ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Klīzdams pa ļaužu pūli, Fikss pēc sava paraduma aši vēroja garāmgājēju sejas.

Pulkstenis jau bij pusvienpadsmit.

— Kuģis nemaz nepienāks! — viņš iesaucās, dzirdot ostas pulksteņa sitienus.

— Viņš vairs nevar būt tālu, — konsuls atbildēja.

— Cik ilgi viņš paliek Suecā? — Fikss vaicāja.

— Četras stundas. Tik ilgi, kamēr ieņems ogles. No Suecas līdz Adenai Sarkanās jūras viņējā galā ir tūk­stoš trīs simti desmit jūdzes, tāpēc arī krietni jānodro­šinās ar degvielām.

— Un vai no Adenas kuģis dodas tieši uz Boni- beju? — Fikss vaicāja.

— Tieši uz Bombeju, bez apstājas.

— Ja zaglis ar šo kuģi devies ceļā, — Fikss teica, — tad viņarn katrā ziņā jāizkāpj Suecā, lai pa kādu citu ceļu dotos uz holandiešu vai franču kolonijām Āzijā. Viņam taču labi zināms, ka angļu Indijā viņš nebūs drošībā.

— Mazākais tādā gadījumā, ja viņš nav visai gudrs cilvēks, — konsuls atteica. — Jūs jau zināt, ka angļu noziedznieks Londonā daudz labāk var noslēpties nekā svešumā.

Pēc šī iebilduma, kas Fiksu padarīja stipri domīgu, konsuls atgriezās savā birojā turpat netālu no ostas. Po­licijas inspektors palika viens, nervozs un nepacietīgs, ar stipru nojautu, ka zaglis katrā ziņā atrodas uz «Mon­golijas». Patiešām, ja šis blēdis pametis Angliju ar no­lūku aizsniegt Jauno Pasauli, tad ceļš pāri Indijai, ma­zāk apsargāts vai grūtāk apsargājams nekā pāri Atlantijas okeānam, viņam, dabiski, izdevīgāks.

Ilgi prātot Fikss nedabūja. Spalgi svilpieni vēstīja, ka kuģis tuvojas. Viss nesēju un felahu bars drāzās uz krastmalu, burzmā nerēķinādamies ar pārējo gaidītāju locekļiem un drēbēm. Kāds ducis laiviņu no malas devās «Mongolijai» pretim.

Tūliņ arī starp abiem kanāla krastiem parādījās «Mongolijas» milzīgais rumpis. Pulkstenim sitot vien­padsmit, tvaikonis piestāja pie reida, kamēr tvaiks ar spēcīgu šņākoņu plūda laukā pa caurulēm.

Pasažieru uz kuģa bij diezgan daudz. Daži no tiem palika uz klāja nolūkoties pilsētas krāšņajā ainā, bet lielākā daļa laivās, kas bija izbraukušas «.Mongolijai» pretim, izcēlās malā.

Fikss uzmanīgi vēroja katru, kas izkāpa.

Tajā acumirklī viens no tiem, ar varu atkratījies no felahiem, kas uzmācās ar saviem pakalpojumiem, pie­nāca klāt un visai pieklājīgi apvaicājās, vai viņš nezinot, kur te atrodoties angļu konsulāts. Pie tam viņš sniedza pasi, kurā, bez šaubām, vēlējās atzīmēt angļu vīzu. Fikss instinktīvi paņēma pasi un aši tajā iemeta acis.

Negribot viņš sakustējās. Papīra lapa notrīcēja viņa rokā. Atzīmes pasē sakrita ar tām, kādas viņam bij ziņojis galvaspilsētas policijas direktors.

— Si pase laikam nav jūsu? — viņš apvaicājās pasažierim.

— Nē, — tas atbildēja, — tā ir mana kunga pase.

— Un jūsu kungs?

— Viņš palika uz kuģa.

— Bet, — aģents paskaidroja, — viņam jāierodas konsulātā pašam, lai varētu salīdzināt, vai pasē teiktais saskan ar viņa personību.

— Vai tas ir nepieciešams?

— Absolūti nepieciešams.

— Un kur ir konsulātā birojs?

— Tur tajā laukuma stūrī, — inspektors atbildēja, norādīdams kādu māju simts soļu no šejienes.

— Tad man jāiet uzmeklēt mans kungs, lai gan vi­ņam šis traucējums nebūs pa prātam!

Pasažieris atsveicinājās no Fiksa un atgriezās uz tvaikoņa.

Policijas inspektors steigšus devās uz konsulātu. Pēc viņa neatlaidīgas uzstāšanās to bez kavēšanās ielaida pie konsula.

— Konsula kungs, — viņš bez kāda ievada teica, — man ir pamatots iemesls domāt, ka meklējamais cil­vēks tiešām atrodas starp «Mongolijas» pasažieriem.

Un Fikss pastāstīja, kas noticis starp viņu un svešo kalpotāju sakarā .ar pasi.

— Labi, Fiksa kungs, — konsuls atbildēja, — man nav nekas pretī redzēt šī blēža seju. Tikai liekas, tas, ko jūs gaidāt, nenāktu pieteikties manā birojā. Zagļi nemēdz atstāt aiz sevis pēdas. Turklāt pasu uzrādīšana nav vairs obligāti vajadzīga.

— Konsula kungs, — aģents atbildēja, — ja tas ir gudrs cilvēks, un tā liekas, viņš tomēr ieradīsies šeit.

— Lai vizētu savu pasi?

— Jā gan. Pases šiem blēžiem noder tikai godīgu ļaužu apmānīšanai un bēgšanas atvieglošanai. Galvoju, ka viņa pase būs kārtībā, bet es tomēr ceru, ka jūs vi­ņam to nevizēsiet.

— Kāpēc gan ne? — konsuls attrauca. — Ja viņa pase ir kārtībā, man nav tiesību liegt viņam vīzu.

— Tomēr, konsula kungs, būtu labi, ja šo cilvēku aizturētu te, kamēr es dabūju no Londonas rīkojumu viņu apcietināt.

— Tā ir jūsu darīšana, — konsuls atteica, — es jums šajā ziņā nevaru …

Konsuls nepabeidza teikumu. Tajā mirklī pieklauvēja pie durvīm, un biroja zēns ielaida kabinetā divus sve­šiniekus, no kuriem viens katrā ziņā bij tas pats kalpo­tājs, kas pirmīt sarunājās ar detektīvu.

Izrādījās, ka tie patiešām ir kungs un sulainis. Kungs pasniedza konsulam savu pasi, lakoniski lūg­dams to vizēt.

Konsuls paņēma pasi un sāka to uzmanīgi lasīt, ka­mēr Fikss no slepena kabineta kakta vēroja, vai, kā saka, acīm apēda svešinieku.

Pasi izlasījis, konsuls vaicāja:

— Jūs esat Fileass Fogs — lauku muižnieks?

— Jā, konsula kungs, — džentlmenis atbildēja.

— Un tas cilvēks ir jūsu sulainis?

— Jā. Francūzis, vārdā Āķis.

— Jūs braucat no Londonas?

— Jā.

— Un uz kurieni?

— Uz Bombeju.

— Labi, kungs. Jūs zināt, ka šīs formalitātes ir lie­kas, ka mēs vairs neprasām uzrādīt pases un nevizē- jam tās.

— Zinu, — Fileass Fogs atbildēja, — tomēr es ve­lētos, lai jūs ar savu vīzu atzīmētu, ka esmu braucis caur Suecu.

— Kā vēlaties, kungs.

Konsuls atzīmēja vajadzīgo un uzspieda pasei zī­mogu. Misters Fogs vēsi atvadījās un izgāja ārā līdz ar savu sulaini.

— Nu? — inspektors apvaicājās.

— Viņš izskatās pēc pilnīgi godīga cilvēka, — kon­suls atbildēja.

— Iespējams, — Fikss atbildēja, — bet še tas nav no svara. Vai jūs neievērojāt, ka šī flegmātiskā džentl­meņa izskats uz mata sakrīt ar tām pazīmēm, par kā­dām man ziņots?

— To es ievēroju, bet jūs zināt, ka visas pazīmes …

— Vairāk man nekā nevajag, — Fikss viņu pār­trauca. — Sulainis man liekas vieglāk pieejams nekā kungs. Turklāt viņš ir francūzis, tie nemaz neprot klusēt. Uz redzēšanos, konsula kungs!

To teicis, aģents aizsteidzās uzmeklēt Āķi.

Pa to laiku misters Fogs, pametis konsula māju, jau bija atgriezies krastmalā. Viņš deva sulainim dažus rī­kojumus, iekāpa laiviņā un, uz «Mongolijas» nokļuvis, tūliņ iegāja savā kajītē. Tur viņš paņēma piezīmju grā­matu ar šādām atzīmēm:

«Izbraucu no Londonas trešdien, otrā oktobrī, pulk­sten astoņos un četrdesmit piecās minūtēs vakarā.»

«Ierados Parīzē ceturtdien pulksten septiņos un četr­desmit minūtēs rītā,»

«Izbraucu no Parīzes ceturtdien pulksten astoņos un čelrdesmit minūtēs.»

«Ierados Turinā Diektdīen, ceturtā oktobrī, pulksten sešos un četrdesmit piecās minūtēs rītā.»

«Izbraucu no Turinas piektdien pulksten septiņos un divdesmit minūtēs rītā.»

«Ierados Brindizi sestdien, piektā oktobri, pulksten četros vakarā.»

«Uzkāpu uz «Mongolijas» sestdien pulksten piecos vakarā.»