ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

— Nu jā, ja viņš būtu sagūstīts, ser Frens, — mis­ters Fogs atbildēja, — to notiesātu, viņš izciestu savu sodu un atkal mierīgi atgrieztos Eiropā. Es nesaprotu, kādā ziņā šis gadījums varētu aizkavēt viņa kungu.

Ar to saruna arī izbeidzās. Divdesmit pirmā oktobra naktī vilciens pārbrauca pāri Ghata kalnajam, pabrauca garām Nasikai un no rīta nokļuva samērā līdzenajā Khandeiša apvidū. Labi iekoptu lauku vidū bij redzami ciemati, kur slējās augšup vai nu minarets vai pagoda Eiropā parasta baznīcas torņa vietā.

Pamodies Āķis negribēja ticēt savām acīm, ka viņš dzelzceļa vilcienā brauc pa Indijas klajumiem. Tas vi­ņam likās pavisam neticami, un tomēr tā bij īstenība. Angļu mašīnista vadīta, angļu oglēm kurināta lokomo­tīve meta savus dūmu mutuļus pār kokvilnas, kafijas, muskatu, krustnagliņu un sarkano piparu koka plantā­cijām. Tvaika strūklas spirālveidīgi tinās ap palmu gru­pām, starp kurām bij redzami gleznaini bungalo, «viari» — pamesli klosteri un brīnišķiem indiešu arhi­tektūras rotājumiem greznoti tempļi. Nepārredzami pla­šajā klajumā netrūka džungļu ar vilciena šņākoņas iz­biedētām čūskām un tīģeriem un lielu mežu ar izcirstām ceļu stigām, pa kurām čāpoja ziloņi, domigi noskatīda­mies joņojošā vilcienā.

Tajā pašā rītā, pametuši iesāņus staciju Malegaomu, viņi pārbrauca pāri arī taru drūmajam klajumam, kas tik bieži ticis slacināts ar dievietei Kali ziedoto upuru asinīm. Turpat netālu pacēlās Ellora ar savām brīnišķī­gajām pagodām, tad slavenā Aurungabada, briesmīgā Aurunga-Zebas galvaspilsēta, tagad vienkāršs Nizarna

štatam atdalīts provinces centrs. 5ajā apvidū reiz val­dīja Feringhejs, Tugu virsaitis, Žņaudzēju ķēniņš. Ne­notveramā sabiedrība apvienojušies, šie slepkavas Nāves dievietei par godu nožņaudza pieaugušos un bērnus, ne- izliedami ne pilienu asiņu, un bij laiks, kad šajā apvidū nevarēja paspert soli, neatdurottes uz kādu līķi. Angļu valdība lielā mērā bij ierobežojusi šīs slepkavības, tomēr šausmīgā sabiedrība pastāvēja un slepeni darbojās vēl joprojām.

Pusvienos vilciens piestāja Burhampuras stacijā. Āķis tur par dārgu naudu nopirka pāri iezemiešu tupeļu, izrotātas ar neīstām pērlēm, un apāva tās ar acīm re­dzamu lepnumu.

Ceļotāji steigā paēda un tad gar nelielas upītes krastu brauca tālāk līdz Asurguras stacijai. Ceļš kādu laiciņu vijās gar Tapti, nelielu upīti, kas ietek Kambai- j.es līcī pie Suratas.

Būs vietā pastāstīt, kādas domas nodarbināja Aķi. Ceļā uz Bombeju viņš bij pilnīgi pārliecināts, ka tur ce­ļojums arī nobeigsies. Bet tagad, lielā ātrumā braucot Cauri Indijai, viņā notika spēja pārvērtība. Atkal pamo­dās vecā daba. Viņš atcerējās savas jaunības fantāzijas un sāka lūkoties nopietni uz sava kunga plāniem, ticēja, ka derības patiešām notikušas un ka jāapceļo zemeslode noteiktā laika sprīdī. Un tāpēc viņš sāka uztraukties par iespējamiem kavējumiem, par traucējumiem, kas varēja gadīties ceļā. Viņš jutās it kā pats ieinteresēts šajā lai­mestā un notrīsēja, it kā pats tam būtu kaitējis ar savu vakarējo pārgalvību. Mazāk flegmātisks nek^' misters Fogs, viņš bij daudz nemierīgāks. Viņš rēķināja un vēl­reiz pārrēķinaja aiztecējušo laiku, lādējās par vilciena uzkavēšanos stacijās un pie sevis klusumā lamāja mis­teru Fogu, tā pēc ka tas ari mašīnistam nebij apsolījis atlīdzību. Lāga puisis jau nezināja, ka tas, kas iespē­jams uz kuģa, nav iespējams vilcienā, jo tā ātrums ir cieši noteikts.

Pret vakaru viņi iebrauca Sutpuras kalnāju aizā, kura šķir Kandeišas zemi no Bundelkundas.

Otrā rītā, divdesmit otrajā oktobrī, uz Frensa Kro­marti vaicājumu, pulkstenī paskatījies, Āķis atbildēja, ka patlaban esot trīs. Patiešām, šis brīnišķais pulkstenis, nostādīts pēc Griničas meridiāna septiņdesmit septiņus grādus vairāk uz rietumiem, bij novēlojies par četrām stundām.

Sers Frenss pēc Āķa teikuma aprēķināja pareizo laiku un deva tam tādu pašu aizrādījumu kā Fikss. Mē­ģināja izskaidrot, ka pulkstenis jāpārbīda par četrām minūtēm, pārbraucot austrumu virzienā ik meridiānu. Tomēr tas neka nelīdzēja. Sapratis vai ne, ko ģenerālis skaidroja, ietiepīgais francūzis atstāja savu pulksteni noregulētu pēc Londonas laika.

Pulksten astoņos rītā un piecpadsmit jūdzes aiz Rothalas stacijas vilciens piepeši apstājās plašā kla­jumā, kur atradās vairāki bungalo un strādnieku būdas. Konduktors gāja gar vagonu rindu un sauca:

— Pasažieriem še jāizkāpj!

Fileass Fogs paskatījās Frensā Kromarti, kas nekādi nesaprata, kāpēc vilciens apstājies šajā tamarīnu un vīģu mežā. f ,

Tikpat pārsteigts, Āķis metās laukā un, tūliņ atkal atgriezies, sauca:

— Kungs! Dzelzceļa te tālāk vairs nav!

— Ko jūs sakāt? — Frenss Kromarti vaicāja.

— Es saku, ka vilciens tālāk vairs neiet.

Brigādes ģenerālis nekavēdamies izkāpa no vagona.

Fileass Fogs nesteigdamies viņam sekoja. Abi viņi grie­zās pie konduktora.

— Kur mēs atrodamies? — Frenss Kromarti vaicā ja.

— Pie Kolbi ciemata, — konduktors atbildēja.

— Un te mums jāapstājas?

— Bez šaubām. Dzelzceļš tālāk nav pabeigts . . .

— Kā tā — nav pabeigts?

— Nav! No šejienes ir piecdesmit jūdzes līdz Alaha- badai, kur viņš atkal sākas.

— Avīzēs taču bij rakstīts, ka dzelzceļš atklāts visā garumā. •

— Tad avīzes vienkārši būs maldījušās, ģenerāļa kungs.

— Un tomēr jūs pārdodat biļetes no Bombejas līdz Kalkutai! — sers Frenss iekaisdams izsaucās.

— Bez šaubām, — konduktors atbildēja. — Bet mūsu pasažieriem labi zināms, ka no Kolbi līdz Alahabadai viņiem jānokļūst pašiem.

Sers Frenss Kromarti bij pārskaities. Āķis labprāt būtu nožņaudzis šo nevainīgo konduktoru. Uz savu kungu viņš pat paskatīties nedrīkstēja.

— Ser Frens, — misters Fogs vienkārši teica, — iesim palūkot, kā nokļūt Alahabadā.

— Bet, Foga kungs, še taču ir kavēklis, kas pilnīgi izjauc jūsu ceļojuma aprēķinus.

— Nepavisam ne, ser Frens. Tas bij jau paredzēts.

— Kā? Jūs zinājāt, ka ceļš …

— To ne. Bet gan to, ka agri vai vēlu kaut kāds traucējums gadīsies ceļā. Tāpēc šis mani nepārsteidz. Divas dienas man jau aizgūtas, tās es varu upurēt. Tvaikonis no Kalkutas uz Honkongu noiet divdesmit piektajā ap pusdienu. Šodien mums ir divdesmit otrais — mēs vēl īstā laikā nonāksim Kalkutā.

Pret tādu ar pilnu pārliecību teiktu apgalvojumu nekā nevarēja iebilst.

Izrādījās, ka dzelzceļa būves darbi patiešām pār­traukti šajā vietā. Avīzes līdzinās tiem pulksteņiem, kas allaž iet ātrāk, tāpēc tās arī bij jau pasteigušās ziņot par dzelzceļa nobeigšanu. Lielākā daļa pasažieru zināja par šo pārtraukumu, tāpēc, no vilciena izlēkuši, tūliņ steidzās sameklēt ciematā kādu braucamo: četrriteņu ra­tus, ar zebu vēršiem aizjūgtus divričus, ceļojošām pago- dām līdzīgas karietes, nestuves, jājamos ponijus un tam­līdzīgi. Visu ciematu velti pārmeklējuši, misters Fogs ar seru Frensu Kromarti atgriezās atpakaļ, nekā nedabūjuši.

— Es iešu kājām, — Fileass Fogs teica.

Āķis zīmīgi noradīja uz savām greznajām, bet ieša­nai pavisam nederīgām čībām un tad, kaut ko iedomā­jies, teica:

— Cienījamais, es tomēr vēl ceru sadabūt braucamu vai jājamu .kustoni.

—' Kādu?

— Ziloni, kas pieder indietim tikai simts soļu tālu no šejienes.