ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

«Ierados Suecā trešdien, devītā oktobrī, pulksten vienpadsmitos rītā.»

«Kopsummā izlietotās stundas: 158 V2 vai sešarpus dienas.»

Misters Fogs visu to bij ierakstījis kolonās sadalītā, no otrā oktobra līdz divdesmit pirmajam decembrim sa- grafēta loksnē, atzīmējot tajā mēnesi, datumu un nedē­ļas dienu, kad kuģim vai vilcienam vajadzētu pienākt un atiet un faktisko pienākšanu un atiešanu visās lielāka­jās piestātnēs: Parīzē, Brindizi, Suecā, Bombejā, Kalkutā, Singapūrā, Honkongā, Jokohamā, Ņujorkā; Liver­pūlē, Londonā, tādējādi viņš skaidri varēja aprēķināt, cik laika kurā ceļa gabalā iegūts vai arī zaudēts.

Šīs dienas, devītā oktobra trešdienas, ieraksts par atbraukšanu Suecā sakrita ar apzīmēto, tātad līdz šim viņš vēl nebij ne ieguvis, ne arī zaudējis.

Tad- viņš lika pasniegt sev brokastis turpat kajītē. Pilsētas aplūkošana viņa-m nemaz nebij prātā. Viņš piederēja pie tās angļu rases, kas atļauj savam sulainim aplūkot zemes, kurām brauc cauri.

Fikss drīz vien bij panācis Āķi, kas klaiņoja pa krastmalu, visu aplūkodams, nepavisam nedomādams, ka ari viņam te nekas nav jāredz.

— Nu, mīļais draugs, — Fikss apvaicājās, viņam blakus pieiedams, — vai jūsu pase ir vizēta?

— Ak, tas esat jūs, cienījamais kungs, — francūzis iesaucās. — Viss ir pilnīgā kārtībā.

— Un jūs aplūkojat svešas zemes?

— Jā, bet mēs braucam tik ātri, ka man šis ceļojums liekas it kā sapnis. Tagad mēs taču esam Suecā, vai ne?

— Suecā.

— Ēģiptē?

— Protams, Ēģiptē.

— Āfrikā?

— Āfrikā.

— Āfrikā! — Āķis iesaucās. — Es pat ticēt nevaru. Iedomājieties tikai, ka es nemaz nedomāju braukt tālāk kā līdz Parīzei. Un šo brīnišķo lielpilsētu es tiešām arī dabūju redzēt no pulksten septiņiem divdesmit minūtēm rītā līdz astoņiem četrdesmit pa fiakra logu ceļā no Ziemeļu stacijas līdz Lionas stacijai, kamēr lietus gāzās kā ar spaiņiem. Man ļoti žēl! Es labprāt būtu aizgājis uz Perlašezas kapsētu un Elizejas lauku cirku.

— Jums laikam gan ļoti jāsteidzas? — policijas in­spektors taujāja.

— Man nemaz ne, bet gan manam kungam. Ak, man jānopērk krekli un zeķes. Mēs esam izbraukuši pavisam bez mantām, mums līdzi tikai viena pati ceļasoma.

— Es jūs aizvedīšu uz tirgu, tur jūs dabūsiet visu, ko vien vēlaties.

— Cienījamais kungs! — Āķis sajūsmināts izsaucās.

— Jūs esat tik laipns!

Un abi devās ceļā. Āķis pļāpāja bez apstājas.

— Man tomēr jāuzmana, ka nenokavēju kuģi.

— Jums laika diezgan, —-Fikss viņu mierināja.

— Ir vēl tikai pusdiena!

Āķis izvilka savu lielo pulksteni.

— Divpadsmit? — viņš izsaucās. — Nemaz ne! Ta­gad ir deviņi un piecdesmit divas minūtes.

— Jūsu pulkstenis novēlojas, — Fikss paskaidroja.

— Mans pulkstenis! Ģimenes pulkstenis, ko esmu mantojis no sava tēva vectēva! Tas nenovēlojas pat par piecām minūtēm gadā. Tas taču ir īsts hronometrs!

— Es saprotu, kāpēc tas tā, — : Fikss paskaidroja.

— Jūsu pulkstenis ir noregulēts pēc Londonas laika, kas apmēram divas stundas vēlāks par Suecas laiku. Jums to katrā zemē vajadzēs saskaņot ar vietējo laiku.

— Man! Aiztikt manu pulksteni! — Āķis iekliedzās.

— Nemūžam!

— Nu, bet tad tas vairs neies pēc saules.

— Jo ļaunāk saulei, cienījamais kungs! Tātad viņa maldās!

Un brašais jauneklis svinīgi novietoja pulksteni at­pakaļ kabatā.

Pēc brīža Fikss atkal ievaicājās:

— Jūs laikam ļoti steidzīgi aizbraucāt no Londonas?

— Un kā vēl! Pagājušo trešdien pulksten astoņos vakarā pretēji visām parašām misters Fogs pārnāca no kluba un pēc trīsceturtdaļstiuidas mēs jau bijām ceļā.

— Bet uz kurieni tad jūsu kungs brauc?

— Allaž tikai uz priekšu. Viņš brauc ap zemeslodi!

— Ap zemeslodi! — Fikss iesaucās.

— Jā, astoņdesmit dienās. Esot saderējis, tā viņš

teic, bet, starp mums runājot, es tam neticu. Tā jau tīrā aplamība. Tur būs kas cits.

— Ak, šis misters Fogs ir gan savādnieks.

— Domāju gan.

<���— Vai viņš ir bagāts?

— Liekas. Arī līdzi viņam branga naudas summa gluži jaunās banknotēs! Un ceļā viņš naudu netaupa. Iedomājieties, viņš apsolījis «Mongolijas» mehāniķim prāvu gratifikāciju, ja nobraucam Bombejā ātrāk par noteikto laiku.

— Vai jūsjau sen pazīstat savu kungu?

— Es! — Āķis izsaucās. — Es iestājos viņa dienestā tajā pašā diena, kad izbraucām.

Viegli iedomāties, cik ļoti šī atbilde ietekmēja jau tā sakarsēto policijas inspektora iztēli.

Ašā aizbraukšana no Londonas drīz pēc notikušās zādzības, lielā līdzpaņemtā naudas summa, steiga pēc iespējas ātrāk nekļūt tālās zemēs, minot par iemeslu neparastās derības, — tas viss apstiprināja un visam tam bij jāapstiprina Fiksa aizdomas. Viņš pavedināja francūzi stāstīt vēl vairāk un uzzināja, ka viņa kungs dzīvojis Londonā vientulīgi, ka viņu uzskatījuši par ba­gātu, bet neviens nav zinājis, no kurienes viņam šī ba­gātība, ka tas bijis noslēpumains cilvēks — un tā tālāk. Toties Fikss nu droši zināja, ka Fileass Fogs neizkāps Suecā, bet tiešām dosies uz Bombeju.

— Vai Bombeļa ir tālu? — Āķis apvaicājās.

— Diezgan tālu, — aģents atbildēja. — Dienas div­padsmit jums būs jābrauc ar kuģi.

— Un kur viņa atrodas?

— Indijā.

— Āzijā?

— Saprotams.

— Sasodīts! Redziet. .. mani kaut kas nomoca . . . tas ir mans radziņš!

— Kas par radziņu?

— Mans gāzes radziņš, ko es aizmirsu nodzēst un kurš nu visu laiku deg uz mana rēķina. Esmu izrēķi­nājis,, ka tas izmaksā divus šiliņus divdesmit četrās stundās, tātad taisni par seši pensi vairāk, nekā es pelnu, un jūs sapratīsiet, jo ilgāk ceļojums velkas …

Maz gan ticams, ka Fikss saprata stāstu par gāzes radziņu. Viņš vispār vairs neklausījās, bet izdomāja kādu plānu. Abi ar francūzi viņi bij nonākuši tirgū. Fikss pameta tur Aķi iepirkties, piekodināja neno­kavēt «Mongolijas» atiešanu, bet pats steidzās uz konsulātu.

Tagad, taisījis lēmumu, Fikss atkal bij atdabūjis savu aukstasinību.

— Konsula kungs, — viņš teica, — man vairs nav ne mazāko šaubu. Nu viņš man rokā. Viņš izliekas par ekscentriķi un sakās ceļojam ap zemesiodi, ko veikšot astoņdesmit dienās.

— Tad tas ir veikls blēdis, — konsuls atbildēja, — ja viņš domātu samulsināt abu kontinentu policistus un tad atgriezties Londonā.

— Bez šaubām, — Fikss piekrita.

— Bet vai jūs tikai nemaldāties? — konsuls vēlreiz noprasīja.

— Es nemaldos.

— Bet kādēļ šim zaglim vajadzēja vizēt savu pasi, lai pierādītu, ka viņš braucis caur Suecu?

— Kādēļ? … es nekā nezinu, konsula kungs,'— de­tektīvs atbildēja, — bet uzklausiet mani.

Viņš īsumā pārstāstīja galveno, ko bij uzzinājis no sarunas ar Foga sulaini.

— Patiešām, visi pierādījumi ir pret šo cilvēku. Bet ko jūs domājat darīt?

— Vispirms nosūtīt uz Londonu telegramu ar no­teiktu pieprasījumu izsūtīt atļauju viņa arestēšanai Bombejā, tad kāpt uz «Mongolijas», sekot zaglim līdz Indijai, tur viņu apcietināt laipnā kārtā, turot viena rokā atļauju un otru uzliekot viņam uz pleca.

Ar šiem aukstasinīgā balsī teiktiem vārdiem aģents atvadījās no konsula un traucās uz telegrāfā biroju. No turienes viņš galvaspilsētas policijas direktoram aizsūtīja mums jau zināmo telegramu.