ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Bet ko pa to laiku gan darīja inspektors Fikss, tik nelaimīgā kārtā un negribot piespiests veikt līdzi ceļo­jumu ap zemeslodi? Kalkutā viņš bij devis rīkojumu ap­cietināšanas atļauju, ja tā beidzot pienāktu, nosūtīt vi­ņam uz Honkongu, pēc tam devies uz «Rangunu», nokļuvis tur, Āķa nepamanīts un noņēmies nerādīties, iekams kuģis nebūs nonācis Honkongā. Tiešām, viņam grūti nāktos, nepamodinot aizdomas, ieskaidrot Āķim, kāpēc viņš ieradies uz kuģa, jo sulainis taču bij pārlie­cināts, ka viņš palicis Bombejā. Tomēr notikumu gaita pati ievirzījās tā, ka gribot negribot viņam bij jāat­jauno pazīšanas ar godīgo puisi. Kādā ziņā? To tūliņ re­dzēsim.

Visas policijas inspektora cerības, visas vēlmes ta­gad bij vērstas uz vienu vienīgu vietu pasaulē — Hon­kongu, jo Singapūrā kuģis uzturējās pārāk īsu laiku, lai viņš tur varētu sākt rīkoties. Tātad Honkongā viņam zaglis jāapcietina, jo citādi tas aizslīdēs no viņa, varētu teikt, uz visiem laikiem.

Honkongā bij pēdējā piestātne angļu teritorijā, kur zagļa arestēšanai pietika ar vienkāršu atļauju. Tālāk Ķīna, Japāna un Amerika zaglim sniedza drošu patvē­rumu. Honkongā, ja vien tur būs pienākusi apcietināša­nas pilnvara, Fikss Fogu apcietinās un nodos vietējai policijai. Šajā ziņā nebūs nekādu grūtību. Bet aiz Hon- kongas robežām ar vienkāršu apcietināšanas pilnvaru vairs nepietiks. Tur būs vajadzīga speciāla atļauja. Sa­karā ar to — aizkavēšanās, šķēršļi, ko zaglis izmantos, lai galīgi aizbēgtu. Ja Honkongā viņu neizdosies ap­cietināt, tad vēlāk tas būs gaužām grūti, gandrīz vai bez jebkādām izredzēm.

«Tātad,» Fikss sevī atkārtoja, pavadīdams garās stundas savā kabīnē, «vai nu pilnvara būs pienākusi Honkongā, un es šo blēdi apcietināšu, pretējā gadījumā man katrā ziņā jāaizkavē viņa aizbraukšana! Bombejā man neveicās, Kalkutā arī ne! Ja šāda neveiksme notiek arī Honkongā, es zaudēšu savu reputāciju! Man par katru cenu jāsasniedz mans mērķis! Bet kā lai es aizka­vēju šā sasodītā Foga aizbraukšanu, ja tas būtu vaja­dzīgs?» Beidzot viņš nodomāja izstāstīt Foga nozie­gumu Āķim, jo tas acīm redzami nebij līdzdalībnieks zādzībā. To zināt dabūjis un baidīdamies, ka arī viņu var kompromitēt, Āķis, bez šaubām, nostāsies viņa pusē. Tomēr tas bij riskants solis, mēģināms tikai tad, ja citas izejas vairs nebūtu. Ja Āķis tikai vienu vārdu iebilstu savam kungam, tad viss pasākums neglābjami pagalam.

Policijas inspektors bij visai uztraukts, bet misis Audas klātbūtne uz kuģa un Fileasa Foga sabiedribā lika viņam vēl vairāk galvu lauzīt.

Kas gan tā bij par sievieti? Kādu apstākļu dēļ viņa sastapusies ar Fogu? Acīm redzami tas noticis ceļā starp Bombeju un Kalkutu. Bet kura vietā īsti? Un vai tas bij gadījies tīri nejauši? Jeb varbūt šis džentlmenis ar noluku izvēlējies ceļojumu pāri Indijas pussalai, lai uzmeklētu šo apburošo sievieti? Apburoša viņa patiešām bij, to Fikss labi noskatījās Kalkutas tiesas zālē.

Viegli iedomāties, cik lielā mērā visi šie jautājumi ieinteresēja policijas aģentu. Viņam ienāca prātā, vai tikai nav notikusi noziedzīga sievietes aizvešana ar varu. Jā, tas bij iespējams! Šī iedoma iegula dziļi viņa smadzenēs, viņš apsvēra visu, ko no jaunā sarežģījuma varētu iegūt. Vai nu šī jaunā sieviete precēta vai ne, aizvešana paliek aizvešana, un tāpēc Honkongā iespē­jams nolaupītajam aizlikt ceļā tādu šķērsli, kuram pāri ar naudu vien viņš vairs netiks.

Bet tad nevarēja gaidīt līdz «Ranguna» iebrauc Honkongā. Šim Fogam bij nelāga paraša no viena kuģa tieši pārlēkt otrā, un iekams to paspēja aizturēt, viņš jau varēja būt gabala.

Galvenais, jau pirms «Rangunas» pienākšanas Hon­kongā paziņot par visu angļu valdības iestādēm. Tas viegli izdarāms pa to laiku, kamēr kuģis uz isu laiciņu piestās Singapiīrā, jo tur iekārtota telegrāfā satiksme ar Ķīnas krastmalu.

Tomēr, lai varētu rīkoties jo drošāk, Fikss noņēmās vispirms izprašņāt Āķi. Viņš jau zina ja, ka šis puisis viegli pavedinams uz runāšanu, un tāpēc nodomāja at­mest līdz šim izturēto inkognito. Laiku te nedrīkstēja zaudēt. Rij jau trīsdesmit pirmais oktobris, un «Rangu- nai» rit pat jāpiestāj Singapūrā.

Un tā viņš no savas kajītes devās uz kuģa klāja, lai sastaptu Āķi. Tas arī patiešām tur pastaigājās. Inspek­tors, izlikdamies pārsteigts, steidzās viņam klāt.

— Jūs arī uz «Rangunas»?

— Arī jūs še, Fiksa kungs? — Alds atsaucās vēl vai­rāk pārsteigts, pazīdams savu ceļa biedru no «Mongo- lijas». — Kā tad tas nākas? Es jūs atstāju Bombejā un nu atkal sastopu ceļā uz Honkongu! Vai tad jūs arī ceļojat ap zemeslodi?

— Nē, nē! — Fikss atbildēja. — Es esmu nodomājis .palikt Honkongā, vismaz uz dažām dienām.

. — Bet kā tas nākas, ka es jūs pēc izbraukšanas no Kalkutas nemaz neesmu redzējis uz kuģa? — Āķis ap­vaicājās, vēl vienmēr mazliet pārsteigts.

— Taisnību sakot, es nejutos visai labi … maza jū­ras slimība … Visu laiku nogulēju savā kajītē … Ben- .galēs jūras līcis nav tik patīkams kā Indijas jūra. Nu un kā klajas Fileasa Foga kungam?

— Viņš ir pilnīgi vesels un tikpat akurāts kā viņa ceļojuma saraksts. Nevienu dienu mēs vēl neesam noka­vējuši. Jūs nezināt, Fiksa kungs, ka mums tagad arī kāda jauna dāma līdzi.

— Jauna dāma? — aģents atsaucās, rādīdams tādu seju, it kā viņš nepavisam nesaprastu, ko viņa sarunas biedrs grib teikt.

Bet Āķis tūliņ ņēmās paskaidrot viņam tuvāk. Iz­stāstīja pēc kārtas visu, kas atgadījies — notikumu Bombejas pagodā, ziloņa pirkšanu par divi tūkstoši mārciņām, sadedzināšanas ceremoniju un misis Audas atsvabināšanu, tiesāšanu Kalkutā un atbrīvošanu pret drošības iemaksu. Pēdējos notikumus Fikss pats zināja labi, bet izlikās visu lo dzirdam pirmo reizi, un tāpēc Āķis centās ieinteresētam klausītājam izstāstīt visu pēc iespējas sīkāk un pamatīgāk.

— Bet kā tad ir galu galā? — Fikss ievaicājās. — Vai jūsu kungs nav nodomājis jauno sievieti vest sev līdzi uz Eiropu?

— Nē, Fiksa kungs, nē! Mes lo vienkārši nodosim kāda viņas radinieka, bagāta llonkongas tirgotāja gādībā.

— Ko tur lai dara! — detektīvs noteica, pūlēdamies apslēpt nepatīkamo vilšanās sajūtu. — Vai neiedzersim glāzi džina, Aka kungs?

— Labprāt, Fiksa kungs. Uz mūsu satikšanos še uz «Rangunas»!

Kopš tās dienas Āķis un detektīvs satikās bieži, bet aģents bij ļoti atturīgs un nemaz necentās iztaujāt savu ceļa biedru. Tikai pāris reižu viņš arī misteru Fogu da­būja redzēt vai nu misis Audas sabiedrībā, vai kuģa lie­lajā salonā spēlējam vistu.

Āķis tomēr bij sācis nopietni pārdomāt par to noslē­pumaino sagadījumu, kā Fikss atkal nokļuvis viņa kun­gam ceļā. Savādi tomēr likās, kā šis laipnais un patīka­mais kungs, ko viņš pirmo reizi bij saticis Suecā, tomēr ar «Mongoliļu» brauca līdzi uz Bombeju, kur teicās pa­likt dažas dienas, pēc tam atkal nejauši atradās uz «Rangunas» ceļā uz Honkongu, vārdu sakot, soli pa so- lim uz pēdām sekoja misteram Fogam. Ko šim Fiksam īsti vajadzēja? Āķis bij gatavs saderēt, ka no Horikon- gas tas atkal reizē ar viņiem dosies tālāk un varbūt ar to pašu kuģi.

Āķis varētu prātot vai veselu mūžību un tomēr neuz­zinātu kāds ir detektīva uzdevums. Nekad viņam neie­nāktu prātā, ka Fileasu Fogu dzenā ap zemeslodi kā zagli. Bet, tā kā cilvēka saprāts visam rod izskaidro­jumu, tad arī Āķim pēkšņi iešāvās prātā doma un tur­klāt diezgan pieņemama, kas izskaidroja Fiksa atraša­nos uz kuģa. Āķis nu bij pārliecināts, ka Fikss ir aģents, ko Reformatoru kluba locekļi sūtījuši Foga pēdās, lai izsekotu, vai viņš tiešām kārtīgi apbrauc zemeslodi saskaņā ar savām derībām.