ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Līdz Bombejai «Mongolijai» bij jānobrauc tūkstoš seši simti piecdesmit jūdžu, četras stundas vajadzēja palikt Stīmerpointā, kamēr sagādāja vajadzīgo ku­rināmo.

Bet šis aizkavējums nekādi neizjauca Fileasa Foga plānu. Viņš to jau bij paredzējis. Un tāpēc «Mongolija» nebij vis pienākusi Adenā piecpadsmitā oktobra rītā, bet jau četrpadsmitā vakarā, tātad bij jau iegūts piec­padsmit stundu liels avanss.

Misters Fogs ar savu sulaini izkāpa malā. Džentl­menis gribēja vizēt savu pasi. Fikss nepamanīts vi­ņiem sekoja. Vizēšanas ceremoniju pabeidzis, Fileass Fogs atgriezās uz kuģa atsākt pārtraukto kāršu partiju.

Āķis pēc paraduma klaiņoja pa šo somaju, banianu, parsu, žīdu, arābu un eiropiešu pūli. No šīm dažādām tautībām sastāvēja Adenas divdesmit pieci tūkstoši iedzīvotāju. Viņš apbrīnoja nocietinājumus, kas Adenu vērta par Indijas jūras Gibraltāru, aplūkoja lieliskās ūdens cisternas, pie kurām angļu inženieri strādāja vēl tagad, divi tūkstoši gadu pēc ķēniņa Zālamana in­ženieriem.

— Interesanti, ļoti interesanti, — Āķis teica, atgriez­damies uz kuģa. — Es sāku samanīt, ka ceļot ir visai noderīgi, ja cilvēks vēlas ko jaunu redzēt.

Ap sešiem vakarā «Mongolija», kuldama ar skrūves spārniem Adenas reida ūdeņus, izbrauca Indijas jūrā. Viņas rīcībā bij simts sešdesmit astoņas stundas, lai no­brauktu ceļa gabalu starp Adenu un Bombeju. Indijas jūra šoreiz viņai bij labvēlīga. Vējš pūta no ziemeļ­rietumiem. Darbā tika laistas kā buras, tā tvaiks.

Spēcīgāk balstīts, kuģis šūpojās pavisam maz. Uz­posušies pasažieri sanāca uz klāja. Atsākās dejas un dziesmas.

Ceļojums sākās, ka labāk nevarēja vēlēties! Āķis bij ārkārtīgi sajūsmināts par laipno ceļa biedru, ko liktenis viņam pagādājis Fiksa kunga personā.

Svētdien divdesmitajā oktobrī no kuģa jau bij sa­skatāmi Indijas krasti. Pēc divām stundām uz «Mon­golijas» ieradās locis. Tālē pie apvāršņa pret debess pamali pacēlās kalni vienādām grēdām. Un drīz pēc tarn iznira palmas, kurās grima pilsēta. Kuģis iegriezās reidā, ko izveidoja Salsetas, Kolabas, Ziloņu un Bat- čera salas, un pulksten puspiecos piestājās Bombejas krastmalā.

Fileass Fogs pabeidza trīsdesmit trešo roberu šajā dienā, pārdrošā riskā viņiem laimējās ņemt trīspadsmit stiķus, un viņi noslēdza šo skaisto braucienu ar «lielo šlemu».

Pēc priekšraksta «Mongolijai» bij jāpienāk Bombejā divdesmit otrajā oktobrī, bet viņa pienāca divdesmi­tajā. Visā līdzšinējā ceļojumā tas jau bij divu dienu ieguvums. Fileass Fogs to ari rūpīgi ierakstīja savu atzīmju vinnestu rubrikā.

Visiem zināms, ka Indija — šis milzīgais trīsstūris, kura augšgals pavērsts uz dienvidiem, bet pamats uz ziemeļiem — apņem septiņi simti tūkstoš kvadrātjūdžu lielu teritoriju, ko apdzīvo simts astoņdesmit miljonu cilvēku. Britānija pārvalda tikai nelielu šīs plašās ze­mes daļu. Ģenerālgubernators dzīvo Kalkutā, bet gu­bernatori Madrasā, Bombejā un Bengālijā un vicegu­bernators — Agrā.

īstā Anglijas Indija aizņem septiņi simti tūkstoši kvadrātjūdžu lielu platību ar pieci simti miljoniem iedzī­votāju. Tātad skaidrs, ka ievērojama teritorijas daļa nav padota Anglijas karalistes pārvaldei un zemes iek­šienē pilnīga vara pieder nežēlīgiem un mežonīgiem radžām.

Kopš 1756. gada, kad tika nodibināta pirmā angļu apmetne tajā vietā, kur tagad atrodas Madrasas pilsēta, līdz pat tam laikam, kad notika ievērojamā sipaju sacel­šanās, visu varu bij sagrābusi slavenā Austrumindijas sabiedrība. Pamazām tā pievāca daudzas provinces, at- pirkdama tās no radžām ar noteikumu maksāt gada nomu, ko kārtoja nenoteikti, bet bieži vispār nemaz. Sa­biedrība iecēla ģenerālgubernatoru un visus citus mili­tāros vai civilos ierēdņus. Taču tagad šī sabiedrība vairs nepastāv un visi īpašumi Anglijas Indijā padoti tieši valsts varai.

Tāpat diendienā mainās šīs pussalas parašas un etnogrāfiskās atšķirības. Agrāk šajā zemē ceļoja, iz­mantojot vissenākos satiksmes līdzekļus — kājām, jā­šus, ar divričiem, ratiņiem, nestuvēm, uz cilvēka mugu­ras utt. Tagad kuģi lielā ātrumā peld paTndu un Gangu un pa dzelzceļu, kas šķērso visu Indiju, trijās dienās var nobraukt no Bombcjas līdz Kalkutai.

Dzelzceļu līnija, kas krusto Indiju, nav gluži taisna. Tiešā līnijā šis atstatums ir aptuveni simts tūkstoš jū­džu, un, braucot ar vidēja ātruma vilcienu, vajadzīgas tikai dienas trīs; taču patiesībā šis attālums palielinās vismaz par vienu trešdaļu, jo dzelzceļa līnija met lielus līkumus, virzīdamās augšup pret pussalas ziemeļiem līdz pat Alahabadai.

Tādi ir Indijas Lielās dzelzceļu līnijas galvenie punkti. Pamezdama Bombejas pussalu, šī līnija virzās uz Salsetu, pārsviežas uz kontinentu iepretī Tannai, šķērso Ghatu kalnu rietumu grēdu, pagriežas uz Bur- hampuru, vijas pa puslīdz patstāvīgo kņazisti Bundēl- kundu, paceļas līdz Alahabadas augstienēm, tad pagrie­žas uz austrumiem, pie Benaresas iet gar Gangu, atkal mazliet pagriežas prom no upes krasta, dienvidaustru­mos slīd lejup pret Burdivanu un franču pilsētu San- dernagoru, nobeidzoties pie Kalkutas.

Pulksten puspiecos «Mongolijas» pasažieri izkāpa malā Bombejā, un Kalkutas vilciens atgāja taisni pulk­sten astoņos.

Misters Fogs atvadījās no saviem partneriem, pa­vēlēja sulainim izdarīt pilsētā dažus iepirkumus, cieši piekodināja pulksten astoņos ierasties dzelzceļa stacijā, tad, nokāpis no kuģa, astronomiska pulksteņa vēzekļa kustībām līdzīgiem vienmērīgiem soļiem devās uz pasu vizējamo biroju.

Viņu nepavisam neinteresēja Bombejas ievērojamās vietas — rātsnami, lieliskās bibliotēkas, nocietinājumi, doki, kokvilnas pārdotavas, tirgi, mošejas, sinagogas, armēņu baznīcas, krāšņā indiešu pagoda Maiebar-Hila ar diviem daudzšķautņainiem torņiem. Viņš neaplūkoja ne brīnišķīgos mākslas darbus Ziloņu svētnīca, ne no­slēpumainās alas Salsetas salā, visas šīs veco budistu celtņu ievērojamās paliekas.

Nē, viņu nevaldzināja itin nekas! Nokārtojis pases vizēšanu, Fileass Fogs mierīgi devās uz staciju un lika pasniegt sev pusdienas. Starp citiem ēdieniem bufetes saimnieks slavēja viņam brīnišķu «vietējā truša» frikasē.

Fileass Fogs to vērīgi nobaudīja, bet pat savircotā mērcē tā viņam likās riebīga.

Viņš pazvanīja pēc saimnieka.

— Mans kungs, — viņš teica, cieši tajā nolūkoda­mies, — vai šis ir truša cepetis?

— Jā gan, milord, — saimnieks nekautri atbildēja, — džungļu trusis.

— Un šis trusis neņaudēja, kad viņu kāva?

— Ņaudēt! O milord! Trusis! Es jums zvēru ….

— Saimnieka kungs, — misters Fogs vēsi atbildēja, — nezveriet, bet tikai iegaumējiet, ka kaķi Indijā reiz bij svēti kustoņi. Tie bij labi laiki.

— Vai kaķiem, milord?

— Varbūt arī ceļotājiem!

To teicis, Fileass Fogs mierīgi ēda tālāk.

Laiciņu pēc Fileasa Foga aģents Fikss tāpat bij no­kāpis no «Mongolijas» un steidzies pie Bombejas poli­cijas direktora. Tam viņš stādījās priekšā kā detektīvs, paziņoja par savu uzdevumu un tagadējo situāciju šķietamā zagļa tuvumā. Vai no Londonas esot saņemta atļauja tā arestēšanai? … Tā vēl nebij saņemta. Un pa­tiešām, izsūtita pēc Fileasa Foga aizbraukšanas, tā ne­varēja būt pienākusi.

Fikss jutās ļoti neapmierināts. Viņš mēģināja apcie­tināšanas atļauju izdabūt no policijas direktora. Tas atteicās. Šī lieta bij galvaspilsētas administrācijas pār­ziņā, tikai tai ir tiesības izsniegt vajadzīgo atļauju. Šī stingrā principu un likumības ievērošana pilnīgi iz­skaidrojama ar angļu parašām, pēc kurām individuālo brīvību nedrīkst ierobežot ne ar kādām patvarībārm