ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

— Tas taču skaidrs kā diena! — viņš iesaucās. — Šis Fikss ir spiegs, ko Reformatoru kluba džentlmeņi sūta pa mūsu pēdām! Cik necienīgi! Misters Fogs taču ir tik krietns un godīgs cilvēks! Un viņam seko spiegs! Nu Reformatoru kluba kungi, tas jums var dārgi maksāt!

Sajūsmināts par savu atklājumu, Āķis tomēr nolēma nekā neteikt kungam, lai nesarūgtinātu to ar tādu viņa pretinieku necienīgu izturēšanos. Taču sevī viņš apņē­mās krietni izjokot Fiksu, pats sevi nenododot.

Trešdien, trīsdesmitajā oktobrī, pēc pusdienas «Ran- guria» iebrauca Malakas jūras šaurumā, kas atdala tā­

pat saucamo pussalu no Sumatras. Mazas, ļoti stāvas un ļoti gleznainas saliņas aizslēpa ceļotāju acīm lielo salu.

Pulksten četros otrā rītā «Ranguna», nobraukusi šo ceļa gabalu par pus dienu ātrāk, piestāja Singapūrā, lai papildinātu pārtikas un ogļu krājumus.

Fileass Fogs ierakstīja šo pus dienas ieguvumu rub­rikā un izkāpa maiā kopā ar misis Audu, kura vēlējās paris stundu pastaigāties pa pilsētu.

Fiksam likās aizdomīgs viss, ko Fogs darīja, tāpēc viņš nepamanīts sekoja tiem abiem. Āķis tikai nosmējās pie sevis par aģenta izturēšanos un aizgāja izdarīt pa­rastos iepirkumus.

Singapūras sala nav ne sevišķi liela, ne iespaidīga. Viņai trūkst kalnu, tātad sava profila. Sala tomēr at­gādināja gludiem ceļiem šķērsotu skaistu parku. Krāšņa, skaista kariete, ko vilka lieliskie, no Jaunholan- des 1 ievestie zirgi, aizvizināja Fileasu Fogu un misis Audu pa milzu palmām .un ziedošiem krustnagliņu ko­kiem apaugušu aleju. Eiropas dzīvo ērkšķu žogu vietā te gar ceļmalām auga piparu krūmi, tālāk šo tropisko ainu papildināja sago palmas un milzu papardes, bet muskatu koki, kuru lapas šķita it kā nolakotas, izplatīja gaisā spēcīgu smaržu. Pa kokiem ērmodamies un vaib- stuļodami lēkāja pērtiķi, bet biezokņos droši vien lož­ņāja arī tīģeri. Ja kāds brīnītos, ka šajā samērā mazajā saiā plēsīgie zvēri vēl nav iznicināti, lai neaizmirst, ka tie arvien no jauna ieceļo no Malakas pussalas peldus pāri jūras šaurumam.

Divas stundas pa salu izbraukājusies, misis Auda un viņas ceļa biedrs, kas lūkojās ap sevi, maz ko saska­tīdams, atgriezās pilsētā, šajā smagnējo un zemo nīaju jūklī, kur katru māju apņēma jauki dārzi, kuros auga mangustu, ananasu un citi lieliski augļu koki.

Ap pulksten desmitiem viņi jau atkal bij atpakaļ uz kuģa — protams, policijas inspektora pavadīti, kuram ari gribot negribot vajadzēja samaksāt ormanim.

Āķis viņus sagaidīja uz «Rangunas» klāja. Viņš bij nopircis dažus dučus mangustu augļu vidēju ābolu

» Tā agrāk sauca Austrāliju Red.

lielumā. Šie augļi ir brūni ārpusē un spilgti sarkani iekšpusē, ar baltu kodolu, kas kūstin kūst mutē. Zinātāji tos uzskata par lielu gardumu. Misis Auda par tiem sulainim laipni pateicās.

Ap vienpadsmitiem ogļu iekraušana bij pabeigta, «Ranguna» pacēla enkuru un devās jūrā. Drīz vien ce­ļotāju acīm pazuda Malakas kalnāji, kuru nogāzēs mājo viskrāšņākie tīģeri pasaulē.

Tūkstoš trīs simti jūdzes šķir Singapūras salu no Honkongas — nelielas angļu teritorijas netālu no Ķīnas krasta. Fileasam Fogam bij no svara nobraukt šo atsta­tumu sešās dienās, lai nokļūtu uz kuģa, kas sestajā no­vembrī devās uz Jokohamu, vienu no Japānas galvena­jām ostas pilsētām.

«Ranguna» bij smagi piekrauta. Singapūrā bij uz­kāpuši daudzi jauni pasažieri: indieši, ceilonieši, ķīnieši, malajieši, portugalieši, kuri pa lielākai daļai blīvējās ot­rās klases vietās.

Laiks, kas līdz šim bij pieturējies labs, mēneša pē­dējā ceturksnī kļuva sliktāks. Jūra viļņojās spēcīgāk. Pūta stiprs vējš, par laimi tomēr no dienvidaustrumiem, tātad tvaikonim pa ceļam. Tiklīdz bij iespējams, kap­teinis lika uzvilkt buras, un tā kuģis, tvaika un vēja dzīts, skrēja ātrāk nekā parasts. Pārspēdams īsos, bet diezgan nepatīkamos viļņus, kuģis pabrauca garām Anamas un Kohinhinas krastiem.

Bet šūpošanā drīzāk bij vainojams kuģis, nevis jūra, un vairumam saslimušo pasažieru vajadzētu apsū­dzēt pašu kuģi.

Tiešām sabiedrības «Pcninsulaire» kuģi, kas šķērso Ķīnas jūras, ir diezgan sliktas konstrukcijas. Nepareizi aprēķināta kuģa iegrime attiecībā pret klāju, un tāpēc šie kuģi viegli padoti viļņu šūpām. Viņu peldspējas ir aprobežotas, un, pēc jūrnieku izteicieniem, tie «viegli no­gremdējami», pietiek jūrai sabangoties, lai uzreiz sa­mazinātu kuģa gaitu. Šie kuģi kā ar saviem dzinējiem, tāpat ar tvaika mašīnām tātad nevar sacensties ar tā­diem franču sabiedrības «Mesažeras» kuģiem kā «Imperatrise» un «Kambodža». Šie kuģi pēc attiecīgajiem teh­niskajiem aprēķiniem var izturēt ūdens spiedienu līdzīgu sava paša svaram, kamēr sabiedrības «Peninsulaire» kuģi «Golgonda», «Koreja» un ari «Ranguna» draud nogrimt, ja ūdens spiediens ir tikai viena sestā daļa no viņu pašu svara.

Sliktos laika apstākļos tātad vajadzēja būt sevišķi uzmanīgiem. Dažkārt kuģis bij spiests dreifēt ar nelielu tvaiku.

Tas bij laika zaudējums, bet Fileass Fogs par to neko nebēdāja, toties uztraucās Āķis. Viņš lādēja kapteini, mehāniķus un visu kuģa sabiedrību, kas uzņēma tik daudz pasažieru. Var jau būt, ka viņu uztrauca arī do­mas par gāzes radziņu, kas pēc viņa aprēķina dega visu laiku Seviļielas namā.

— Liekas, jūs gribētu pēc iespējas ātrāk nokļūt Hon­kongā, — detektīvs viņam kādu dienu ieminējās.

— Pēc iespējas ātrāk! — Āķis atbildēja.

— Vai jūs domājat, ka arī misters Fogs steidzas, lai nenokavētu kuģi uz Jokohamu?

— Ārkārtīgi steidzas.

— Jūs vēl tagad ticat šim dīvainajam ceļojumam ap zemeslodi?

— Pilnīgi. Un jūs, Fiksa kungs?

— Es? Nepavisam ne!

— Jokdaris! — Āķis izsaucās dzirkstošām acīm.

Šis apzīmējums aģentu padarīja domīgu un nemie­rīgu, lai gan pats nezināja, kāpēc. Vai francūzis uzmi­nējis viņa nodomu? Viņš nesaprata, ko lai domā. Bet kā gan Āķis varētu atklāt viņa detektīva noslēpumu? Tomēr no Aķa vārdiem nepārprotami jaušams, ka tam kāda slepena doma.

Citreiz lāga zēns gāja vēl tālāk, viņš nevarēja saval­dīt mēli. Kādā dienā viņš ironiski ieminējās:

— Vai patiešām Honkongā jūs parnetīsiet mūs vienus?

— To es nezinu! … — Fikss apmulsis atmurmināja. — Varbūt, ka …

— Ak Fiksa kungs! — Āķis iesaucās. — Man būtu tik patīkami, ja jūs pavadītu mūs arī vēl tālāk! Kuģu sabiedrības aģents taču nedrīkst palikt pusceļā. Tikai līdz Bombejai jūs gribējāt pavadīt mūs, bet nu pašlaik jau esam Ķīnā. Amerika arī vairs nav tālu. No Ameri­kas līdz Eiropai ir tikai viens solis!

Fikss palūkojās vērīgāk savā ceļa biedrā, kas rādīja vislaipnāko seju, un tad viņi abi sāka smieties. Āķis bij sevišķi labā noskaņā un apvaicājās Fiksam, vai viņa amats esot arī ienesīgs.

— Jā un nē, — Fikss atbildēja, pat uzacis nesarauk- dams. — Gadās visādi. Bet jūs jau gan sapratīsiet, ka es nebraucu pats uz sava rēķina.

— Nu, to es saprotu gluži labi! —Āķis iesaucās, skaļi smiedamies.

Pēc šīs sarunas Fikss iegāja atpakaļ savā kajītē un sāka pārdomāt. Šā vai tā, bet francūzis bij uzzinājis viņa lomu. Vai viņš to pastāstījis arī savam kungam? Vai viņš pats arī zādzībā līdzdalībnieks vai ne? Aģents palaida vairākas grūtas stundas, brīžiem pilnīgi pār­liecināts, ka visi viņa plāni izjaukti, brīžiem cerēdams, ka Fogs nekā nenojauš. Beidzot pats vairs nezināja, ko tagad īsti iesākt.