ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Kārtodams savus iepirkumus, Āķis aplūkoja pilsētu ar tās agrāko lielisko cietoksni, ko tagad izlietoja kā valsts cietumu. Šajā kādreiz ziedošajā rūpniecības un tirdzniecības pilsētā nekā vairs nemanīja ne no vienas, ne otras. Āķis veltīgi izmeklējās kādu modernu veikalu, it ka viņš būtu Redženta ielā, tikai dažus soļus attālu no firmas «Fermers un sabiedrība». Beidzot kāda neru­nīga ebreja veikalā viņš atrada vajadzīgos priekšmetus: Skotijas auduma kleitu, platu mēteli un lielisku ūdru ādas kažoku, par kuru tūliņ samaksāja septiņdesmit piecas mārciņas sterliņu. Pēc tam viņš triumfēdams de­vās uz staciju.

Misis Auda pamazām atguva samaņu. Piladži pries­teru inde sāka zaudēt savu iespaidu, viņas skaistajās acis atkal atspuldza indiskais maigums.

Kad karalis dzejnieks Usafs Udauls daudzināja ka­ralienes Amenagras daiļumu, viņš izteicās šādi:

«Viņas spīdošie mati, pāršķirti taisnā celiņā, apņem maigos, baltos, harmoniski veidotos vaigus, kas vizmo dzidrā svaigumā. Viņas melnās uzacis ir līdzīgas mīles­tības dieva Kama lokam, bet zem viņas garajiem, zīžai- najiem plakstiņiem slēpjas lielās, dzidrās, melnās acis, kurās gluži kā svētajos Himalaja ezeros atspoguļojas tīrā debesu gaisma. Smalkie, vienādie uri baltie zobi mirdz starp smaidošajām lūpām kā rasas lāses pusplau- kušos granatu ziedos. Viņas mazās ausis ir jauki vei­dotas, sārtās rociņas un apaļās kājiņas gluži kā lotosa pumpuri žilbina spējāk par Ceilonas pērlēm uti Golkon- das dimantiem. Viņas tievais un lokanais viducis, ko var apņemt ar vienu roku, pasvītro viņas gūžu un krūšu apaļumu, un šķiet, ka viņas augumu, ko slēpj zīžainā tunika, ir veidojis dievišķīgais Vikvakarma, nemirstīgais tēlnieks.»

Bet arī bez šiem dzejiskiem pārspīlējumiem var teikt, ka misis Auda, Bundelkundas radžas atraitne, bij ap­buroša sieviete šī vārda pilnā eiropiskā nozīmē. Angliski viņa runāja gluži skaidri, un pavadonis nebij nenieka pārspīlējis, apgalvodams, ka audzināšana šo sievieti pa­visam pārveidojusi.

Vilciens jau taisījās atstāt Alahabadas staciju. Parss gaidīja. Misters Fogs viņam noskaitīja visu norunāto summu, nevienu šiliņu nepārmaksādams. Aķi tas maz­liet pārsteidza, jo viņš taču zināja labi, kādu pakalpo­jumu pavadonis izdarījis viņa kungam. Parss bij riskē­jis ar savu dzīvību Piladži notikumā, un, ja indieši to vēlāk dabūtu zināt, viņam grūti nāksies izbēgt atriebībai.

Neizšķirts vēl palika Kiuni jautājums. Kas gan gri­bēs pirkt tik dārgu ziloni?

Bet Fileasam Fogam pašam jau bij savs nodoms šajā ziņā.

— Pars, — viņš teica pavadonim, — tu esi bijis pa­kalpīgs un uzticams. Es esmu samaksājis tavu pakal­pojumu, bet ne tavu uzticību. Vai tu vēlies šo ziloni? Viņš ir tavs.

Pavadoņa acis aizliesmojās.

— Tā jau ir vesela bagātība, ko jūsu augstība man dod! — viņš iesaucās.

— Ņem vien, — misters Fogs atteica, — es tik un tā vēl palieku tavs parādnieks 1

— Nav ko tielēties! — Āķis iesaucās. — Ņem vien, draugs! Kiuni ir brašs un dūšīgs dzīvnieks.

Viņš aizgāja pie ziloņa un sniedza tam dažus gabali­ņus cukura.

— Ņem, Kiuni, ņem, ņem!

Zilonis apmierināts norēcās. Tad, aplicis savu snuķi Āķim ap viduci, pacēla to sev līdz pat pakausim. Ne­pavisam nenobijies, Āķis paglāstīja dzīvnieku, kas to atkal uzmanīgi nocēla zemē. Godīgā Kiuni snuķa spie­dienam tāpat atbildēja godīgā puiša rokas spiediens.

Pēc kāda brīža Fileass Fogs, sers Frenss Kromarti un Āķis, novietojušies ērtā vagonā, kur misis Auda ieņēma labāko vietu, ar pilnu tvaiku brauca uz Benaresu.

Vairāk nekā astoņdesmit jūdzes šķīra šo pilsētu ņo Alahabadas, un tās bij nobraucamas divās stundās.

šajā ceļa gabalā jaunā sieviete pilnīgi atjēdzās. In­dīgo garaiņu iespaids bij pavisam izzudis.

Kāds bij viņas izbrīns, kad ieraudzīja sevi vilcienā šajā kupejā eiropiešu apģērbā un pilnīgi svešu brau­cēju vidū!

Vispirms viņas ceļa biedri tai pasniedza stiprināju­mam dažus pilienus liķiera, pēc tam brigādes ģenerālis izstāstīja visu, kas bij noticis. Pieminēja Fileasa Foga gatavību riskēt ar savu dzīvību, lai tikai izglābtu viņu, tāpat uzsvēra, ka par laimīgo iznākumu jāpateicas Āķa fantāzijai un drosmei.

Misters Fogs neviena vārda neiebilda pie viņa stāsta. Turpretī Āķis nokaunējies nomurmināja, ka par to nemaz neesot vērts runāt.

Misis Auda vairāk ar asarām nekā ar vārdiem pa­teicās saviem glābējiem. Skaistās acis izteica viņas jū­tas skaidrāk nekā lūpas. Bet tad viņas iedoma pavērsās atpakaļ uz tikko pārdzīvoto, viņas skatieni pārslīda šai zemei, kur viņai arī turpmāk draudēja tik daudz briesmu, un viņa šausmās nodrebēja.

Fileass Fogs nojauta, kas notiek misis Audas dvēselē un, lai viņu nomierinātu, gluži vienkārši piesolījās aiz­vest uz Honkongu, kur viņa varētu nogaidīt, līdz šis notikums ir aizmirsts.

Misis Auda ar pateicību pieņēma šo priekšlikumu. Honkongā dzīvoja kāds viņas radinieks, arī parss, viens no lielākajiem pilsētas tirgotājiem, kas viens pats pār­valdīja veselu apgabalu Ķjnas krastmalā.

Pulksten pusvienos vilciens apstājās Benaresas sta­cijā. Bramaņu leģenda apgalvo, ka šī pilsēta atrodoties senās Kazi pilsētas vietā, kas kādreiz karājusies gaisā starp zenītu un nadīru, gluži tāpat kā Muhameda kaps. Bet mūsu reālajā laikmetā Benaresa — Indijas Atēnas pēc orientālistu apzīmējuma — pavisam prozaiski atro­das uz zemes, un Āķis ieraudzīja ķieģeļu ēkas, pītas būdiņas, kas pilsētai piešķīra gluži bēdīgu izskatu, bez jebkādas eksotikas.

Seram Frensam Kromarti te bij jāizkāpj. Viņa ko­mandējamie pulki atradās nometnē dažas jūdzes uz zie­meļiem no pilsētas. Brigādes ģenerālis atvadījās ro Fi­leasa Foga, novēlēdams tam vislabākās sekmes un iz­teikdams pārliecību, ka ceļojums turpināsies ar mazāk saistošiem piedzīvojumiem, bet toties jo ātrāk. Misters Fogs viegli paspieda roku savs m ceļa biedram. Misis

Auda atvadījās daudz sirsnīgāk. Nekad viņa neaizmir- sīšot, ko paliekot parādā seram Frensam Kromarti. Arī Āķim ģenerālis spēcīgi spieda roku. Dziļi aizkustināts, tas nodomaja pie sevis, kur un kā viņš šim kungam varētu pakalpot. Pēc tam viņi šķīrās.

No svētās pilsētas Benaresas viņi brauca pa Gangas ieleju.

Tā kā laiks bij skaidrs, tad pa vagona logiem varēja vērot Biharas daudzveidīgo ainavu, zaļiem mežiem klā­tos kalnus, miežu, maisa un kviešu druvas, ūdens tver­tnes un dīķus, pilnus ar zaļiem aligatoriem, labi koptus ciemus un vēl zaļos mežus. Svētajos ūdeņos peldējās daži ziloņi un kuprainas.zebras, turpat blakus mazgājās arī abēja dzimuma indusi, lai gan laiks bij rudenīgs un diezgan vēss. Šie ticīgie ir nikni budjsma ienaidnieki un dedzīgi Brama reliģijas piekritēji. Šo reliģiju pauž trīs dievības: Višņa — saules dievs, Šiva — dabas spēku dievišķa personifikācija un Brama — priesteru un li­kumdevēju augstākais meistars. Bet ar kādām acīm gan tagad Brama, Šiva un Višņa noskatās šajā «britanizē- tajā» Indijā, kur Gangas svētos ūdeņus duļķo rēcoši tvaikoņi, biedēdami kaijas, kas lidinās virs tās līmeņa, rupučus, kuri mudž tās krastmalā, un dievlūdzējus, kas nometušies ceļos pie upes!

Dabas panorama kā zibens uzliesmojumā atklājās ceļotāju acīm, bet tad balts tvaiku mākonis to atkal aizsedza. Tik tikko viņi varēja saskatīt Hunara fortu divdesmit jūdžu attālu dienvidaustrumos no Benaresas, Beharas radžu pils vecos apcietinājumus, Gacepuru ar slavenajām rožūdens fabrikām, lorda Kornvalisa kapu Gangas kreisajā krastā, nocietināto Buksaru un Patru, lielo rūpniecības un tirdzniecības centru — Indijas opija tirdzniecības galveno punktu Mongažiru, kura ir eiro­piskāka nekā Mančestra vai Birmingema, slavena ar sa­vām dzelzs kausētavām un ieroču fabrikām, kuru aug­stie skursteņi melniem dūmu mutuļiem apkvēpināja Bramas zilās debesis, gluži kā pliķis šai teiksmu zemei!