ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Tad uznāca nakts, tīģeri, lāči un vilki rūkdami un gaudodami bēga no lokomotīves, vilciens ar pilnu tvaiku drāzās uz priekšu, ceļotāji pa logu neredzēja vairs Bengales brīnišķās ainas: ne Golkondu, nē Guras drupas, ne kādreizējo galvaspilsētu Muršedabadu, ne Šandernagotu, šo franču nometni Indijas teritorijā, kur Āķis redzēja plīvojam Francijas karogu.

Beidzot septiņos rītā Kalkuta bij aizsniegta. Kuģis uz Honkongu nogāja tikai pusdienā. Fileasam Fogam atlika piecas stundas laika.

Pēc saraksta viņam bij jānokļūst Indijas galvaspil­sētā divdesmit piektajā oktobrī, divdesmit trīs stundas pēc izbiaukšanas no Londonas — un nozīmētā laikā viņš arī bij klāt. Bez nokavējuma un bez ieguvuma. Par nožēlošanu pazaudētas bij tās divas dienas, ko uzdzina ceļā no Londonas līdz Bombejai. Mēs jau zinām, kas atgadījās ceļā pāri Indijas pussalai, bet mums iemesls domāt, ka Fileass Fogs to nenožēloja.

Vilciens piestājās stacijā. Āķis pirmais izkāpa no vagona, kamēr misters Fogs vadīja savu jauno ceļa biedru uz ostmalu. Viņš bij nodomājis misis Audu vest tieši uz Honkongas kuģi un tur viņu ērti novietot, ne­gribēdams to atstāt vienu, jo šaja zemē jauno sievieti apdraudēja visādas briesmas.

Tajā acumirklī, kad misters Fogs taisījās atstāt sta­ciju, viņam pienāca klāt kads polismens un apvaicājās:

— Fileasa Foga kungs?

— Tas es esmu.

— Un tas cilvēks ir jūsu sulainis? — polismens pie­bilda, norādīdams uz Aki.

— Jā.

— Nāciet abi man lidzi.

Mistera Foga sejā ne vaibsts nepakustējās. Šis ierēd­nis te bij likuma sargs, un katram anglim i i kūms ir svēts. Āķis pēc savas franču parašas gribēja pretoties, bet Fileass Fogs deva viņam zīmi paklausīt.

— Vai šī jaunā dāma var nākt mums līdzi? — mis­ters Fogs vaicāja.

— Lai viņa nāk, — polismens atbildēja.

Polismens aizveda misteru Fogu, misis Audu un Āķi pie četrriteņu un četrvietu karietes, kam priekšā bij divi zirgi, un lika iekāpt. Sāka braukt. Brauciens ilga div­desmit minūtes, un neviens no braucējiem nerunāja ne vārda.

Sākumā kariete brauca pa tā saucamo «melno pil­sētu» ar šaurām ieliņām un maziem narneļiem, kuros bij redzami dažādu tautību iemītnieki, netīri un skrandaini. Pēc tam braucēji iekļuva eiropiešu pilsētas daļā, kur bij ķieģeļu nami un kokosa palmu apstādījumi, kam cauri vīdēja kuģu masti. Lai gan bij diezgan agrs, te pa­staigājās eleganti kungi un braukāja lepni pajūgi.

Kariete apstājās pie kāda no ārienes vienkārša nama, kas tomēr nelikās iekārtots ģimenes dzīvei. Po­lismens lika saviem gūstekņiem izkāpt — tā viņus va­rēja saukt ar pilnām tiesībām — ieveda kādā istabā ar aizrestotiem logiem un teica:

— Pusastoņos jūs stāsieties soģa Obadija priekšā.

Tad viņš aizgāja un aizslēdza durvis.

— Paskat tik! — Āķis iesaucās, atstiepdamies kādā krēslā. — Nu mēs esam apcietināti!

Misis Auda pagriezās pret Fileasu Fogu un teica uztrauktā balsī:

— Pametiet mani, cienījamais kungs! Jums jācieš manis dēļ. Tas tāpēc, ka mani izglābāt.

Fileass Fogs tikai atbildēja, ka tas neesot iespējams. Vainīgie neiedrošinātos nākt žēloties. Saukt pie atbil­dības «siuti» lietās. Neiedomājami! Te būšot kāds pār­pratums. Misters Fogs vēl piebilda, ka viņš jauno sie­vieti nepametišot nekādā gadījumā un nogādāšot to Honkongā.

— Bet kuģis noiet pusdienas laikā! — Āķis iebilda.

— Pirms pusdienas mēs jau būsim uz kuģa,— ne­satricināmais džentlmenis atbildēja.

Tas bij teikts tik pārliecinoši, ka Āķis nodomāja pie sevis:

«Sasper jods, pirms pusdienas mēs būsim uz kuģa . . .» Bet pats viņš par to vēl šaubījās.

Pusdeviņos durvis atvērās. Ienāca polismens un aiz­veda apcietinātos blakus istabā. Tā bij tiesas zale. Pub­likas vietas jau eiropiešu un iezemiešu pilnas.

Misters Fogs, misis Auda un Āķis nosēdās uz tukšā sola pretim tiesneša un sekretāra sēdekļiem.

Tūliņ pēc tam ieradās ari tiesnesis Obadijs ar savu sekretāru. Tas bij liela auguma vīrs, apaļš kā bumba. Viņš noņēma turpat naglā uzkārto parūku un lēnām uz­lika to sev galvā.

— Pirmā lieta! —viņš izsauca.

Bet tad piepeši pielika roku pie galvas.

— Ak! Tā taču nav rnana parūka!

— Gluži pareizi, Obadija kungs, tā ir mana, — sek­retārs paskaidroja.

— Bet, mīļais Oizterpufa kungs, kā jūs gribat, lai soģis taisa gudru spriedumu ar sekretāra parūku galvā!

Kamēr notika parūku apmaiņas ceremonija, Āķis sē­dēja kā uz adatam, jo viņam likās, ka rādītājs bīstami ātri slīd pa pulksteņa plāksni uz priekšu.

— Pirmā lieta! — tiesnesis Obadijs izsauca vēlreiz.

— Fileass Fogs? — sekretārs Oizterpufs vaicāja.

— Se es esmu, — misters Fogs atsaucās.

— Āķis?

— Šeit! — Āķis atbildēja.

— I.abi, — tiesnesis Obadijs noteica. — Nu jau trešā diena, kopš jūs, abus apsūdzētos, gaidījām ieroda­mies ar Bombejas vilcienu.

— Bet par ko mēs tiekam apsūdzēti? — Āķis nepa­cietīgi iekrita starpa.

— To jūs drīz vien dabūsiet dzirdēt, — tiesnesis at­bildēja.

— Tiesneša kungs, — misters Fogs ieminējās, — es esmu Anglijas pilsonis, man ir tiesības . . .

— Vai jūsu tiesības kāds nav ievērojis? — misters Obadijs vaicāja.

— Nē, to nevaru teikt.

— Labi. Lai ienāk sūdzētāji.

Uz tiesneša mājienu atvērās kādas durvis, un tiesas kalpotājs ieveda trīs indiešu priesterus.

— Nu kā tad, — Āķis noņurdēja, — tie būs tie paši nelieši, kas gribēja sadedzināt mūsu jauno dāmu.

Priesteri palika stāvam tiesneša priekšā, sekretārs skaļā balsī nolasīja apsūdzību pret Fileasu Fogu un viņa sulaini par to, ka tie ielauzušies svētā, pēc braminu reliģijas aizliegtā vietā.

— Jūs dzirdējāt? — tiesnesis vaicāja Fileasam Fogam.

— Jā, — Fileass Fogs atteica, pulksteni lūkodamies. — Es atzīstos …

— A! Jūs atzīstaties? ..,

— Es atzīstos, bet gaidu, ka arī šie trīs priesteri pa­stāstīs, ko viņi gribēja darīt Piladži pagodā.

Priesteri saskatījās. Likās, viņi nesaprata nekā no tā, ko apsūdzētais runāja.

— Nu saprotams, ka Piladži pagodā! — Āķis iesau­cās pārskaities. — Tur viņi gribēja sadedzināt savu upuri!

Priesteri apstulba vēl vairāk, tiesnesis Obadijs bij pagalam pārsteigts.

— Kas par upuri, — viņš vaicāja. — Ko sadedzināt? Pašā Bombejas pilsētas vidū?

—- Bombejā? — Āķis iekliedzās.

— Bez šaubām. Te nav runa par Piladži pagodu, bet par Malebara-Hila pagoclu Bombejā.

— Un kā pierādījums še ir vainīgā noziedznieka kur­pes, — sekretārs piebilda, nolikdams uz galda zābaku pāri.

— Manas kurpes! — iekliedzās Āķis, apvainojuma pārsteigts un nejaudājis aizturēt šo nejaušo izsaucienu. Var iedomāties kunga un sulaiņa apmulsumu. Par no­tikumu Bombejā viņi sen bij aizmirsuši, un nu tas Kal- kutā viņus atvedis tiesas priekšā.

Lieta tā, ka aģents Fikss tūliņ bij nopratis, ka šis atgadījums viņa nodomam visai izdevīgs. Uz divpa­dsmit stundām atlicis savu ceļojumu, viņš bij apsprie­dies ar Malebara-Hila priesteriem, iekārdinājis tos ar prāvu soda maksu, labi zinādams, ka angļu valdība iz­turas ļoti stingri pret šādiem noziegumiem, un pēc tam ar nākošo vilcienu licis tiem sekot svētuma apgānītā­jiem. Bet, kamēr pēdējie aizkavējās ceļā, atsvabinādami jauno atraitni, Fikss ar indiešiem nonāca Kalkutā vi­ņiem pa priekšu un pēc telegrāfiskā ziņojuma policija varēja apcietināt Fileasu Fogu un viņa sulaini, tiklīdz tie izkāps no vilciena. Fikss stipri uztraucās, uzzinājis, ka Fileasa Foga vēl nav Indijas galvaspilsētā. Viņš bai­dījās, vai tikai zaglis nav izkāpis kādā starpstacijā un aizmucis uz Indijas ziemeļu provincēm. Ārkārtīgā uz­budinājumā Fiksēs divdesmit četras stundas glūnēja Kal- kutas stacijā. Kas aprakstīs viņa prieku, kad šorīt viņš ieraudzīja meklējamo izkāpjam no vagona — gan kā­das jaunas, svešas dāmas pavadībā, kuras klātieni viņš nespēja izskaidrot. Tūliņ viņš uzlaida tiem virsū savu polismenu — un, lūk, tādējādi misters Fogs, Āķis un Bundelkundas radžas atraitne nu atradās še, tiesneša Obadija priekšā.