ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

— Nu, tad iesim palūkot to ziloni, — misters Fogs atteica.

Pēc piecām minūtēm Fileass Fogs, sers Frenss Kromarti un Āķis jau klauvēja pie kādas būdas līdzās augstas sētas iežogam. Būdā bij indietis, bet iežogā zilonis. Indietis ieveda misteru Fogu un viņa abus pa­vadoņus aplokā.

Tur atradās dzīvnieks, pa daļai mājas kustonis, ko viņa īpašnieks nebij audzinājis darbam, bet cīņai. Šajā nolūkā viņš bij sācis bojāt dzīvnieka dabiski maigo raksturu, kaitinot to līdz ārkārtīgam niknumam, ko in­diešu valodā sauc par «mucu». Viņš to panāca trīs mē­nešu laikā, barojot ziloni tikai ar cukuru un sviestu. Šķiet, šāds režīms nevarētu dot vēlamos rezultātus, un tomēr to lieto ziloņu dresētāji. Misteram Fogam par laimi audzināšana bij palikusi pusceļā, un tāpēc zilonis bij vēl lietojams arī jāšanai.

Viņu sauca par Kiuni, tāpat kā visi viņa sugas brāļi, viņš ilgu laiku varēja iet ātros soļos. Tā kā citas izejas nebij, Fileass Fogs nolēma izlietot šo ziloni savam ce­ļojumam.

Ziloņu Indijā paliek arvien mazāk, tāpēc tie tiek dārgi vērtēti — it sevišķi tēviņi, kurus lieto cirka cīņām. Kad Fileass Fogs apvaicājās indietim, vai tas ne­izīrētu savu ziloni, indietis kategoriski atteicās.

Fogs neatlaidās, piesolīdams visaugstāko maksu, desmit mārciņas stundā. Indietis nebij ar mieru. Div­desmit mārciņas? Nē. Četrdesmit mārciņas? Arī nē. Āķis fēca gaisā pie katra pārsolījuma, bet indietis nebij pie­runājams.

Tomēr sasolītā summa bij pietiekoši liela. Ja zilonis piecpadsmit stundās noietu līdz Alahabadai, viņš savam īpašniekam nopelnītu seši simti mārciņu.

Nepavisam neuztraukdamies, Fileass Fogs piesolīja indietim nopirkt viņa ziloni par tūkstoš mārciņām sterliņu.

Indietis atteicās pārdot. Likās, viņš nojauta, ka te iespējams sevišķi labs veikals.

Sers Frenss Kromarti ieteica misteram Fogam ap­domāt un nepārsolīt. Fileass Fogs atbildēja, ka viņš vis­pār nekā nedarot bez apdoma. Runa galu galā esot par dfvdesmit tūkstoš mārciņu lielu vinnestu, šis zilonis esot nepieciešams, un viņš iegūšot to, lai arī divdesmitkārt būtu jāpārmaksā.

Misters Fileass Fogs pievērsās no jauna indietim, kura šaurās ačeles spīdēja mantkārē. Skaidri bij re­dzams, ka viss atkarīgs no summas. Fileass Fogs turpi­nāja vairāksolīšanu: tūkstoš divi simti mārciņu, tūkstoš pieci simti — beidzot divi tūkstoši. Parasti sārtais Āķis bij gluži nobālis.

Ar divi tūkstoši mārciņām indietis bij mierā.

— Zvēru pie manām čībām! — Āķis iesaucās. — Tā ir branga cena par ziloņa gaļu.

Jājamais dzīvnieks nu bij rokā, tikai vēl vajadzēja pavadoņa. Kāds jauns, inteliģenta izskata parss piedā­vāja savus pakalpojumus. Misters Fogs piesolīja tam tādu atalgojumu, kas viņa inteliģenci vēl divkāršoja.

Ziloni izveda un sarīkoja ceļam. Parss savu lietu prata labi, viņš ziloņa muguru pārklāja ar kādu segu, abos sānos iekārtoja diezgan ērtu sēžamo grozu.

Fileass Fogs izvilka no sava slavenā maisa banknošu saini un samaksāja indietim. Āķim bij tāda sajūta, it kā tās vilktu lauka no viņa iekšām. Tad Fileass Fogs pie­solījās arī seru Frensu Kromarti aizgādāt līdz Alahaba- das stacijai. Brigādes ģenerālis piesolījumu pieņēma. Milzīgajam dzīvniekam bij vienalga — viens jājējs vai­rāk vai mazāk.

Turpat Kolbi ciematā iepirka arī pārtiku. Sers Frenss Kromarti novietojās vienā grozā, Fileass Fogs otrā. Āķis uzrāpās jāšus zilonim mugurā starp savu kungu un ģenerāli. Parss notupas dzīvniekam uz kakla, un pulk­sten deviņos zilonis pa taisnāko ceļu devās iekšā lata- niju meža biezoknī.

Lai saīsinātu ceļu, ziloņa vadītājs nogriezās pa kreisi no jaunbūvēiamam dzelzceļam izcirstās stigas. Vindijas kaprīzo kalnu atzaru daudzkārt aizšķēršļota, šī stiga nebūt nebij īsākais ceļš, kādu Fileass Fogs vēlējās. Parss labi pazina ik ceļu un taciņu savā dzimtenē un cerēja aīzgūt ap divdesmit jūdžu, ceļojot mežam tieši cauri. Misters Fogs viņam piekrita.

Fileass Fogs un Frenss Kromarti, iegrimuši līdz kak­lam savos grozos, stipri tika kratīti, jo zilonis, nepacie­tīgā pavadoņa skubināts, rikšoja jo strauji. Bet viņi ar īstu angļu ilegmu pacieta šo neērtību, runāja maz, tikko viens otru saskatīdami.

Āķis, tāpat ne vārda nerunādams, turējās ziloņa mu­gurā, kur viņu tricināja vēl vairāk. Filesss Fogs viņam bij aizrādījis, ka runājot mēle viegli var nokļūt starp zo­biem, un viņš klusēja. Lāga puisis gluži kā cirka klauns lēkāja no ziloņa kakla uz muguru un atpakaļ. Bet viņš tikai smējās par šo vingrošanu un lāgu lāgiem vilka no savas somas cukura gabaliņu, ko gudrais Kiuns tūliņ sataustīja ar snuķa galu, ne mirkli neapstādamies.

Pēc divu stundu jājiena pavadonis apturēja ziloni un ļāva tam stundu atpūtas. Tuvējā dīķī padzēries, dzīv­nieks paēda koku zarus un krūmājus. Seram Frensam Kromarti šī atpūta bij visai patīkama, jo viņš jutās pa­visam salauzts, turpretī misters Fogs izskatījās kā tikko no sava paša gultas piecēlies.

— Viņš jau ir gluži kā no dzelzs, — ģenerālis teica, viņu izbrīnā aplūkodams.

— No kaļamās dzelzs, — Āķis atbildēja, gatavo­dams kārtīgas brokastis.

Ap divpadsmitiem pavadonis deva zīmi doties atkal ceļā. Apkārtne kļuva gaužām tuksnesīga. Augstās pal­mas nomainīja tamarīnu un sīku palmu brikšņi, tad atkal plaši klajumi ar kusliem krūmājiem un lieliem zienita bluķiem. Visu šo Bundelkundas augstieni ap­dzīvo fanātiska, bargas indiešu reliģijas pārņemta tauta. Angļu valdība vel nebij paspējusi īsti nostiprinā­ties šajā radžu pārvaldītajā zemē, kuri mita nepieejamos Vindijas kalnu mājokļos.

Vairāk reižu ceļotājiem gadījās redzēt mežonīgu in­diešu pūļus, kuri izskatījās ārkārtīgi saniknoti par ātri rikšojošo četrkāji. Parss vispār lūkoja labāk pagriezt tiem ceļu, uzskatīdams tos par bīstamiem. Dzīvniekus tajā dienā viņi sastapa maz, gadījās tikai daži pērtiķi, kas aizmuka lēkādami un vaibstuļodarnies, par ko Āķis sevišķi priecājās.

Viena cloma īpaši nodarbināja šo puisi. Ko gan mis­ters Fogs iesāks ar šo ziloni, kad viņi būs nokļuvuši

Alahabadā? Varbūt ņems to līdzi? Tas nebij iespējams Pārvadāšanas maksa kopā ar pirkuma cenu bij_ pārāk liela. Varbūt viņš to pārdos vai palaidis brīvē? Sis cie­nījamais dzīvnieks patiešam pelnīja pienācīgu atalgo­jumu. Ja misters Fogs iedomātos ziloni uzdāvināt vi­ņam, Āķim, viņš justos visai neveikli. Ko lai viņš ar to iesāk?

Ap pulksten astoņiem viņi bij pārgājuši Vindijas galveno grēdu un apmetās ziemeļu piegāzē, kādā pus­sagruvušā bungalo.

Šodien viņi bij nojājuši aptuveni divdesmit piecas jūdzes, tikpat daudz vēl atlika līdz Alahabadas stacijai.

Nakts bij vēsa. Parss bungalo sakūra uguni, kas vi­siem bij īsti pa prātam. Vakariņas eda no Kolbi ciematā iepirktā krājuma. Nogurušie un izsalkušie ceļinieki kāri ēda. Sarunas neveicās, un atsevišķas frāzes drīz nomai­nīja skaļi krācieni. Pavadonis palika pie ziloņa, kas iesnaudās tāpat stāvus, pieslējies pie kada resna koka stumbra.

Sajā naktī neatgadījās nekas sevišķs. Klusumu trau­cēja vienīgi gepargu un panteru rēcieni un pērtiķu smiekli. Bet plēsoņām pietika tikai ar brēcieniem, bun­galo negaidītiem viesiem viņi nemēģināja uzbrukt. Frenss _Kromarti gulēļa cieši kā jau stipri noguris ka­ravīrs. Āķis caurā miegā vēlreiz pārdzīvoja visus dienas satricinājumus. A4isters Fogs aizmiga tikpat rāmi kā savā dzīvoklī Seviļielā.