrunāsim dažas lietas — man ir šis tas jums sakāms.

Visi sekoja viņa padomam. Šķīvji pildījās, kafija un tēja lija tasēs. Maltīte sākās.

Notikumi salā, pēc tādas kā kopējas vienošanās, netika apspriesti. Viņi tērzēja par šo un to — ikdienišķām norisēm. Par jaunumiem ārzemēs, notikumiem sporta pasaulē, pēdējo Lohnesas briesmoņa parādīšanos.

Tad, kad šķīvji bija iztukšoti, doktors Armstrongs atbalstījās pret krēsla atzveltni, svarīgi noklepojās un sacīja:

— Nodomāju, ka būs labāk, ja pateikšu jums nelāgu ziņu tikai pēc brokastīm. Misis Rodžersa miegā nomirusi.

Atskanēja pārsteiguma pilni izsaucieni. Vera iesaucās:

— Cik šausmīgi! Kopš mēs ieradāmies, uz salas jau notikuši divi nāves gadījumi!

Tiesnesis Vorgreivs, acis samiedzis, sacīja savā smalkajā, skaidrajā balstiņā:

— Hm… ļoti zīmīgi… Bet kāds gan ir nāves cēlonis? Armstrongs paraustīja plecus.

— Šobrīd to ir grūti pateikt.

— Tātad ir vajadzīga līķa sekcija?

— Protams, izsniegt slēdzienu par viņas nāves iemeslu bez sekcijas es nevarētu. Es neesmu ārstējis šo sievieti un neko nezinu par viņas veselības stāvokli.

Vera sacīja:

— Viņa izskatījās ļoti iebaidīta — nervoza būtne. Un vakarvakarā briesmīgi izbijās. Tā varētu būt arī sirdslēkme.

Doktors Armstrongs sausi noteica:

— Sirdslēkme, protams, bija, — bet, kas to izraisījis, — tas ir jautājums.

Emīlija Brenta pateica tikai vienu vārdu. Tas noskanēja klausītāju ausīs smagi un skaidri.

— Sirdsapziņa! — viņa noteica. Armstrongs pagriezās pret viņu.

— Ko jūs ar to gribat sacīt, mis Brenta?

Emīlija Brenta bija cieši sakniebusi lūpas, viņa tās tik tikko pavēra, nosacīdama:

— Jūs visi dzirdējāt. Viņu apsūdzēja par to, ka viņa kopā ar vīru tīšuprāt nogalinājusi agrāko saimnieci — padzīvojušu lēdiju.

— Un jūs domājat? Emīlija Brenta sacīja:

— Domāju, ka apsūdzība bija pamatota. Jūs visi redzējāt viņu vakarvakarā. Viņa līdz nāvei izbijās, galīgi zaudēja savaldīšanos. Viņas noziegums bija atklāts, un viņa nejaudāja to pārciest. Viņa vienkārši nomira aiz bailēm.

Doktors Armstrongs šaubīgi pašūpoja galvu.

— Pilnīgi ticama teorija, — viņš teica. — Bet pieņemt to par patiesu bez kādiem pierādījumiem, nezinot viņas veselības stāvokli, nav iespējams. Ja viņai bija vāja sirds…

Emīlija Brenta klusi noteica:

— Labāk jau sauciet to par Dieva sodu.

Visi izskatījās satriekti. Misters Blors piespiesti sacīja:

— Vai jūs nešaujiet pār strīpu, mis Brenta?

Viņa uzlūkoja pārējos spīdošām acīm. Viņas zods izslējās. Un viņa noteica:

— Jūs uzskatāt par neiespējamu, ka Dievs var sodīt grēcinieku! Es gan ticu!

Tiesnesis noglaudīja sev zodu. Viņš mazliet ironiskā tonī nomurmināja:

— Mana dārgā lēdija, pēc savas pieredzes varu teikt, ka Providence uzticējusi mums, mirstīgajiem, šo pienākumu — sodīt ļaundarus, un šajā darbā bieži nākas sastapties ar visādām grūtībām. Taču cita ceļa nav.

Emīlija Brenta paraustīja plecus. Blors skarbi noprasīja:

— Bet ko viņa vakarvakarā dzēra un ēda — pēc tam kad devās augšā gulēt?

— Neko, — sacīja Armstrongs.

— Viņa neko nedzēra? Pat ne tasi tējas? Pat ne ūdeni? Varu derēt, ka tasi tējas viņa izdzēra gan. Tādi cilvēki kā viņa to dara vienmēr.

—Rodžerss apgalvo, ka viņa neko nav dzērusi.

— Ak tā, — sacīja Blors. — Bet viņš taču var apgalvot visu ko! Viņa tonis bija tik zīmīgs, ka doktors viņu pētoši uzlūkoja. Filips Lombards sacīja:

— Tad tā ir jūsu ideja? Blors asi atcirta:

— Jā, un kāpēc ne? Mēs visi dzirdējām to apsūdzības runu vakarvakarā. Var jau būt, ka tas viss grābts no zila gaisa — kaut kādi vājprāta murgi! Bet, no otras puses, — tā var arī nebūt. Uz mirkli iedomāsimies, ka tā ir taisnība. Rodžerss un viņa sieva nokopuši to veco lēdiju. Jā, un kas tad sanāk? Abi jutās pilnīgi drošībā, priecīgi un laimīgi…

Vera iejaucās. Viņa klusi noteica:

— Nē, es nedomāju vis, ka misis Rodžersa jebkad jutās drošībā. Blors mazliet pārmetoši pavērās viņā.

"Jūs, kā jau sieviete, neļaujat ne vārdu bilst…" sacīja viņa skatiens. Viņš turpināja:

— Tā var būt. Šā vai tā, viņuprāt, viņiem nekas briesmīgs nedraudēja. Un te, vakarvakarā, kāds nezināms vājprātīgais visu kā bērtin nober. Kas notiek? Sievišķis salūst — nervi pagalam. Atcerieties, kā vīrs ap viņu noņēmās, kad viņa nokrita garšļaukus! Ne jau tamdēļ, ka būtu varen rūpīgs vīrs! Zvēru pie savas dzīvības! Šis tik nervozi mīdījās. Zeme dega zem kājām, un šis nobijās par savu dzīvību — viņa taču varēja atzīties.

Te jums ir tā teorija! Šie pastrādājuši slepkavību un palikuši nesodīti. Bet, ja tagad to visu atkal uzurdītu, — kas tad notiktu? Desmit pret vienu, šis sievišķis nespētu melot līdz beigām. Tāda sieva kļūtu par pastāvīgām briesmām savam vīram, tā gan. Ar viņu viss ir kārtībā. Viņš melos, acīs skatīdamies, — līdz galam un uzvarai, bet par sievu viņš nevarēja būt pārliecināts! Un —ja viņa sāktu runāt, tad arī viņam būtu beigas! Tā šis iemet kaut ko tasītē — lai būtu pārliecināts, ka viņai mute būs ciet uz visiem laikiem.

Armstrongs lēnām noteica:

— Uz naktsgaldiņa pie gultas nebija tukšas tases — tur vispār nekā nebija. Es paskatījos.

Blors iespurdzās.

— Protams, nemaz nevarēja būt! Pats pirmais, ko viņš izdarīja pēc tam, kad viņa bija to izdzērusi, — paņēma tasi un apakštasi, lai rūpīgi nomazgātu.

Iestājās klusumbrīdis. Tad ģenerālis Makarturs šaubīgi iebilda:

— Tā varēja notikt. Bet es nevaru iedomāties, ka tas būtu iespējams — to nodarīt savai sievai.

Blors īsi iesmējās. Viņš noteica:

— Kad paša dzīvība ir briesmās, tad sentimentāli apsvērumi nenāk ne prātā.

Atkal iestājās klusumbrīdis. Vēl neviens nebija paspējis ierunāties, kad atvērās durvis — un ienāca Rodžerss.

Uzlūkodams klātesošos citu pēc cita, viņš sacīja:

— Ar ko es jums vēl varu būt noderīgs?

Tiesnesis Vorgreivs tikko manāmi sakustējās krēslā. Viņš pavaicāja:

— Kad parasti pienāk motorlaiva?

— Laikā starp septiņiem un astoņiem, ser. Reizumis mazliet pēc astoņiem. Nudien nezinu, kur tas Freds Narakots palicis, ar ko viņš šorīt nodarbojas. Ja viņš būtu slims, tad atsūtītu savu brāli.

Filips Lombards sacīja:

— Cik tad tagad ir pulkstenis?

— Bez desmit minūtēm desmit, ser.

Lombards uzrāva uzacis. Un lēnām pašūpoja galvu. Rodžerss pagaidīja vēl minūti vai divas.

Ģenerālis Makarturs piepeši ierunājās — visnotaļ sparīgi:

— Izsaku jums līdzjūtību, Rodžers, bija bēdīgi dzirdēt par jūsu sievas nāvi. Doktors mums nupat pateica.

Rodžerss palocīja galvu.

— Jā, ser. Pateicos, ser.

Viņš paņēma tukšo bļodu, kurā vairs nebija šķiņķa un olu, — un devās ārā.

Atkal bija iestājies klusums.

Ārpusē uz terases Filips Lombards bilda: — Par to motorlaivu…

Blors pavērās viņā. Un pamāja ar galvu. Viņš teica:

— Es zinu, ko jūs domājat, mister Lombard. Es jau uzdevu sev to pašu jautājumu. Motorlaivai vajadzēja būt te jau pirms divām stundām. Tā nav pienākusi. Kāpēc?

— Vai atradāt atbildi? — Lombards noprasīja.