ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

— Vai tad mums cits nekas neatliek, kā iet pro­jām? — brigādes ģenerālis vaicāja.

— Cits mums neatliek, — pavadonis atteica.

— Pagaidiet, — Fileass Fogs iebilda. — Pietiek, ja es rīt pirms pusdienas nokļūstu Alahabadā.

— Bet uz ko tad jūs vēl cerat? — sers Frenss Kro­marti teica. — Pēc dažām stundām atausis gaisma un …

— Izdevīgs gadījums var rasties pašā pēdējā acu­mirklī.

Brigādes ģenerālis būtu vēlējies Fileasa Foga acīs nolasīt, ko tas īsti domā.

Ko gan vēl cerēja šis aukstasinīgais anglis? Varbūt viņš domā nāves soda brīdi piesteigties un izraut jauno sievieti no bendes rokām?

Tas būtu tīrais neprāts, un nav domājams, ka šis cilvēks būtu spējīgs tā rīkoties. Frenss Kromarti tomēr izšķīrās nogaidīt, kamēr beigsies šis drausmīgais skats. Pavadonis neatstāja savus biedrus tajā vietā, kur tie bij paslēpušies, bet aizveda klajumiņa malā. Aiz kāda koku pudura noslēpušies, viņi varēja vērot gulošos ļaudis.

Āķis bij uzrāpies kokā, bet tad kāda iedoma pēkšņi kā zibens uzliesmoja viņa galvā un pēc tam sāka arvien vairāk un stiprāk iegult smadzenēs.

Sākumā viņš sev teica: «Kas par neprātu!», bet jau acumirkli vēlāk: «Kāpēc gan ne? Tā varbūt ir vienīgā iespēja, un ar tik stulbiem radījumiem! .. .»

Līdz galam Āķis tornēr neizdomāja savu domu;

nekavēdamies, ar čūskas lunkanību viņš norāpās no koka, kam apakšējie zari nokārās līdz pat zemei…

Stundas aizritēja. Drīz vien gaišāks spīduma pa koku starpām vēstīja dienas ausmu. Tomēr mežā vēl bij diez­gan tumšs.

Tuvojās upurēšanas brīdis. Gulošais pūlis sāka mos­ties un kustēties. Bij dzirdami tam-tama sitieni. No jauna atskanēja dziesmas un kliedzieni. Bij pienācis brīdis, kad nelaimīgai jāmirst.

Patiešām, pagodas durvis atvērās. Pa tām no iekšie­nes izplūda spilgtāka gaisma. Misters Fogs un sers Frenss Kromarti varēja saskatīt spoži apgaismoto upu­rējamo, ko divi priesteri patlaban vilka laukā. Šķita, ka nelaimīgā ar spēcīgu dzīvības instinktu turējās pretī apreibinājuma nogurumam un mēģināja izrauties no sa­viem bendēm. Sera Frensa Kromarti sirds sita strauji, viņš konvulsīvi satvēra Fileasa Foga roku un manīja, ka tā tur atvāztu nazi.

Tajā acumirklī pūlis saviļņojās. Jauno sievieti bij pārmākusi kaņepāju dūmu reiboņa nesamaņa. Viņa gāja starp faķīru rindām, kuri to pavadīja ar reliģiskiem saucieniem.

Iejaukusies pūļa pēdējās rindās, Fileass Fogs ar sa­viem biedriem viņai sekoja.

Pēc desmit minūtēm viņi jau bij upītes krastā un ap­stājās soļus piecdesmit no sārta, uz kura gulēja radžas līķis. Puskrēslā viņi redzēja, ka upuris pilnīgi nevarīgs guļ līdzās savam vīram.

Tad atnesa kādu lāpu, un eļļā samērcētā malka tūliņ uzliesmoja.

Sers Frenss Kromarti un pavadonis ar varu atturēja Fileasu Fogu, kas augstsirdīgās, neprātīgās dusmās grasījās mesties uz sārtu …

Bet tikko Fileass Fogs bij viņus atgrūdis, visa aina piepeši mainījās. Atskanēja šausmu un izbaiļu bļāviens. Viss pūlis baismās metās zemē.

Vecais radža taču nebij miris. Visi savām acīm re­dzēja, ka viņš paceļas gluži kā spoks, paņem jauno sie­vieti uz rokām un it kā kāda viņpasaules parādība no­kāpj no sārta, dūmu strūklu apvirpuļots.

Faķīri, kareivji, priesteri šausmu pārņemti gulēja sejas pie zemes piespieduši, nedrīkstēdami pacelt acis uz tādu brīnumu.

Nekustīgais upuris kā spalviņa gulēja spēcīgajās rokās, kas viņu nesa laikam ne mazākā smaguma nejuz- damas. Misters Fogs un Frenss Kromarti stāvēja kā sa­stinguši. Parss bij noliecis galvu, un Āķis, kas arī droši vien nebij mazāk apstulbis! . ,.

Augšām cēlies radža nāca taisni uz to vietu, kur stā­vēja misters Fogs un Frenss Kromarti, un strupi uz­sauca:

— Bēgsim! …

Bet tas taču bij Āķis, kas nemanīts pa dūmiem aiz- slapstījies uz sārtu! Tas bij Āķis, kas, izmantodams vēl vienmēr dziļo tumsu, jauno sievu bij izglābis no nāves! Tas bij Āķis, kas, pārdroši tēlodams savu lomu, bij izkļu­vis sveiks no izbija pārņemtā pūļa!

Acumirkli vēlāk visi četri jau bij pazuduši mežā, un zilonis ātros rikšos nesa viņus prom. Bet drīz vien klie­dzieni, vaimanas un pat kāda lode, kas izurba Fileasa Foga cepuri, liecināja, ka viņu viltība atklāta.

Un patiešām, vecā radžas ķermenis vēl tāpat jopro­jām bij redzams uz sārta. No izbailēm atjēgusies, pries­teri saprata, ka upuris viņiem nolaupīts.

Bez kavēšanās tie metās mežā. Kareivji viņiem se­koja. Atskanēja šāvienu zalve, bet bēgļi jāja ātri un pēc dažiem acumirkļiem bij tik tālu, ka lodes un bultas tos vairs nevarēja aizsniegt.

Pārdrošā glābšana bij izdevusies. Stundu vēlāk Āķis pats smējās par labo veiksmi. Sers Frenss Kromarti bij spiedis roku bezbailīgajam puisim. Pat viņa kungs bij teicis: «Labi!», un tas no šī džentlmeņa mutes nozīmēja augstu uzslavu. Uz to Āķis bij atbildējis, ka viss nopelns šajā lietā piekrītot viņa kungam. Viņam tikai šī pārgal­vīgā doma bij iešāvusies prātā, viņam nāca smiekli par to, ka viņš, Āķis, vecs akrobāts un bijušais ugunsdzēsēju priekšnieks, bijis tik skaistas sievas atraitnis, vecs iebal­zamēts radža.

Jaunā indiete nemanīja nekā, kas ar viņu notiek. Ap­segā ievīstīta, viņa gulēja dziļā miegā ziloņa ceļa grozā.

Parsa droši vadīts, zilonis skrēja ātri pa vēl vienmēr tumšo mežu. Stundu pēc aizjāšanas no Piladži pagodas viņš devās pāri nepārredzamam plašam līdzenumam. Ap septiņiem jājēji apstājās. Jaunā sieviete vēl vienmēr gu­lēja dziļā nemaņā. Pavadonis ielēja viņai mutē dažus pilienus ūdens, kam piemaisīja liķieri, taču vēl bij jāno­gaida kāds laiciņš, kamēr reibums pāries.

Sers Frenss Kromarti .pazina kaņepju garaiņu iespaidu un tāpēc šajā ziņā par izglābto nemaz nerai­zējās.

Turpretī rūpes bij gan par viņas nākotni. Viņš neka­vējās paskaidrot Fileasam Fogam, ka gadījumā, ja misis Auda paliks Indijā, viņa neglābjami atkal kritīs savas bendes rokās. Šie fanātiķi atrodami visā Indijā un, ne­skatoties uz angļu policijas pūlēm, sagūstīs savu upuri, lai tas būtu Madrasā, Bombejā vai Kalkutā. Lai savus apgalvojumus pamatotu, sers Frenss Kromarti atsaucās uz kādu nesen notikušu līdzīgu gadījumu. Pēc viņa do­mām, jaunā sieviete varēja justies droša tikai ārpus Indijas robežām.

Fileass Fogs atteica, kā viņš paturēšot prātā šos aiz­rādījumus un redzēšot, kas te darāms.

Ap pulksten desmitiem pavadonis ziņoja, ka Alaha- badas stacija jau esot redzama. No šejienes atkal atsā­kās pārtrauktais dzelzceļš, pa to vilciens nepilnā dien­naktī nobrauca ceļa gabalu starp Alahabadu un Kalkutu.

Fileasam Fogam tātad bij tur jānokļūst laikus, lai uzkāptu uz kuģa, kurš divdesmit piektā oktobra pus­dienā atgāja uz Honkongu.

Jauno sievieti novietoja kādā stacijas istabā. Āķis aizsteidzās iepirkt viņai visus nepieciešamos apģērba piederumus: svārkus, šalles, ādas — vārdu sakot, visu, kas te būs dabūjams. Viņa kungs tam atvēlēja neapro­bežotu kredītu.

Āķis izskraidīja visas pilsētas ielas. Alahabada ir dievu pilsēta, jo uzcelta pie divu svēto upju, Gangas un

Džumnas, satekas, uz kuru ūdeņiem devās svētceļnieki no visām Indijas malām. No Ramajana teikas jau zi­nāms, ka Gangas iztekas avots ir debesīs, no kurienes tā pēc Bramas pavēles nokāpusi zemē.