ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Pulksten sešos otra rītā ceļojums atsākās. Pavadonis bij rēķinājies tajā pašā vakarā nokļūt Alahabadā. Tā­dējādi misters Fogs būtu zaudējis tikai daļu no ceļo­juma sākumā ietaupītām četrdesmit astoņām stundām.

Ceļotāji nojāja lejup pa Vindijas pēdējam nogāzēm. Kiuni no jauna sāka rikšot. Ap pusdienas laiku pavado­nis meta likumu ap Kalengeras ciematu Garīgas piete­kas Keni krastā. Redzams, viņš pēc iespējas vairījās no apdzīvotām vietām un jutās drošāk lielās upes baseina tuksnesīgajos klaļumos. Alahabadas stacija bij vairs tikai divpadsmit jūdžu attālu uz ziemeļaustrumiem. Ce­ļotāji atpūtas bananu pudura paēna. Šī koka augļi ir tikpat veselīgi un barojoši kā maize un tikpat gardi kā krējums, un ceļotāji tos pienācīgi novērtēja.

Ap pulksten diviem pavadonis iegriezās vairāk jūdžu plašā meža biezoknī. Viņam likās drošāk jāt koku aiz­sardzībā. Līdz šim vēl nebij gadījies nekāds kavēklis, ceļojums, šķita, norisināsies bez jebkādiem traucēju­miem. Bet tad zilonis piepeši kļuva nemierīgs un ap- stajas.

Bij ap četriem pēcpusdienā.

— Kas viņam kaiš? — sers Frenss Kromarti ievai­cājās, paceldams galvu pār sava groza malu.

— Es nezinu, virsnieka kungs, — parss atbildēja, klausīdamies dūkoņu, kas bija sadzirdama biezoknī.

Pec dažiem mirkļiem dūkoņa bij kļuvusi manāmi stiprāka. Šķita, it kā dzirdētu cilvēku balsu un vara in­strumentu skaņas.

Āķis skatījās un klausījās. Misters Fogs gaidīja/ne­sacīdams ne vārda.

Parss nolēca zemē, piesēja ziloni pie kāda koka un aizsteidzās biezoknī. Pēc brīža viņš atnāca un sacīja:

— Tuvojas kāds braminu gājiens. Mēģina šim pa­slēpties.

Viņš atraisīja ziloni un ieveda tālāk mežā, ieteik­dams ceļotājiem nenokāpt zemē. Pats viņš palika stāvam, gatavs ik mirkli uzlēkt kustonim mugurā, ja būtu nepie­ciešams bēgt. Tomēr viņam šķita, ka gājiens paies ga­rām, viņus biezajā lapotnē nepamanījis.

Cilvēku balsu un instrumentu troksnis tuvojās arvien vairāk. Vienmuļā dziedāšana jaucās ar bungu rīboņu un eimboļu trinkšķiem. Un tad soļus piecdesmit no mistera Foga un viņa biedriem parādījās gājiena priekšgals. Pa koku starpām bij labi saskatāmi šīs reliģiskās procesi­jas dalībnieki.

Pašā priekšgalā gāja priesteri zelta izšūtos mēteļos un augstām cepurēm galvā. Aiz tiem pūlī nāca vīrieši, sievas un bērni, dziedādami tādu kā bēru meldiju, kurai piejaucās tam-tamu un eimboļu skaņas. Tālāk divu krāšņi aizjūgtu cebru vilktos ratos ar čūskveidīgi izliek­tiem riteņu spieķiem un loku kļuva redzama riebīga sta­tuja. Tā bij tumšbrūni krāsota, ar četrām rokām, nik­nām acīm, spurainiem matiem, izkārtu mēli un ar hennu un betelu nokrāsotām lūpām. Ap kaklu tai bij miroņ- galvu virkne, bet ap vidukli nocirstu roku josta. Viņa stāvēja uz bezgalvaina milža torsa.

Frenss Kromarti tūliņ pazina šo statuju un pačuk­stēja ceļa biedriem:

— Dieviete Kali, mīlas un nāves dieviete.

— Nāves — jā, tam es piekritu, — Āķis atsaucās, — bet mīlas — nekādi ne! Tik riebīga sieviete!

Parss ar zīmēm viņu apklusināja.

Ap statuju kūleņojās bars vecu faķīru, izkrāsoti dzel­tenām svītrām, ievainoti krusteniskiem griezumiem, no kuriem asinis nemitīgi lāsoja zemē. Sie satrakotie fanā­tiķi lielajos indiešu svētkos dažreiz pat metas zem die­vietes Džagernantas ratu riteņiem.

Aiz tiem pūlis braminu, ģērbušies krāšņos austrum­nieku, tērpos, vilka kādu sievieti, kas tikko turējās uz kājām.

Šī sieviete bij jauna un balta kā eiropiete. Galva, kakls, pleci, ausis, rokas un kāju pirksti viņai bij grez­noti ar dārgakmeņiem, kakla rotām, aprocēm, saktām un gredzeniem. Cauri zeltsvītrotai tunikai un viegla mus- Hna svārkiem bij labi saskatāmas viņas auguma līnijas.

Aiz šās skaistās sievietes kareivji kailiem, aiz jostām aizspraustiem zobeniem un garām, zeltu izrotātām pistolēm apbruņojušies nestuvēs nesa mironi.

Tas bij kāda veča līķis bagātīgā radžas apģērbā ar visu, ko dzīvē nēsājis: pērlēm izšūtu turbānu galvā, svārkiem no zīda un zelta auduma, kašemira jostu ar briljantiem un indiešu valdnieka greznajiem ieročiem.

Gājienu noslēdza muzikanti un liels fanātiķu pūlis, kas ar saviem kliedzieniem dažkārt pārmāca pat instru­mentu apdullinošo troksni.

Sers Frenss Kromarti skumji nolūkojās šajā trok­šņainajā gājienā, tad griezās pie pavadoņa.

— Siuti! — viņš teica.

Parss apstiprinādams pamāja ar galvu un pielika pirkstu pie lūpām. Garā procesija lēnām aizvirzījās pa koku apakšu, patlaban tās pēdējās rindas pazuda meža biezoknī.

Dziesma pamazām attālinājās. Vēl bij sadzirdams kāds atsevišķs kliedziens, tad lielās kņadas vietā iestā­jās dziļš klusums.

Fileass Fogs bij dzirdējis Frensa Kromarti teikto vārdu, un, tiklīdz gājiens bij nozudis, viņš vaicāja:

— Kas tas ir «siuti»?

— Siuti, Foga kungs, — ģenerālis atbildēja, — ir cilvēka upurēšana, bet tikai labprātīga. To sievieti, ko jūs redzējāt, sadedzinās rīt, saulei lecot.

— Ak, nelieši! — Āķis iesaucās, nevarēdams aizturēt dusmu kliedzienu.

— Un kas tas par mironi? — Fileass Fogs taujāja.

— Tas ir valdnieks, viņas vīrs, — pavadonis at­bildēja. — Bundelkundas neatkarīgs radža.

— Kā tas iespējams, — Fileass Fogs vaicāja gluži mierīgā balsī, — ka šīs mežoņu parašas vēl arvien pa­stāv Indijā un angļi necenšas viņas iznīcināt?

— Indijas lielākajā daļā, — Frenss Kromarti atbil­dēja, — šādas upurēšanas vairs nenotiek, bet mežonī­gajos apvidos mums vēl nav nekāda iespaida, galvenā kārtā šajos Bundelkundas apvidos. Visā Vindijas kalnu ziemeļu piegāzes apgabalā notiek nemitīgas slepkavības un laupīšanas.

— Nelaimīgā! — Āķis nomurmināja. — Viņi to dzīvu sadedzinās!

— Jā gan, — ģenerālis atbildēja, — sadedzinās. Un jūs nevarat iedomāties, kā tuvinieki apietos ar viņu, ja viņa to negribētu darīt. Viņai nogrieztu matus, tikai pāris sauju rīsu dotu uzturam, viņu izstumtu no sabied­rības, uzlūkotu kā kādu nešķīstu kustoni, un viņa no­beigtos kādā kaktā kā kraupains suns. Drausmīgās nā­kotnes izredzes tad arī daudz biežāk nekā mīla vai re­liģisks fanātisms piespiež šīs nelaimīgās doties moku pilnā nāvē. Dažreiz tomēr upurēšanās patiešām ir labprātīga un valdībai jāiejaucas enerģiski, lai to aizka­vētu. Tā pirms dažiem gadiem, kad es vēl dzīvoju Bom­bejā, kāda jauna atraitne ieradās lūgt atļauju sadedzi­nāties kopā ar savu mirušo vīru. Jūs jau varat iedomā­ties, ka valdība atļauju liedza. Tad šī atraitne pameta pilsētu, aizbēga pie kāda neatkarīga radžas un tur to­mēr piepildīja vēlēšanos.

Kamēr ģenerālis stāstīja, pavadonis purināja galvu, bet, kad tas bij beidzis, iebilda:

_>— Upurēšana, kas notiks rit, saulei lecot, nav lab­prātīga.

— Kā jūs to zināt?

— Tas ir kāds notikums, ko zina visa Bundel- kunda, — pavadonis atbildēja.

— Tomēr likās, ka nelaimīgā nemaz neturējās pretī, — Frenss Kromarti ieminējās.

— Tas tāpēc, ka tie viņu apreibinājuši ar kaņepju un opija dūmiem.

— Bet uz kurieni viņu ved?

— Uz Peladži pagodu, divas jūdzes no šejienes. Tur viņa pavadīs nakti, gaidīdama upurēšanas stundu.

— Un upurēšana notiks…

— Rīt, saulei lecot.

To atbildējis, pavadonis izveda ziloni rio biezokņa un pats uzrāpās tam uz kakla. Bet tajā mrrklī, kad viņš ar parasto svilpienu gribēja pamudināt dzīvnieku doties ceļā, misters Fogs to apturēja un teica Frensam Kromarti: