ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Fikss vairs neuzstājās, labi saprazdams, ka atļauja jāgaida. Tomēr viņš apņēmās neizlaist no acīm šo no­slēpumaino blēdi, kamēr tas uzturēsies Bombejā. Tāpat, kā Āķis, viņš zināja, ka līdz šim Fileass Fogs nekur vēl nebij uzkavējies, un cerēja, ka te varbūt viņš paliks ilgāk un pa to laiku pienāks arestēšanas atļauja.

Bet no pēdējiem rīkojumiem, «Mongoliju» atstājot, Āķis noprata, ka Bombejā notiks tas pats, kas Suecā un Parīzē, ka ceļojums nenobeigsies še, bet turpināsies līdz Kalkutai un varbūt vēl tālāk. Un viņš sāka domāt, vai galu galā patiešām mistera Foga derības nav bijušas nopietnas, vai viņš patlaban nebij likteņa varā un vai viņam, kas tā vēlējās dzīvot mierā un klusībā, tomēr nebūs jātur līdzi šajā ceļojumā ap zemeslodi astoņ­desmit dienās!

Iepircies kreklus un zeķes, viņš nogaidīdams pastai­gājās pa Bombejas ielām. Ielas bij ļaužu pilnas, dažadu tautību eiropieši jaucās juku jukām ar persiem smailām cepurēm galvās, banianiem ar apaļiem turbāniem, šin­eļiem ar četrstūrainām cepurēm, garos svārkos tērptiem armēņiem un parsiem augstām, melnām cepurēm gal­vās. Tieši šajā dienā parsi vai gebri, kas sevi uzskata par Zaratustras pēcnācējiem, svinēja ievērojamus svēt­kus. Viņi ir bagātākie, ievērojamākie un fanātiskākie no visām indiešu nošķirām. Sie svētki bij it kā reliģisks karnevāls ar procesijām un izpriecām, kurās piedalījās bajaderas zeltu un sudrabu rotātos, sārtos, gaisīgos tēr­pos, viņas vijoļu un tam-tamu mūzikas pavadībā dejoja brīnišķi cēli.

Āķis visu to aplūkoja platām acīm un vaļēju muti, viņš izskatījās pēc maza zēna, kas sajūsmā noskatās šādā izrādē.

Par nelaimi viņam pašam un viņa kungam viņš aiz ziņkāres aizgāja tālāk, nekā tas bij atļauts, un tā varēja traucēt Fileasa Foga ceļojumu.

Nolūkojies parsu karnevālā, Āķis devās uz staciju. Bet, ejot garām brīnišķai Malebara-Hila pagodai, vi­ņam ienāca prātā palūkoties arī tās iekšienē.

Viņš nezināja divus noteikumus: vispirms, ka ieeja dažās indiešu pagodās kristīgiem pilnīgi aizliegta un tad, ka arī paši ticīgie drīkst tur ieiet, tikai atstājot apa­vus ārpusē. Jāpiezīmē, ka arī pati angļu valdība pēc sa­prātīgas politikas principa respektēja zemes vissīkākās reliģiskās savādības un bargi sodīja to pārkāpējus.

Iegājis iekšā, nekā ļauna nedomādams, Āķis kā jau katrs tūrists ziņkāri aplūkoja Malebara-FIila templi ar viņa braminu stila ornamentu krāšņumu. Piepeši viņš manīja, ka viņu sagrābj un nosviež uz svētā klona. Trīs briesmīgi saniknoti priesteri uzklupa viņam, norāva viņa zābakus un zeķes un, mežonīgi bļaudami, sāka viņu sist.

Stiprs un veikls francūzis žigli uzlēca kājās. Ar vienu dūres un otru kājas spērienu notrieca zemē abus uzbrucējus, kuri sapinās savos garajos svārkos. Cik kā­jas nesa, viņš devās projām no šīs pagodas, tālu pamez­dams aiz sevis trešo indieti, kas tam sekoja, kūdī­dams pūli.

Piecas minūtes pirms astoņiem — brīdī pirms vil­ciena atiešanas — bez cepures, kailām kājām, burzmā pazaudējis iepirkumu saini, Āķis nonāca dzelzceļa stacijā.

Fikss jau viņu gaidīja uz perona. Sekodams misteram Fogam, viņš bij pārliecinājies, ka tas Bombejā nepaliks. Un tūliņ noņēmies sekot tam līdz pašai Kalkutai un, ja vajadzīgs, vēl tālāk. Āķis neredzēja Fiksu, tas manīgi turējās ēnā, bet dzirdēja itin visu, ko sulainis par sa­viem piedzīvojumiem stāstīja Fileasam Fogam.

— Es ceru, ka turpmāk ar jums nekas tamlīdzīgs neatgadisies, — Fileass Fogs noteica, iekāpdams vagonā.

Nabaga puisis basām kājām, pilnīgi apmulsis un ne vārda vairāk neteikdams, sekoja savam kungam.

Fikss patlaban taisījās iekāpt atsevišķā vagonā, kad kāda piepeša iedoma mainīja viņa brauciena plānu.

— Nē, es palieku tepat! Te atkal jauns noziegums, izdarīts tieši Indijas valstī… Tagad viņš man neiz­spruks.

Tajā acumirklī, lokomotīve skaļi nosvilpās, vilciens sāka kustēties un pazuda naktī.

Vilciens atgāja noteiktā laikā. Tajā brauca vairāki virsnieki, civili ierēdņi un opija un indigo tirgotāji, kuri darīšanu dēļ devās uz pasaules austrumu daļu.

Āķis sēdēja tajā pašā kupejā, kur viņa kungs. Kāds trešais pasažieris bij novietojies pretēja stūrī.

Tas bij brigādes ģenerālis Frenss Kromarti, viens no mistera Foga spēles biedriem ceļā no Suecas uz Bom- beju; viņš devās pie sava pulka Benaresas tuvumā.

Sers Frenss Kromarti, slaida auguma, gaišiem ma­tiem, apmēram piecdesmit gadus vecs, ieguvis sevišķu popularitāti pēdējā sipaju dumpja laikā, ar pilnu tiesību varēja saukties par vietējo iedzīvotāju. Kopš bērnu die­nām viņš dzīvoja Indijā un tikai retumis izbrauca uz savu tēvzemi. Izglītots cilvēks, viņš varētu daudz ko pa­stāstīt par Indijas parašām, vēsturi un iekārtu, ja tikai

Fileasam Fogam ienācis prātā kaut ko apvaicāties. Bet šis džentlmenis nevaicāja itin nekā. Viņš neceļoja, viņš taisīja apli. Tas bij it kā smags ķermenis, kas pēc mehā­nikas likuma riņķoja ap zemeslodi. Patlaban viņš galvā aprēķināja, cik daudz stundas aizritējušas, kopš viņš izbrauca no Londonas, un berzēja rokas, jo pēc parašas viņam bij nepieciešama kaut kāda nevajadzīga kustība.

Frenss Kromarti bij labi ievērojis sava ceļa biedra savādības, lai gan iepazinis to tikai ar kārtīm rokās un īsajos spēles starpbrīžos. Tagad viņš domāja par to, vai aiz šīs aukstās ārienes slēpjas arī pret dabas jaukumiem un morāles jautājumiem jūtīga dvēsele. Tas tik vien­kārši nebij nosakāms. No visiem daudzajiem mūžā sa­staptajiem cilvēkiem šis te brigādes ģenerālim likās īsts precizitātes iemiesojums,

Fileass Fogs nebūt nebij slēpis Frensam Kromarti savu pasaules apbraukšanas nolūku un apstākļus, kā­dos tas notika. Brigādes.ģenerālis te redzēja tikai vien­kāršu ietiepību bez kaut kāda saprātīga attaisnojoša nolūka, no kāda vadās ikviens domājošs cilvēks. Arī vilcienā šis ērmīgais džentlmenis sēdēja acīm redzami neinteresēdamies ne par sevi, ne citiem.

Stundu pēc izbraukšanas no Bombejas, izspraucies cauri viaduktiem, pārskrējis Salsetas salai, vilciens vir­zījās pa kontinenta klajumu. Pabraucis garām Kaljana stacijai, tas pameta pa labi dzelzceļa līniju, kas caur Kandalahu un Punu virzās uz dienvidaustrumu Indiju, un devās uz Pauelas staciju, tad iegriezās Rietumghatu bazaltu kalnu grēdās, kuru augstienes apaugušas a? mežiem.

Laiku pa laikam sers Frenss Kromarti un Fileass Fogs apmainījās pa vārdam, un patlaban, atsākdams pārtraukto sarunu, brigādes ģenerālis teica:

— Foga kungs, pirms dažiem gadiem jums šajā ap­vidū būtu nācis mazliet uzkavēties, kas droši vien nesa­skanētu ar jūsu ceļojuma plāniem.

— Kāpēc tā, ser Frens?

— Tāpēc, ka dzelzceļš tad izbeidzās pie šīm kalnu grēdām, bet pāri tām līdz Kandalahas stacijai viņējā piegāzē bij jādodas nestuvēs vai arī jāšus ar poniju.

— Tāds aizkavējums ne mazākā mērā netraucētu manu programu, — misters Fileass Fogs atbildēja. — Es jau iepriekš esmu paredzējis ari nejaušus kavē­jumus,

— Tomēr, Foga kungs, — ģenerālis atbildēja, — šī puiša nedarba pēc jums draud lielas nepatikšanas.

Āķis, kājas apsega ietinis, gulēja cieši aizmidzis, vi­ņam nebij ne jausmas, ka runā par viņu.

— Angļu valdība šādās lietās ir ļoti stingra, un tas arī pareizi, — Frenss Kromarti turpināja. — Viņa iztu­ras ar lielāko uzmanību un cieņu pret indiešu reliģiska­jām parašām un ja jūsu sulainis būtu sagūstīts…