ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

— Ja mēs izglābtu šo sievieti?

— Izglābt šo sievieti, Foga kungs!… — ģenerālis atsaucās.

— Man vēl ietaupītas divpadsmit stundas. Tās es varu ziedot šim uzdevumam.

— Lai notiek! — Frenss Kromarti piekrita. — Jūs tomēr esat īsts sirdscilvēks!

— Dažreiz, — Fileass Fogs vienkārši atbildēja. — Kad man atliek laika.

Uzdevums bij grūts, neskaitāmu kavēkļu pilns, var­būt pat nepaveicams. Misters Fogs riskēja ar savu dzī­vību, vismaz ar savu brīvību, bet katrā ziņā ar ceļojuma nokavēšanu, tomēr viņš nevilcinājās. Frenss Kromarti viņam bij drošs palīgs.

Arī Āķis bij gatavs, ari uz viņu varēja paļauties. Viņa kunga nodoms to sajūsmināja. Tagad viņš pirmo

reizi zem šīs ledainās ārējās čaulas juta arī sirdi un dvēseli. Viņš sāka Fileasu Fogu iemīlēt.

Palika vēl ziloņa pavadonis. Kurā pusē gan tas no­stāsies šajā gadījumā? Viņš taču pats bij induss. Ja viņš negribētu piekrist, vismaz neitrālam viņam vaja­dzētu palikt.

Frenss Kromarti viņam vienkārši to jautāja.

— Manu virsniek, — pavadonis atteica, — es esmu parss, un tā sieviete ari ir parsiete. Esmu jūsu rīcībā.

— Labi, pavadoni, — misters Fogs sacīja.

— Tomēr neaizmirstiet, — parss vēl ieminējās, — ja mūs sagūsta, mums draud ne vien nāve, bet arī šaus­mīgas mocības. To ņemiet vērā.

— Tas jau ir darīts, — misters Fogs atbildēja. — Es domāju, mums jānogaida nakts, lai sāktu rīkoties.

— Es domāju tāpat, — pavadonis atbildēja.

Tad brašais indietis pastāstīja mazliet vairāk par šo upurim nolemto sievieti. Tā bij ārkārtīgi skaista indiete no parsu cilts, bagāta Bombejas tirgoņa meita. Sājā pilsētā viņa audzināta pilnīgi angļu garā; pēc izglītības un izturēsanās viņu varētu uzskatīt par dzimušu eiro­pieti. Viņu saucot par Audu.

Bārene, pret savu gribu izprecēta vecajam Bundel­kundas radžam. Pēc trim laulības mēnešiem viņa jau kļuvusi atraitne. Zinādama savu likteni, aizbēgusi, bet atkal sagūstīta. Radžas radiniekiem esot interese tikt no viņas vaļā, tāpēc tie nosprieduši viņai šo mocekles nāvi, no kuras, kā redzams, tai nekādi neesot iespējams izbēgt.

Šis stāsts vēl jo vairāk nostiprināja mistera Foga un viņa biedru augstsirdīgo nodomu. Viņi norunāja jāt uz Piladži pagodu un tuvoties tai, cik vien iespējams.

Pēc. pusstundas jājiena ziloni apturēja kādā biezoknī, pieci simti soļu no pagodas, kura vēl nebij redzama; tomēr fanātiķu aurošanu varēja labi sadzirdēt.

Glābēji nu pārsprieda, kādā kārtā nokļūt pie nelai­mīgā upura. Pavadonis pazina šo pagodu, kurā, pēc viņa apgalvojuma, jaunā sieviete esot iesprostota. Vai mēģināt iekļūt pa vārtiem, pēc tam, kad viss bars būs piedzēries un aizmidzis, vai arī labāk izlauzt caurumu mūrī? Tas bij izšķirams tikai tad, kad nokļūs tur klāt.

Viens bij skaidrs: glābšanai jānotiek vēl šb pašu nakti un nevis rītā, kad atausis diena un upuri vedīs uz moku vietu. Tur vairs nekāda cilvēciska vara nespētu vinu glābt.

Misters Fogs ar saviem biedriem nogaidīja nakti. Ap pulksten sešiem, kad jau iestājās krēsla, viņi norunāja sākt izlūkošanas gājienu ap pagodu. Faķīru pēdējie bļā­vieni apklusa. Pēc savas parašas šie indieši bij galīgi apreibinājušies, dzerdami šķidru opiju ar kaņepju sulas piemaisījumu. Var būt, ka iespējams izspraukties viņiem cauri un tā iekļūt pagodu.

Misters Fogs, Frenss Kromarti un Āķis, parsa vadīti, bez mazākā trokšņa devās pa mežu uz priekšu. Desmit minūtes pa zaru apakšu līduši, viņi iznāca kādas mazas upītes krastā. Tur dzelzs lākturos degošu lāpu gaismā viņi ieraudzīja sakrautu lielu dārgā sandaļu koka mal­kas sārtu, malka pie tam vēl bij smaržīgā eļļā mērcēta. Sārta virsgalā jau bij uzstādīts radžas līķis, ko rīt sade­dzinās kopā ar atraitni. Simts soļu no sārta pacēlās pagoda, kuras minareti tumsā slējās pāri koku ga­lotnēm.

— Nāciet! — pavadonis klusā balsī sauca.

Un, biedriem sekojot, viņš ar divkāršu uzmanību lē- nītiņām līda pa garo zāli.

Klusumu traucēja tikai vēja Šalkoņa koku zaros.

Klajumiņa malā pavadonis apstājās. Vairākas sveķu lāpas apgaismoja laukumu. Visapkārt gulēja piedzēru­šies indieši. Varēja domāt, ka tas ir līķiem klāts kaujas lauks. Vīrieši, sievietes un bērni — visi bij sakrituši juku jukām. Šur tur daži piedzērušies vēl krāca.

Tālāk starp koku stumbriem krēslā pacēlās Piladži templis. Bet pavadonim par lielu nožēlu radžas kareivji dūmainu lāpu apgaismoti, kailiem zobeniem rokās sar­gādami staigāja gar tempļa durvīm. Domājams, ka iekšā arī priesteri ir nomodā.

Parss negāja vairs tālāk. Atskārtis, ka templī iekļūt nav iespējams, viņš veda savus biedrus atpakaļ.

Fileass Fogs un Frenss Kromarti arī bij sapratuši, ka no šīs puses nav ko mēģināt iekļūt templī.

. Viņi apstājās un sarunājās klusā balsī.

— Nogaidīsim, — ģenerālis teica. — Tagad pulkste­nis ir iikai vēl astoņi, iespējams, ka arī sargi beidzot aizmieg.

— Tas ir iespējams, — parss atbildēja.

Fileass Fogs ar saviem biedriem nometās kāda koka pakājē uri gaidīja.

Laiks ritēja gaužām lēni! Pavadonis reižu reizēm pa­meta viņus un aizgaja mežmalā izlūkot. Kareivji jopro­jām bij nomodā lāpu gaisma, pa pagodas logiem arī spiedās vājš spīdums.

Tā viņi nogaidīja līdz pusnaktij, bet viss palika tā­pat kā bijis. Sargi ārā arvien vēl bij nomodā. Acim re­dzami uz viņu iemigšanu nebij ko cerēt. Pied?erties tiem laikam nebij atļauts. Tātad jārīkojas citādi un jāmēģina iekļūt pagodā pa kādu caurumu mūrī. Tad vēl tikai at­liktu uzzināt, vai priesteri sava upura tuvumā tāpat nomodā kā kareivji ārpusē pie durvīm.

Pēc īsas apspriedes pavadonis teicās gatavs iet mē­ģināt. Misters Fogs, sers Frenss un Āķis tam sekoja. Viņi apmeta krietnu līkumu, lai piekļūtu pagodai no otras puses.

Ap pusvien-iem viņi bij nonākuši pie mūra pakājes, ceļā nevienu nesastapuši. Šajā pusē nebij nekādas ap­sardzības, bet arī neviena loga, ne durvju te nevarēja ieraudzīt.

Nakts bij tumša. Pēdējā ceturkšņa mēness tikko pa­kāpies pret apvārsni un aizklāts bieziem mākoņiem. Augstie koki tumsu vēl pavairoja.

Nepietika aizsniegt mūri, nepieciešams izlauzt tajā caurumu. Bet šim darbam Fileasam Fogam un viņa biedriem nebij citu ieroču kā vienīgi viņu kabatas naži. Par laimi pagodas siena bij taisīta tikai no ķieģeļiem un koka, ko nebij grūti izlauzt. Ja dabūja laukā pirmo ķie­ģeli, tad citus izlauzt būs itin viegli.

Glābēji ķērās pie darba, cenzdamies strādāt cik iespējams klusi. Parss vienā un Āķis otrā pusē nopūlējās izdrupināt ķieģeļus tā, lai rastos divas pēdas liels caurums.

Darbs veicās sekmīgi, bet tad piepeši tempļa iekšienē atskanēja kliedziens, un tūliņ citi tam atsaucās ārpusē.

Āķis un pavadonis pārtrauca darbu. Vai viņi bij pa­manīti? Vai gulētāji modās? Vienkārši saprāts lika vi­ņiem paslēpties attālāk, to viņi arī darīja, un Fileass Fogs un Frenss Kromarti līdz ar tiem. Visi viņi atkal noslēpās mežā nogaidīt, kad troksnis norims un no jauna varēs ķerties pie darba.

Bet viņiem par lielu nelaimi sargi parādījās arī šajā pusē pagodai, it kā ar nolūku nelaist nevienu tuvumā.

Grūti aprakstīt šo četru vīru izmisumu, kurus tā aiz­kavēja viņu darbā. Kā lai viņi izglābj nelaimīgo upuri, ja pat piekļūt tam nevarēja? Sers Frenss Kromarti lau­zīja rokas. Āķis kļuva gluži neprātīgs, un pavadonim bij pūles to apvaldīt. Tikai aukstasinīgais Fileass Fogs gaidīja, neizrādīdams nekādu uztraukumu.