ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Fikss viņu aizturēja.

— Vienu acumirkli, — viņš teica.

— Ko jūs vēlaties, Fiksa kungs?

— Man jāparunā ar jums kādā nopietnā lietā.

— Nopietnā lietā! — Āķis atsaucās, izdzerdams pē­dējos glāzē palikušos pāra pilienus. — Par to varēsim parunāt rīt. Šodien man nav laika.

— Palieciet! — Fikss uzstājās. — Tas skar jūsu kungu.

Pie šiem vārdiem Āķis uzmanīgi paskatījās runātājā.

Tā seja viņam likās gluži neparasta. Viņš apsēdās.

— Ko jūs gribat man teikt? — viņš jautāja.

Fikss uzlika savu roku biedrā rokai un klusi teica:

— Jūs laikam uzminējāt, kas es esmu?

— Nu, kas par jautājumu! — Āķis atbildēja pasmai­dīdams.

— Tad man jums jāpastāsta itin viss .. .

— Bet es taču pats zinu visu! Nav jau nemaz tik grūti uzminēt. Vienalga, klājiet tikai vaļā. Bet atļaujiet man jau iepriekš pateikt, ka tie kungi gluži par velti uz­ņemas liekus izdevumus.

— Par velti? — Fikss atvaicāja. — Jūs par to sprie­žat visai viegli. Acīm redzami jūs nezināt, par kādu summu ir runa.

— Bet ja nu es tomēr zinu! — Āķis iesaucās. — Par divdesmit tūkstošiem mārciņu!

— Par piecdesmit pieciem tūkstošiem!

•— Ko! — Āķis iekliedzās. -— Misters Fogs būtu uz­drošinājies … Piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu! … Nu, vienalga. T<.d vēl jo vairāk iemesla nenokavēt nevienu acumirkli. — Viņš cēlās kājās.

— Piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu! — Fikss atkār­toja, pasūtījis vēl pudeli degvīna un piespiedis Āķi at­kal apsēsties. — Un ja man izdosies, es dabūšu divi tūkstoši mārciņu. Vai gribat pieci simti mārciņu, ja apsolaties man palīdzēt?

— Jums palīdzēt? — Āķis iekliedzās, plati iepletis acis.

— Jā, palīdzēt man aizturēt seru Fogu uz dažām dienām Honkongā.

— Ko jūs runājāt! — Āķis atteica. — Jums nepietiek ar to, ka sekojat manam kungam, izspiegojat viņu — nu jūs gribat vēl aizkavēt viņa ceļojumu. Kaunietfes!

— Ko jūs ar to gribat teikt? — Fikss vaicāja.

— Es saku, ka tā Ir tīrā nelietība. Jūs gribat izpu­tināt misteru Fogu. Izvilkt viņam naudu no kabatas!

— Nu jā, taisni to jau mēs gribam!

— Neko teikt, goda darbs! — Āķis atsaucās, jau labi iereibis no degvīna, ko dzēra, pats nemaz nemanīdams. — Ir gan džentlmeņi un kolēģi!

Fikss vairs nekā nesaprata.

— Kolēģi! — Āķis joprojām sirdījās. — Un pie tam vēl Reformatoru kluba locekļi! Zināt, Fiksa kungs, ka mans kungs ir godīgs cilvēks, un, ja viņš noslēdzis derī­bas, tad viņam tiesības tās arī vinnēt!

— Bet par ko tad jūs mani īsti turat? — Fikss vai­cāja, ciešāki ieskatīdamies Āķim acīs.

— Ak, ko nu vēl vaicājat! Jūs esat Reformatoru kluba aģents, kuram uzdots necienīgā kārtā sekot ma­nam kungam un kontrolēt viņa ceļojumu. Jūsu uzde­vumu es jau labi sen esmu uzminējis un tāpēc sargājos Foga kungam ieminēties par to.

— Viņš vēl nekā nezina? — Fikss žirgti ievaicājās.

— It nekā, — Āķis atteica, no jauna tukšodams glāzi.

Policijas inspektors parvilka plaukstu pār pieri. Viņš nevarēja attapties, ko tagad teikt. Kas te nu bij darāms? Āķis droši vien bij pārliecināts par to, ko teica, bet tas viņa uzdevumu vēl vairāk sarežģīja. Acīm redzami šis lāga zēns runāja gluži vaļsirdīgi, Foga blēdību līdz­zinātājs viņš nebij.

«Labi,» Fikss sevī nodomāja. «Ja viņš nav līdzzi­nātājs, tad man palīdzēs.» Pēc īsas pārdomas viņš bei­dzot izšķīrās. Vilcināties vairs nebij laika. Par katru cenu Fogs jāaiztur Honkongā.

— Klausieties! — Fikss strupi teica. Uzklausiet mani labi. Es neesmu tas, par ko jūs mani turat, tas ir, es neesmu Reformatoru kluba aģents … '

— Ahal — Āķis atsaucās pasmīnēdams.

— Es esmu policijas inspektors, man ir rīkojums no galvaspilsētas administrācijas . ..

— Jūs un policijas inspektors! ..,

— Jā gan, es to varu pieradīt, — Fikss atbildēja. — Te ir mana apliecība. >. •

Un, izvilcis no portfeļa, aģents parādīja savam bied­ram centrālās policijas direktora parakstītu papīru. Pa­visam apstulbis Āķis skatījās Fiksā, nespēdams ne vārda dabūt pār lūpām.

— Sera Foga derības ir tikai aizsargs, — Fikss tur­pināja, — lai maldinātu jūs un savus Reformatoru kluba kolēģus.

— Bet kādēļ? … — Āķis iesaucās.

— Dzirdiet. Pagājušā divdesmit astotajā sep­tembrī Anglijas bankā kāds novērots subjekts ir noza­dzis piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu sterliņu. Viņa iezīmes vilcienu pēc vilciena sakrīt ar seru Fogu.

— Bet klausieties! — Āķis iekliedzās, cirzdams savu smago dūri uz galda. — Mans kungs ir godigākais cil­vēks pasaulē!

— Kā jūs to varat zināt? — Fikss atteica. — Jūs taču viņu nemaz nepazīstat! Jūs iestājāties viņa die­nestā pašā aizceļošanas dienā, viņš aizbrauca ar izdo­mātu iemeslu, steigā, bez ceļa somām, paņēmis līdzi lielu summu naudas banknotēs. Un jūs vēl iedrošināties apgalvot, ka tas ir godīgs cilvēks!

— Jā! jā! — nabaga zēns atbildēja mehāniski.

— Vai gribat, lai jūs apcietinu kā viņa līdzzinātāju?

Āķis saķēra galvu ar abām rokām. Viņu vairs neva­rēja pazīt. Policijas inspektorā viņš neuzdrošinājās pa­skatīties. Fileass Fogs, misis Audas glābējs, augstsirdī­gais uri drošais cilvēks — zaglis! Āķis mēģināja atkra­tīties no aizdomām, kuras modās viņā. Viņš negribēja ticēt, ka viņa kungs ir vainīgs.

— Un ko jūs galu galā gribat no manis? — saņēmis visus spēkus, viņš beigās iejautājās,

— Redziet, — Fikss atbildēja, — es esmu sekojis se­ram Fogam līdz pat šejienei, bet vēl neesmu saņēmis no Londonas pieprasīto apcietināšanas atļauju. Jums jāpalīdz man aizturēt viņu Honkongā …

— Es! Es lai jums …

— Un es jums došu pusi no tās summas, ko izsolījusi Anglijas banka.

— Nekad! — Āķis iesaucās, mēģinādams piecelties un atkal atkrita sēdus, juzdams, ka viņam reizē zūd saprāts un spēki.

— Fiksa kungs, — viņš šļupstēja. — Ja ari tas būtu taisnība, ko jūs stāstījāt… ja arī mans kungs būtu zaglis, kam es neticu un kas jums gūstāms … es esmu, biju … es esmu viņa dienestā … viņš pret mani bijis tik labs… Viņu nodot… nekad… ne par ko pasaulē…

— Tātad jūs atsakāties?

— Es atsakos.

— Tad pieņemsim, ka es jums nekā neesmu sacījis, un iedzersim.

— Jā, iedzersim!

Āķis manīja, ka noreibst arvien vairāk un vairāk. Fikss, saprazdams, ka Āķis jāaizkavē doties pie sava kunga, lūkoja to piedzirdīt pavisam. Uz galda bij vai­rākas opija pīpes. Vienu no tām Fikss iesprauda Āķim rokā, tas pīpi paņēma, iekāra zobos, aizdedzināja, ievilka pāra dūmu un, no narkotiskā dūma galīgi apreibināts, iekrita nemaņā.

— Beidzot tomēr! — Fikss noteica, redzēdams Āķi nekustīgi guļam. — Seram Fogam nav paziņots, ka kuģis noiet ātrāk, un, ja viņš arī aizbrauc, tad tomēr bez šī sasodītā francūža!

Pēc tam viņš samaksāja rēķinu un gāja ārā.

Kamēr norisinājās šis atgadījums, kas varēja smagi satricināt viņa nākotni, Fileass l ogs ar misis Audu pa­staigājās pa angļu pilsētu. Pēc tam, kad misis Auda bij pieņēmusi viņa priekšlikumu braukt uz Eiropu, viņš sāka pārdomāt sīki visu, kas nepieciešams tik tālam ce­ļojumam. Viņš, būdams anglis, tikai ar somu rokā va­rēja ceļot ap zemeslodi, tomēr sievietei tik garš ceļojums šādos apstākļos nav iespējams. Tāpēc nepieciešams iepirkt drēbes un visu pārējo ceļā vajadzīgo. Misters Fogs šo uzdevumu ņēmās izpildīt ar parasto vienaldzību un uz jaunās atraitnes atvainošanos un protestiem at­bildēja mierīgi: