ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Ja Āķis bijis savas prāvas mazāk aizņemts, viņš katrā ziņā pamanītu kādā zāles stūrī detektīvu, kas se­koja lietas gaitai ar visai saprotamu uzmanību, jo Kal- kutā, tāpat kā Bombejā un Suecā, apcietināšanas at­ļaujas viņam vēl vienmēr nebij rokā.

Pa to laiku tiesnesis Obadijs bij licis ierakstīt pro­tokolā Aķa izsaucienu, ar kuru pietika vainas pierādī­jumam.

— Tātad noziegums ir pierādīts? — tiesnesis teica.

— Pierādīts, — misters Fogs vēsi atbildēja.

— Un, — tiesnesis turpināja, — ņemot vērā, ka Ang­lijas likums vienādā mērā un stingri apsargā_ visu In­dijas tautību reliģijas, un arī to, ka sers Āķis pats atzinies noziegumā, kas noticis oktobra mēneša divdes­mitajā dienā, viņam sperot nesvētītu kāju uz Male­bara-Hila pagodas klona Bombejā, es sodu apsūdzēto Aķi ar piecpadsmit dienām cietumā un trīs simti mārci­ņām soda naudas.

— Trīs simti mārciņas! — iekliedzās Āķis, kam vie­nīgi nauda darīja rūpes.

— Klusu! — sekretārs rupji apsauca.

— Un tālāk, — tiesnesis turpināja, • ievērojot to, ka ne ar ko nav pierādīts, ka kungs nebūtu zinājis par sulaiņa nedarbiem, un vēl to, ka viņš katrā ziņa atbil­dīgs par visu, ko dara viņa algotais cilvēks, sodu viņu ar astoņām dienām cietumā un trīs simti piecdesmit mārciņām soda naudas. Sekretār, nākošo lietu!

Fikss savā kaktā jutās lieliski apmierināts. Fileass Fogs uz astoņām dienām aizturēts Kalkutā — laika vai­rāk kā pietiekoši, lai atļauja te pienāktu.

Āķis bij gluži apstulbis. Šis spriedums galīgi iznī­cināja viņa kunga plānus. Misters Fogs pazaudēja de­rībās divdesmit tūkstošus mārciņu un tikai tāpēc, ka Āķis aiz tīras nolaidības bij ieklīdis tajā sasoditā pagodā.

Fileass Fogs tikpat mierīgs kā arvien, it kā sprie­dums nemaz nezīmētos uz viņu, ne uzacis nesarauca. Bet tajā acumirklī, kad sekretārs taisījās izsaukt nā­košo lietu, viņš piecēlās un teica:

— Es piesolu drošibas naudu.

— Uz to jums ir tiesības, — tiesnesis atteica.

Fiksam auksti šermuļi pārskrēja pār muguru, bet

viņš apmierinājās, dzirdēdams, ka tiesnesis, ņemdams vērā ārzemnieka Fileasa Foga un viņa sulaiņa Indijas nepazīšanu, minēja milzigu summu — tūkstoš mārciņu sterliņu katram.

— Tātad pavisam divi tūkstoši mārciņu — ja mis­ters Fogs nevēlas atsēdēt astoņas dienas!

— Es maksāju, — džentlmenis teica.

Paņēmis no Akā somu, viņš izvilka banknošu saini un nolika sekretāram priekšā uz galda.

— Šo naudu jūs dabūsiet atpakaļ, kad būsiet no­sēdējuši nospriesto laiku. Pagaidām jūs pret drošības iemaksu esat brīvi.

— Nāciet! — Fileass Fogs uzsauca savam sulainim.

— Tad vismaz lai atdod manus zābakus! — Āķis uzlēkdams nikni iebrēcās.

Tos viņam atdeva.

— Padārgi gan tie mums iznāk, — viņš noņurdēja. — Vairāk neka tūkstoš mārciņu katrs. Un kur vēl tās nepatikšanas!

Pavisam sašļucis Āķis sekoja savam kungam, kas bij pasniedzis roku jaunajai damai. Fikss vēl tomēr ce­rēja, ka viņa zaglis nepametīs divi tūkstoši mārciņas un katrā ziņā labāk atsēdēs astoņas dienas. Paslepšus viņš žagas Fileasam Fogam iepakaļ.

Misters Fogs pasauca ormani un ar misis Audu un Aķi nekavējoties iekapa karietē. Fikss skrēja iepakaļ, kamēr kariete apstājās ostmalā.

Pusjūdzi no krasta reidā stāvēja tvaikonis «Ran- guna» ar mastā uzvilktu karogu. Pulkstenis nosita.vien­padsmit. Misteram Fogam bij vēl vesela stunda laika. Kopā ar misis Audu un Āķi viņš iekāpa laivā. Neval­dāmās dusmās detektīvs piecirta kāju.

— Nelietis, viņš tomēr aizbrauc! — viņš iekliedzās. — Divi tūkstoši mārciņu kā zemē nosviež! Izšķērdīgs kā jau zaglis! Nu, bet es viņam sekošu kaut vai līdz pa­saules galam. Bet, ja viņš arī turpmāk tāpat šķiedīs, visa nozagtā nauda aizies vējā!

Policijas inspektoram bij tiesības tā spriest. Patie­šām, ceļā no Londonas līdz šejienei ar visām dzeram- naudām, ziloņa pirkšanu, soda naudu un drošības iemaksu Fileass Fogs bij jau izkaisījis vairāk nekā pieci tūkstoši mārciņu. Un tā summa, no kuras detektīvam nācās sava daļa, kļuva arvien mazāka.

«Ranguna», viens no tiem kuģiem, ko Austrumiņdi- jas sabiedrība lietoja satiksmei pa Ķīnas un Japānas jūrām, bij dzenrata dzelzs tvaikonis tūkstoš septiņi simti tonnu tilpuma un četri simti zirgu spēka jaudas. «Mongolijai» līdzīgs tas bij gan ātruma, bet ne ērtības ziņā. Tāpēc arī misis Audu nebij iespējams tik labi iekārtot, kā Fileass Fogs to būtu vēlējies. Bet galu galā jābrauc jau bij arī tikai trīs tūkstoši pieci simti jūdžu, un jaunā sieviete, likās, nav nekāda untumaina pa­sažiere.

Brauciena pirmajās dienās misis Auda iepazinās tu­vāk ar Fiieasu Fogu un izrādīja tam vissirsnīgo patei­cību. Flegmātiskais džentlmenis klausījās vai, mazākais, izlikās klausāmies viņā ar lielāko vienaldzību, ne vienā vārdā, ne vaibstā neizrādīdams pat vismazāko saviļņo­jumu. Viņš rūpējās, lai jaunajai atraitnei it nekā ne­trūktu. Zināmā stundā viņš atnāca, ja arī ne tērzēt, tad vismaz paklausīties. Viņš izturējās pret jauno sie­vieti pēc visstingrākiem pieklājības likumiem, bet ar dī­vainu automāta piemīlību. Misis Auda nebūtu zinājusi, ko lai domā, bet Āķis bij paguvis viņai kaut cik paskaid­rot sava kunga savādo raksturu. Pastāstījis arī, aiz kāda iemesla tas cejo ap zemeslodi. Misis Auda bij pa­smaidījusi, bet galu galā viņš tomēr bij izglābis tās dzīvību, un tāpēc viņa izturējās pret Fogu ar lie­lāko cieņu.

Misis Auda apstiprināja to, ko ziloņa vadītājs bij stāstījis par viņas aizkustinošo likteni. Viņa patiešām bij no parsu augstākās kārtas. Vairāki parsu tirgotāji bij ieguvuši lielu bagātību, tirgodamies ar kokvilnu. Viens no tiem, Džems Džežebojs Bombejā, bij viņas ra­dinieks, un tā brālēnu, cienījamo Džidži, viņa gribēja uzmeklēt Honkongā. Vai pie tā būs iespējams atrast patvērumu, to viņa nezināja pateikt. Uz to misters Fogs atteica, lai viņa neraizējoties, viss notikšot uz mata tā, kā tam jānotiek. Tādi bij viņa vārdi.

Nav zināms, vai jaunā sieviete saprata, ko šie vārdi nozīmē. Viņa tikai lūkojās Fileasā Fogā ar lielajām acīm, kuras bij tik dzidras kā Himalaja svētie ezeri. To­mēr nepiekāpīgais Fogs, gaužām pietvīcis, neizrādīja ne mazāko vēlēšanos mesties iekšā šajā ezerā.

«Rangunas» pirmo dienu brauciens bij visai izde­vīgs. Laiks pieturējās jauks. Viss milzīgais ūdens pla­šums, ko jūrnieki mēdz saukt par Bengales baseinu, bij rāms. Drīz vien parādījās Lielā Andarnanas sala ar gleznaino Sedlpika kalnu, divi tūkstoši četri simti pēdu augstu, braucējiem jau no liela attāluma ieraugāmu.

Tvaikonis gluži tuvu nobrauca salai garām, bet vi­ņas apdzīvotāji, mežonīgie papuasi, nerādījās. Šie ļau­tiņi atrodas uz loti zemas attīstības pakāpes, taču viņus bez pamata pieskaita cilvēkēdājiem.

So salu panorama bij brīnišķīga. Priekšplānā stiepās bezgalīgi lataniju, palmu, bambusu, muskatu, teku, milzu mimozu un kokveidīgo paparžu meži, bet tālāk vīdēja kalnu jaukie apveidi. Krastos mudžēja miljoniem salahganu, kuru ligzdas ir loti iecienīts ēdiens debesu impērijā. Bet visas šīs daudzveidīgās Andamanti salas ātri aizslīdēja garām, un «Ranguna» strauji tuvojās Malakas šaurumam, kas noder par vārtiem Ķīnas jūrai.