ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Tātad «Karnatiks» izbrauks rīt pulksten piecos. Fi­leasam Fogam atlika sešpadsmit stundas laika savu vai, labāk sakot, misis Audas darīšanu kārtošanai. Viņš pa­ņēma jauno sievieti zem rokas, palīdzēja nokāpt no kuģa un pavadīja līdz nestuvēm. Viņš vaicāja nesējiem norā­dīt labāko viesnīcu, un tie nosauca «Kluba viesnīcu». Āķa pavadīts, palankins devās ceļā un pēc divdesmit minūtēm nonāca pie viesnīcas.

Fileass Fogs iekārtoja jauno sievieti ērtās istabās, parūpējās, lai viņai nekā netrūktu, un tad teica, ka iešot uzmeklēt viņas radiniekus, pie kuriem tā varētu palikt. Āķim viņš pavēlēja palikt turpat viesnīcā pie misis Audas, lai jaunā sieviete nebūtu viena.

Misters Fogs devās tieši uz biržu un sameklēja tur kādu mākleri, kas teicās pazīstam parsu tirgotāju cie­nījamo Džidži, bet tas zināja arī pateikt, ka parss jau divus gadus vairs nedzīvojot Ķīnā. Iekrājis lielu bagā­tību, viņš aizbraucis uz Eiropu un laikam apmeties Holande, jo šajā zemē viņam bijuši plaši tirdznieciski sakari.

Pēc tam Fileass Fogs atgriezās «Kluba viesnīcā» un lūdza, lai misis Auda viņu pieņemtu. Bez lieka ievada viņš pastāstīja misis Audai, ka viņas radinieks cienīja­mais Džidži vairs nedzīvojot Honkongā, bet laikam gan aizbraucis uz Holandi.

Misis Auda sākumā neatbildēja ne vārda. Viņa pār­vilka plaukstu pār pieri un brīdi likās pārdomājam. Pēc tam viņa ierunājās maigā balsī:

— Un ko es tagad lai iesāku, mister Fog?

— Tas ir gluži vienkārši, — džentlmenis viņai atbil­dēja. — Jums jābrauc uz Eiropu.

— Es nevaru jūs tā apgrūtināt …

— Jūs neapgrūtināt ne mani, ne manu ceļojuma programu … Aķi!

— Ko pavēlat, kungs, — Āķis atsaucās.

— Ejiet uz «Karnatiku» un pasūtiet mums trīs kajītes.

Visai priecīgs par to, ka laipnā, jaunā dāma arī turp­māk brauks līdzi, Āķis steidzās prom no «Kluba vies­nīcas».

Honkongā ir neliela sala, kas pēc karā 1842. gadā saskaņā ar Nankingas līgumu piekrita Anglijai. Pēc dažiem gadiem Lielbritānijas uzņēmīgie kolonizatori šeit bij nodibinājuši ievērojamu pilsētu un ostu, ko no­sauca par Viktoriju. Šī sala atrodas Kantonas upes grīvā, un tikai sešdesmit jūdzes to šķir no Portugāles pilsētas Makao, kas atrodas upes otrā krastā. Protams, ka Honkongā tirdznieciskajā cīņā uzvarēja Makao, un tagad lielākā daļa Ķīnas transporta iet caur šo angļu pilsētu. Redzot šīs pilsētas dokus, kuģu būvētavas, uz­ņēmumus, gotisko katedrāli un valdības pārvaldes māju, bruģētās ielas, liekās, tu it kā atrodies kādā no Kentas vai Serejas grāfistes tirdzniecības pilsētām, kas pāršķē­lušas zemeslodi un iznirušas tās otrā pusē, bet ne­vis Ķīnā.

Rokas bikšu kabatās sabāzis, Āķis gāja uz Viktorijas ostu, noraūdzīdamies palankinos, šajās ar drēbi aizseg­tās nestuves, kas vēl joprojām iecienītās debesu impēri jā, tāpat vērodams lielo ķīniešu, japāņu un eiropiešu pūli, kas drūzmējās ielās. Mūsu krietnais puisis it kā soļoja pa Bombeju, Kalkutu vai Singapūru. Tātad angļu pil­sētu ķēde stiepās ap visu zemeslodi.

Āķis nonāca Viktorijā pie Kantonas upes grīvas. Tur bij neskaitāmi angļu, franču, amerikāņu un holandiešu preču un kara kuģi, japāņu un ķīniešu džonkas, sarnpa- nas un pat veseli peldoši puķu dārzi. Akls ievēroja, ka te staigā ļoti daudzi veci cilvēki, dzeltenas krāsas drē­bēs ģērbušies. Iegājis pie bārddziņa, lai noskūtos pēc ķī­niešu modes, viņš no vietējā Figaro, kas runāja diezgan labi angliski, uzzināja, ka visi tie astoņdesmit gadu veci un tāpēc ieguvuši tiesības nēsāt šīs sevišķi cienīgās drēbes. Āķim nezin kāpēc tas likās visai jocīgi.

Bārdu noskuvis, Āķis devās uz «Karnatika» piestātni un tūliņ ieraudzīja Fiksu tur staigājam no vienas puses' uz otru. Viņam par to nebij nekāds brīnums, turpretim policijas inspektors izskatijās stipri norūpējies.

— Saprotams, — Āķis nodomāja pie sevis, — Refor­matoru kluba kungiem ir par ko uztraukties.

Priecīgi smaidīdams, viņš sasveicinājās ar savu ceļa biedru, izlikdamies nemanām tā uzbudinājumu.

Policijas aģentam patiešām bij par ko uztraukties. Apcietināšanas atļauja vēl vienmēr nebij pienākusi! Acīm redzot tā sekoja iepakaļ, dabūt to varētu tikai tādā gadījumā, ja viņi dažas dienas uzkavētos šajā pilsētā. Honkongā bij pēdējā pilsēta angļu teritorijā, sers Fogs Fiksam pavisam izslīdētu no rokām, ja viņam izdodas aizbraukt no šejienes.

— Tātad jūs, Fiksa kungs, esat nodomājuši ceļot mums līdzi uz Ameriku? — Āķis apvaicājās.

— Ko gan citu, — Fikss nošņāca caur zobiem.

— Pareizi! — Āķis atsaucās, skali iesmiedamies. — Es jau labi zināju, ka jūs mūs nepametīsiet! Apgādā­jiet tikai kajīti.

Abi viņi iegāja kuģniecības birojā un pasūtīja kajī­tes četriem pasažieriem. Bet ierēdnis paziņoja, ka «Kar­natika» remonts nobeigts, un kuģis dosies ceļā jau šova­kar astoņos, nevis rīt rītā, kā bij domāts agrāk.

— Ļoti labi, — Āķis atteica. — Gan iau mans kungs zinās iekārtoties. Man tikai tas viņam jāpaziņo.

Tajā acumirklī Fikss iedomāja, ka jāpastāsta Āķim visa patiesība. Vienīgi tā varbūt vēl iespējams Fileasu Fogu uz dažām dienām aizturēt Honkongā.

Kad viņi bij izgājuši no biroja, Fikss uzaicināja savu ceļa biedru restorānā iebaudīt kādu glāzi. Āķim laika diezgan, viņš bij ar mieru.

Viņi iegriezās kādā patīkamā restorānā turpat ost­malā. Tur bij liela zāle ar platu dīvānu dibenā, kur uz spilveniem atdusējās vairāki apmeklētāji.

Aptuveni trīsdesmit viesu sēdēja ap pītiem niedru galdiņiem. Daži no tiem dzēra augu alu vai porteri, citi džinu vai arī citus stiprākus dzērienus. Lielākā daļa no tiem pīpēja garās, sarkanās māla pīpes, pildītas ar rožu smaržām sajauktu opiju. Šur un tur kāds no pīpētājiem noslīda zem galda, tad apkalpotāji saņēma to aiz galvas un kājām un aiznesa noguldīt uz dīvana pie citiem. Ap­mēram, divdesmit šādu galīgi noreibušu jau gulēja rindā.

Fikss un Āķis tūliņ noprata, ka iekļuvuši kādā no tām iestādēm, kur ierodas nožēlojami, izdēdējuši stulbi un truli cilvēki, kas no angļu tirgotājiem katru gadu pērk opiju par divi simti sešdesmit miljoniem franku! Riebīgi miljoni, ko tādējādi iegūst no vispostošākā cil­vēka dabas netikuma!

Ķīnas valdība ar stingriem likumiem ir mēģinājusi cīnīties pret šo netikumu, taču bez panākumiem. Sā­kumā opija smēķēšana bij atļauta bagātajām aprin­dām, bet pamazām šis netikums ieviesās plašās tautas masās, un šo postu vairs nevarēja apturēt. Ķīnā opiju smēķē itin visur, bet jo sevišķi impērijas centrā. Šai no­žēlojamai kaislībai ir padoti ka vīrieši, tā sievietes, un, pieraduši pie šās inhalācijas, viņi vairs nevar bez tās iz­tikt, jo citādi sajūt vēderā briesmīgas sāpes. Kārtīgs pīpmanis dienā izsmēķē astoņas pīpes, bet pēc pieciem gadiem viņš nomirst.

Vienā no šādām smēķētavām, kas ir neskaitāmi daudz arī Flonkongā, bij iekļuvuši Fikss un Āķis, meklē­dami atspirdzinājumu.

Āķim naudas nebij, un viņš labprāt pieņēma sava ceļa biedra laipno piesolījumu pacienāt viņu, apsolīda­mies atlīdzināt pirmā izdevīgā gadījumā.

Viņi pasūtīja divas pudeles portera, ko franči sevišķi cienī. Fikss jūsmoja mazāk un paslepšus uzmanīgi vē­roja Āķi. Abi runāja par šo un to, arī par Fiksa laimīgo iedomu braukt līdzi ar «Karnatiku». Tā kā pudeles drīz bij tukšas un kuģis taisījās doties ceļā agrāk nekā teikts, Āķis piecēlās, lai ietu paziņot to savam kungam.