ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Sis raksts sacēla lielu traci. Gandrīz visas avīzes to pārdrukāja, un Fileasa Foga akcijas krietni slīdēja lejup.

Pirmajas dienās pēc šī džentlmeņa aizbraukšanas sakarā ar viņa ceļojumu notika derības uz augstām summām. Vispār zināms, ka Anglijā ir liels skaits derīb- nieku, vēl inteliģentāku un kaislīgāku nekā karšu spēl­maņi. Ne tikai Reformatoru kluba biedri savā starpā noslēdza derības uz ievērojamām summām par un pret Fileasu Fogu, arī plaša publika piedalījās šajā pasā­kumā. Fileass Fogs bij ticis gluži kā par tīrasmu zirgu skriešanās sacīkstēs, tāpat arī par jaunu vērtību Londo­nas biržā, kuru birža tūliņ kotēja un ap kuru notika milzīgi darījumi. Bet piecas dienas pēc viņa aizbrauk­šanas un zināmā raksta Ģeografijas biedrības biļetenā piedāvājumi sāka atslābt. Fileass Fogs spēji krita cenā. Nu jau viņa akcijas piedāvāja vairumā: vispirms pa piecām, vēlāk pa divdesmit, piecdesmit — līdz simtam!

Viņam palika vēl tikai viens piekritējs. Tas bij ve­cais paralitiskais lords Olbermeils. Sis pie krēsla sais­tītais cienījamais džentlmenis būtu atdevis visu mantu, ja tikai varējis apceļot zemeslodi kaut vai desmit gados. Viņš saderēja uz pieci tūkstoši mārciņām sterliņu Fi­leasa Foga labā. Un, kad viņam mēģināja pierādīt pa­sākuma muļķību vai nederību, viņš atbildēja:

— Ja šis pasākums iespējams, tad labi, ka anglis ir pirmais, kas to mēģina!

Tā Fileasa Foga piekritēju skaits palika arvien ma­zāks un mazaks. Viss vairums nostājās pret viņu un ne bez pamata. Tagad viņa akcijas kotēja vienu par simtu piecdesmit un pat diviem simtiem. Beidzot septītā dienā pēc Fileasa Foga aizceļošanas kāds notikums viņu ga­līgi pazudināja londoniešu acīs.

Tajā dienā pulksten deviņos vakarā galvaspilsētas policijas direktors bij saņēmis telegramu ar šādu sa­turu: «No Suecas uz Londonu.

Rovenatn, policijas direktoram, galvenajā pārvaldē, Skotijas laukumā.

Es sekoju Bankas zaglim Fileasam Fogam. Bez ka­vēšanās sūtiet orderi, lai viņu varētu apcietināt. Bombejā (angļu Indijā). Fikss> detektīvs>>

Šīs telegramas iespaids nav aprakstāms. Cienījamais džentlmenis pazuda, un tā vietā nostājās banknošu zag­lis. Pārbaudīja viņa ģīmetni, kas glabājās Reformatoru klubā kopā ar viņa kolēģu ģīmetnēm. Ģīmetne pilnīgi atbilda tā cilvēka pazīmēm, kādas bij uzdotas izziņā. Nu atcerējās, ka Fileass Fogs vienmēr dzīvojis noslēpu­maini, atcerējās viņa vientulību, viņa piepešo aizceļo­šanu un likās pilnīgi skaidri, ka šis subjekts, slēpda­mies aiz zemeslodes apceļojuma plāna un balstīdamies uz neprātīgu derību, domājis tikai par to, kā maldināt angļu policijas aģentus.

Lūk, kādos apstākļos tika nosūtīta telegrama, kurā bij runa par misteru Fileasu Fogu.

Trešdien, devītā oktobrī, pulksten vienpadsmitos priekšpusdienā Suecā gaidīja pienākam Pussalu un Austrumu sabiedrības, kuģi «Mongolija». Tas bij tvai­konis ar dzelzs skrūvēm un augšējo klāju, pieci simti zirgspēka stiprām mašīnām un divi tūkstoši astoņi simti tonnu lielu tilpumu. «Mongolija» pa Sliecas ka­nālu uzturēja kārtēju satiksmi starp Brindizi un Bom- beju. Tas bij viens no sabiedrības ātrākajiem tvaiko­ņiem, parasti pārspēdams noteikto ātrumu, proti, desmit jūdzes stundā starp Brindizi un Suecu un deviņas ar pus jūdzi starp Suecu un Bombeju.

«Mongoliju» gaidīdami, divi cilvēki pastaigājās pa ostmalu vietējo iedzīvotāju un iebraucēju drūzmā, kura pieplūda šajā pilsētā, kas vēl nesen bij neliels miests, bet tagad, pateicoties Lesepsa izcilajam darbam, kļuva par ievērojamu centru.

Viens no šiem abiem cilvēkiem bij Anglijas konsuls Suecā, kas par spīti Britānijas valdības drūmajiem mi­nējumiem un inženiera Stefensona nelaimi vēstošiem pa­reģojumiem tomēr ik dienas kanālā redzēja angļu kuģus, kuri tādējādi uz pusi saīsināja ceļu no Anglijas uz In­diju, kurš agrāk gāja garām Labās Cerības ragam.

Otrs, neliela kalsnēja auguma, diezgan inteliģentu seju, nervozs, bet tomēr spēcīgiem muskuļiem un dedzī­gām acīm, kurām tomēr pēc vēlēšanās prata piešķirt vienaldzību, nepacietīgi staigāja uz priekšu un atpakaļ.

So cilvēku sauca par Fiksu, viņš bij viens no tiem detektīviem, ko angļu policija pēc zādzības Anglijas bankā izsūtīja uz dažādām ostas pilsētām. Fiksa uzde­vums bij ar vislielāko vērību aplūkot visus ceļotājus, kas brauca pa Suecas kanālu, un, ja kāds no viņiem lik­tos aizdomīgs, sekot tam, kamēr pienāk pavēle to ap­cietināt.

Taisni pirms divām dienām Fikss bij saņēmis no gal­vaspilsētas policijas direktora varbūtējā zagļa pazīmju aprakstu. Tas attiecās uz šo cienīgo un labi ģērbto džentlmeni, ko bij novērojuši bankas kases telpā.

Izsolītas prēmijas vilināts, detektīvs ar viegli sapro­tamu nepacietību gaidīja «Mongolijas» pienākšanu.

— Un jūs esat pārliecināts, konsula kungs, ka šis kuģis nevar nokavēties? — viņš pārprasīja jau desmito reizi.

— Jā, Fiksa kungs, — konsuls atbildēja. — Vakar viņš ir pabraucis garām Portsaīdai, un tie simts seš­desmit kilometri tādam kuģim ir tīrais nieks. Es jums jau teicu, ka «Mongolija» allaž ieguvusi divdesmit pieci mārciņu lielo prēmiju, ko valdība izmaksā par katrām divdesmit četrām stundām, kuras kuģis nobrauc ātrāk par parasto laiku.

— Vai šis kuģis nāk tieši no Brindizi? — Fikss vaicāja.

— Tieši no Brindizi, kur viņš uzņem Indijas kravu un no kurienes izbraucis sestdien pulksten piecos pēc­pusdienā. Jūs varat būt gluži mierīgs, kuģis pienāks no­teiktā laikā. Es tikai nesaprotu, kā jūs pēc tām pazīmēm vien, ko esat saņēmis, domājat pazit to cilvēku, ja ari viņš tiešām atrodas uz «Mongolijas».

— Konsula kungs, — Fikss atbildēja, — šādus sub­jektus vairāk nojauš nekā pazīst. Tā ir it kā nojausma, pārāka par dzirdi, redzi un smaržas sajūtu. Es savā mūžā esmu apcietinājis dažu labu no šiem džentlme­ņiem, un, ja vien zaglis atrodas uz kuģa, es jums gal­voju, ka viņš neizspruks no maniem nagiem.

— To es jums labprāt novēlu, Fiksa kungs, jo runa ir par ievērojamu zādzību.

— Par lielisku zādzību! — aģents jūsmoja. — Piec­desmit tūkstoši mārciņu sterliņu! Katru dienu mums tāds ķēriens negadās. Zagļi kļūst sīkumaini! Tagad viņi ļaujas noķerties pāris šiliņu dēļ!

— Fiksa kungs, — konsuls atteica, — jūs runājat tā, ka es jums patiešām novēlu sekmes. Tomēr atkār­toju, ka šajos apstākļos tas jums nenāksies viegli. Jūš zināt labi, ka pēc ziņām,, kas jūsu rokās, šis zaglis iz­skatās pilnīgi līdzīgs īstam džentlmenim.

— Konsula kungs, — policijas inspektors atbildēja ar nelokāmu pārliecību, — lielie zagļi vienmēr izskatās pēc godīgiem cilvēkiem. Jūs saprotat, ka cilvēkiem ar blēžu sejām atliek vienīgi būt godīgiem, jo citādi viņus tūliņ apcietinās. Tāpēc godīgās sejas ir tās, kuras vis- uzmanīgāk jāpētī. Jāatzīstas, ka darbs nav viegls, tas nav nekāds amats, bet māksla.

Viegli noprotams, ka Fikss to runāja ar zināmu paš­lepnumu.

Ostmalā pamazām pieauga rosme. Tur pulcējās da­žādu tautību jūrnieki, komersanti, mākleri, nesēji, fe- lahi. Acīm redzami kuģim drīz jāpienāk.

Laiks bij diezgan jauks, tikai austrumu vēja dēļ vēss. Daži minareti slējās pāri pilsētai pret saules bālgani apspīdētām debesīm. Pret dienvidiem divi tūkstoši metru garš mols kā izstiepta roka ieslēdza Suecas reidu. Pa Sarkanās jūras līmeni slīdēja vairāki zvejas vai kabotā- žas kuģi, starp tiem daži bij saglabājuši eleganto antīko galeru veidu.