ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Ceturtdaļstundu vēlāk Fikss, nesdams rokā vieglu bagāžu, bet ar prāvu naudas summu kabatā uzkāpa uz «Mongolijas» klāja un tūliņ arī ātrais tvaikonis ar pilnu sparu devās Sarkanās jūras ūdeņos.

No Suecas līdz Adenai ir tūkstoš trīs simti desmit jūdžu garš ceļa gabals, kas Austrumu sabiedrības ku­ģiem pēc priekšraksta jānobrauc simts trīsdesmit asto­ņās stundās. «Mongolijas» mašīnas strādāja ar tādu spēku, ka bij cerams nokļūt pie mērķa pirms noteiktā laika.

Gandrīz visi tie pasažieri, kas Brindizi pilsētā uz­kāpa uz kuģa, devās uz Indiju. Daži brauca uz Bom- beju, citi uz Kalkutu, bet arī caur Bombeju, jo kopš tā laika, kamēr uzbūvēts dzelzceļš pāri visai Indijas pus­salai, nav vairs nekādas vajadzības mērot divreiz ga­rāko jūras ceļu pāri Ceilonai.

Starp «Mongolijas» pasažieriem bij dažādu profesiju civili cilvēki un dažādu rangu virsnieki. Daži no tiem kalpoja tieši britu armijā, citi komandēja vietējo — si- paju karaspēku. Kā vieni, tā otri saņēma lielu atalgo­jumu pat vēl tagad, kad Austrumindijas sabiedrības tie­sības un pienākumus bij pārņēmusi valdība. Jaunākie leitnanti saņēma 7000 frankus, brigadieri — 60 000, bet ģenerāļi — 100 000.

Starp citu, dzīve uz «Mongolijas» bij patīkama; ierēdņu sabiedrībai pievienojās daži jauni angļi — mil­jonāri, kas tālumā no dzimtenes bij nodomājuši dibināt tirdzniecības uzņēmumus.

Kuģa mantzinis, sabiedrības uzticības persona, kura stāvoklis uz kuģa bij gandrīz tikpat nozīmīgs kā kap­teinim, centās, lai viss būtu izkārtots lieliski. Brokastīs, azaidā, pusdienās un vakariņās galds vai lūza no gaļas ēdieniem un uzkožamiem, ko pagatavoja kuģa virtuvē. Nedaudzās dāmas, kas atradās uz kuģa, divi reizes dienā mainīja tērpus. Pasažieri muzicēja un dejoja, ja jūra bij rāma.

Bet Sarkanā jūra ir ļoti kaprīza un bieži vien vēt­raina kā visi šaurie un garie jūras līči. Kad vējš pūta ņo Āzijas vai no Āfrikas puses, «Mongolija», kas bij līdzīga garai vārpstai ar skrūvēm, spēcīgi zvalstījās.

Dāmas tūliņ nozuda, klavieres apklusa, dziesmas un de­jas izbeidzās. Un tomēr par spīti vēja brāzmām un viļņu vāliem, spēcīgu mašīnu dzīta, «Mongolija» neatturami traucās uz priekšu, uz Babelmandēbas šaurumu.

Ko gan šajā laikā darīja Fileass Fogs? Varētu do­māt, ka, vienmēr norūpējies un nemierīgs, viņš vērīgi seko brauciena labvēlīgā vēja grozībām, viļņu nekārtī­gai plūsmai, kas var sabojāt arī mašīnas, un beidzot uzmana, vai tikai kuģim neatgadās kāda klizma, kuras dēļ «Mongolija» būs spiesta iebraukt tuvākā ostā un tādējādi aizkavēs viņa ceļojumu.

Nekā tamlīdzīga. Ja arī šis džentlmenis domāja par šādām varbūtībām, tad prata to pārāk labi noslēpt. Viņš joprojām bij Reformatoru kluba vienaldzīgais biedrs, ko nekādi notikumi vai nelaimes gadījumi nespēja pār­steigt. No ārienes viņš šķita tikpat mierīgs kā kuģa hro­nometrs. Uz klāja viņš rādījās maz. Viņš neinteresējās par vēsturiskās pagātnes notikumiem bagāto Sarkano jūru. Viņš nevēroja krastmalā izkaisītās, ievērības cie­nīgās pilsētas, kuru gleznainie silueti reizēm bij redzami pie apvāršņa. Viņš nedomāja pat par briesmām Arābijas jūras līcī, kuras aprakstījuši jau vecie vēsturnieki — Strabons, Ariens, Artemidons un Edrisi; nevēroja jūru, kurā senie kuģinieki uzdrošinājās doties tikai tad, kad bij upurējuši dieviem.

Bet ko tad īsti darīja šis savādnieks, braukdams ar «Mongoliju»? Vispirms viņš kārtīgi četrreiz dienā ietu­rēja parasto mielastu, pie kam ne kuģa šūpošanās, ne zvalstīšanās netraucēja viņa izturīgo organismu. Un bez tam viņš spēlēja vistu.

Jā. Viņš bij sameklējis sev partnerus, tikpat kaislī­gus spēlmaņus kā pats: kādu nodokļu iekasētāju, kas atgriezās savā darba vietā Goā, kādu garīdznieku De- cimu Smitu, kas brauca uz Bombeju, un kādu angļu ar­mijas brigādes ģenerāli, kurš brauca uz savu darba vietu Benaresā. Sie trīs tikpat dedzīgi kā Fileass Fogs aizrāvās ar vista spēli un nodevās tai stundām ilgi, ne­runādami ne vārda.

Uz Āķi vētrainā jūra neatstāja nekādu iespaidu. Viņš bij iekārtojies kādā kajītē kuģa priekšgalā un ēda tikpat kārtīgi. Jāsaka, ka ceļojums šādos apstākļos vi­ņam it nemaz nebij nepatīkams. Viņš to sāka tā īsti iz­baudīt. Labi paēdis un izgulējies, viņš vēroja zemes, ku­rām brauca garām, un sevī nodomāja, ka viss šis pa­sākums Bombejā izbeigsies.

Otrā dienā pēc izbraukšanas no Suecas, proti, desmitā oktobrī, viņš satika to pašu patīkamo, pa­kalpīgo kungu, pie kura bij griezies, kad izkāpa Ēģiptes krastā.

— Ja nemaldos, — viņš teica, savilcis seju visjau­kākajā smaidā, — jūs esat tas pats kungs, kas mani tik laipni izvadāja pa Suecu?.

— Tiešām! — detektīvs atsaucās. — Arī es jūs atce­ros. Jūs esat tā savādnieka angļa sulainis…

— Taisni tā, cienījamais kungs …

— Fikss.

— Fiksa kungs, — Āķis papildināja. — Es esmu gaužām laimīgs, sastapdams arī jūs uz kuģa. Uz ku­rieni jūs braucat?

— Tieši uz turieni, uz kurieni jūs, uz Bombeju.

— Tas ir jauki! Vai jūs kādreiz esat tur bijuši?

— Vairāk reižu, — Fikss atbildēja. — Esmu Indijas kuģu sabiedrības aģents.

•— Tad jūs labi pazīstat Indiju?

— Jā … tas ir … — Fikss sastostījās.

— Vai tur daudz ko redzēt, tajā Indijā?

— Ļoti daudz. Mošejas, minareti, tempļi, faķīri, pa- godas, tīģeri, čūskas, bajaderas! Bet jācer, ka jums arī iznāks laiks labi apska-tīt to zemi.

— Es arī ceru, Fiksa kungs. Jūs sapratīsiet, ka prā­tīgam cilvēkam nav nekādas jēgas palaist savu dzīvi, metoties no kuģa dzelzceļa vilcienā un no vilciena atkal kuģī, tāpēc vien, ka astoņdesmit dienās jāapbrauc ap zemeslodi. Nav ne mazāko šaubu, ka šī skriešanās iz­beigsies Bombejā.

— Un misteram Fogam klājas labi? — Fikss ievai­cājās visnevainīgākajā balsī.

— Ļoti labi, Fiksa kungs. Jāteic, ka arī man. Es ēdu kā vilks — tur vainīgs jūras gaiss.

— Bet jūsu kungu es nekad neredzu uz klāja.

— Nekad. Viņš nav ziņkārīgs.

— Vai zināt ko, Āķa kungs, šis ceļojums astoņ­desmit dienās ap zemeslodi var slēpt sevī kādu slepenu uzdevumu … piemēram, diplomātiska misija.

— Kad es jums saku, Fiksa kungs, es nekā nezinu. Un galu galā, man tas arī nav jāzina!

Pēc šīs sastapšanās Āķis un Fikss bieži vien satikās un tērzēja. Policijas inspektors lūkoja labi sadraudzē­ties ar Foga sulaini. Tas viņam gadījumā varēja labi noderēt. Šad un tad viņš tam «Mongolijas» bārā izmak­sāja pāra glāzes viskija vai gaišā alus, ko brašais pui­sis pieņēma bez kādām ceremonijām, tāpat izsaukdams arī no savas puses, lai nepaliktu parādā, un vispār ieskatīdams šo Fiksu par ļoti godīgu un patīkamu džentlmeni.

Kuģis tikmēr ātrā gaitā devās uz priekšu. Trīspa­dsmitajā oktobrī tālumā bij redzama Moka, savu sa­grauto mūru apjosta; uz mūriem zaļoja retas dateļu pal­mas. Tālāk, kalnu nogāzēs, pletās plaši kafijas lauki. Āķis ārkārtīgi jūsmoja par šo slaveno pilsētu un apgal­voja, ka ar saviem lokveidīgajiem vaļņiem un osveidīgo, noārdīto cietoksni tā izskatoties pēc milzīgas kafijas apakštases.

Nākamajā naktī «Mongolija» izbrauca pa Babelman- debas šaurumu, ka~s arābu valodā nozīmē «Asaru vārti», un otrā rītā piestāja Adenas reida ziemeļrietumu ostā Stimerpointā. Tur kuģim bij jāuzņem ogles.