ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Ap pusdienas laiku vējš drusku aprima un pagriezās no dienvidaustrumiem. Locis lika uzvilkt marseles, bet pēc divām stundām nācās tās atkal satīt, jo vējš pie­ņēmās no jauna.

Misters Fogs un jaunā sieviete laimīgā kārtā necieta no jūras slimības un tāpēc ar lielu patiku iebau­dīja kuģa konservus un biskvītus. Arī Fiksu uzaicināja ēst, un viņš paklausīja, zinādams, ka vēderam, tāpat kā kuģim, nepieciešams balasts, taču viņš sajutās neveikli. Nepatīkami braukt ar šā cilvēka līdzekļiem un mieloties pie viņa galda. Viņš ēda gan maz, bet tomēr ēda.

Ieturējis brokastis, viņš gribēja izrunāties ar seru Fogu un tāpēc iesāka:

— Cienījamais kungs .. .

Sis apzīmējums negribēja nākt viņam pār lūpām, un viņam bij jāsavaldās, lai negrābtu šo «kungu» aiz ap­kakles.

— Kungs, man jums ļoti jāpateicas, ka paņēmāt mani līdzi uz sava kuģa. Bet, lai nu gan mani līdzekļi man neatļauj tik plaši rīkoties kā jums, es tomēr gribu maksāt savu daļu .. .

— Nerunāsim par to, — misters Fogs atbildēja.

— Bet es gribētu …

— Nē, cienījamais, — Fogs atteica tādā tonī, kas nepielaida pretrunas. — Tas iederas manā vispārējā ap­rēķinā.

Fikss palocījās, aiz dusmām tikko atvilkdams elpu, aizgāja atkal kuģa priekšgalā un visu dienu vairs ne­teica ne vārda.

Kuģis brauca ātri, Džonam Bensbi bij labas izre­dzes. Vairāk reižu viņš apgalvoja misteram Fogam, ka laikā nobraukšot Šanhajā. Misters Fogs atbildēja vien­kārši, ka viņš ar to rēķinājies. Mazā šonera komanda centās pēc labākās iespējas. Apsolītā prēmija visus kār­dināja. Tāpēc nevienas tauvas, kas nebūtu krietni sa­vilkta! Nevienas pavirši uzvilktas buras! Neviena ne­pareiza pagrieziena, kur varētu vainot stūrmani! Šķita, it kā šoneris piedalītos karaliskajā jahtkluba regati.

Vakarā locis pēc mērīk]a pārliecinājās, ka no Hon­kongas nobraukts jau divi simti divdesmit jūdžu, Fileass Fogs varēja cerēt, ka, Jokohamā nobraukušam, viņam nebūs nekāds nokavējums jāatzīmē savā ceļojuma prog- ramā. Tātad arī pirmais negadījums pēc izbraukšanas no Londonas laikam neizjauks viņa plānu.

Naktī, vairāk uz rīta pusi, «Tankadera» ātri iebrauca Fo-Kjena jūras šaurumā, kas lielo Formozas salu at­dala no Ķīnas krasta, un pārkļuva pāri Vēža tropikam. Jūras šaurums bij ārkārtīgi bangains, pretišķām strau­mēm saduroties, ūdens tur griezās vālu mutuļiem. Šo­nera gaita kļuva lēnāka, strupie viļņi to stipri traucēja. Uz klāja grūti nācās nostāvēt kājās.

Gaismai austot, vējš pieņēmās vēl stiprāks. Pēc mā­koņiem bij sazīmējama viesuļa brāzmas tuvošanās. Arī barometrs vēstīja atmosfēras maiņu, viņa dienas gaita bij nekārtīga, un dzīvsudrabs niķīgi šaudījās. Dienvid- . austrumos jūrā jau slējās augsti viļņu vāli. Vakarva­karā rieta saule bij iebridusi sarkanā dūmakā, bet okeāns mirgoja fosforiskā spīdumā.

Locis ilgi vēroja draudošās debesis un caur zobiem ņurdēja kaut ko nesaprotamu. Un tad, piegājis tuvāk savam pasažierim, viņš teica:

— Vai jums, cienījamais, var teikt visu?

— Visu, — Fileass Fogs atbildēja.

— Mums tuvojas viesulis.

— Vai viņš nāk no ziemeļiem vai dienvidiem? — Fi­leass Fogs tikai apvaicājās.

— No dienvidiem. Vai jūs redzat? Tas ir taifūns.

— Nu, ja viņš nāk no dienvidiem, tad mums taisni pa ceļam, — misters Fogs atbildēja.

— Ja jūs uz to skatāties tā, — locis atbildēja, — tad man nav vairāk ko teikt.

Džona Bensbi pareģojums piepildījās. Agrīnākā gada laikā taifūns, pēc kāda slavena meteorologa izteiciena, aiztrauktos garām kā mirdzoša elektrizēta liesmu kas­kāde, bet tik vēlā laikā bij jābīstas, ka sāksies spēcīga vētra.

Locis jau laikus lika satīt buras un rājas nolaist uz klāja. Tāpat nolaida steņģes. Tika darīts viss iespēja­mais. Visas lūkas rūpīgi noslēdza, lai ne lāse ūdens ne­iespiestos iekštelpā. Tikai viena trijstūraina, bieza audekla bura palika.uzvilkla, lai vēja trenkto šoneri va­rētu noturēt vajadzīgā virzienā. Tad viņi gaidīja viesuli.

Džons Bensbi gribēja pierunāt savus pasažierus no­kāpt kajītē. Bet šaurā, nejauki šūpotā telpā bez svaiga gaisa viņi nejustos vis diez cik labi. Tāpēc ne misters Fogs, ne misis Auda, ne Fikss neatstāja kuģa klāju.

Ap pulksten astoņiem lietus gāze un ūdens vāli sāka

apšļākt klāju. Vētra, kuras spēku grūti iedomāties, nesa «Tankaderu» kā spalviņu pa viļņiem. Vētras ātrumu va­rētu varbūt salīdzināt ar četrkārt pavairotu lokomotīves skrējiena ātrumu.

Visu dienu šoneris, milzīgu viļņu nests, traucās pret ziemeļiem, saglabādams par laimi tādu pat ātrumu kā viļņi. Divdesmit reižu milzīgs ūdens kalns, veldamies iepakaļ, draudēja viņu aprakt, bet locis ar veiklu pagrie­zienu izvairījās no katastrofas. Reizēm ūdens pasažie­rus apšļāca no galvas līdz kājām, taču viņi to izturēja pacietīgi. Fikss, protams, ņurdēja, bet misis Auda, acis nenovērsdama no sava apbrīnojami aukstasinīgā ceļa biedra, cienīgi turējās viņam blakus, nepievērsdama uz­manību vētrai. Fileass Fogs domāja tikai par to, ka tai­fūns visai sekmē viņa ceļojumu.

Līdz šim «Tankadera» visu laiku bij devusies uz zie­meļiem, bet pret vakaru, kā jau paredzams, vējš sāka pūst par trim ceturtdaļām no ziemeļrietumiem. Viļņi brāzās šonerim virsū no sāniem un mētāja to šausmīgi. Bangas triecās pret to ar tādu sparu, ka vieglais kuģis tiktu sadragāts drupās, ja visas tā daļas nebūtu sevišķi cieši sasaistītas.

Naktij uznākot, vētra vēl pieņēmās. Vērodams tumsu un vētras pieaugumu, Džons Bensbi sāka uztraukties. Viņš apspriedās ar saviem matrožiem, vai labāk nebūtu griezt kuģi uz krastmalu.

Pēc tam viņš pienāca pie Fileasa Foga.

— Cienījamais, man šķiet, ka labāk būs, ja lūkojam patverties kadā krastmalas ostā.

— Ari man tā liekas, — Fileass Fogs atbildēja.

— Ak tāl — locis iesaucās. — Bet kadā?

— Es zinu tikai vienu ostu, — Fileass Fogs mierīgi atbildēja.

— Un tā būtu? ., -

— Sanhaja.

Sājā atbildē bij tik daudz neatlaidības un stūrgalvī­bas, ka locis pirmajā acumirklī neattapās, ko atbildēt. Bet atguvies viņš atsaucās:

— Pareizi! Jums taisnība! Tikai Sanhaja!

Un «Tankadera» turpināja cehi tieši pret ziemeļiem.

Tā bij šausmīga nakts! Taisni brīnums, ka mazais kuģis netika sadragāts. Divas reizes viņš pilnīgi no­grima ūdenī, un viss no klāja tiktu aizskalots prom, ja nebijis labi piesaistīts. Misis Auda jutās kā salauzta, bet nežēlojās. Bieži vien misteram Fogam bij jāsteidzas palīdzēt viņai atturēties preti straujai viļņu brāzmai.

Atausa rīts. Vētra plosījās joprojām. Tomēr vējš pa­griezās pret dienvidaustrumiem, un tas bij viņiem vairāk pa ceļam. «Tankadera» atkal straujā gaitā pa sabangoto jūru šāvās uz priekšu. Ceļā gadījās milzigas bangas, un, tikai pateicoties solīdajai būvei, šoneris izturēja.

Laiku pa laikam pašķīrās miklais aizkars un parādī­jās krasts, bet jūrā neredzēja neviena cita kuģa. «Tan­kadera» vienīgā brauca savu ceļu.

Ap pusdienas laiku viesulis sāka it kā aprimt, bet pret vakaru apstājās nepārprotami. Vētra aprima tikpat strauji kā sākās. Nomocītie pasažieri nu varēja mazliet iekost.

Nakts bij samērā rāma. Kapteinis lika uzvilkt buras. Kuģis vēl vienmēr skrēja ātri. Otrā rītā, vienpadsmitajā novembrī, gaismai austot, Džons Bensbi, novērojis krastu, varēja konstatēt, ka viņi atrodas simts jūdžu attālu no Šanhajas.