ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Vēl simts jūdžu, un viņiem tikai viena diena laika! Šovakar pat misteram Fogam jānokļūst Šanhajā, ja ne­gribēja nokavēt kuģi uz Jokoharnu. Ja neuznākusi vētra, kuras dēļ viņi zaudēja vairākas stundas, tad tagad būtu tikai jūdzes trīsdesmit no ostas.

Vējš jūtami norima un par laimi arī jūra līdz ar viņu. Mastos uzvilka visas buras. Marseles, klīvers un kontrfoks — viss dzina šoneri uz priekšu, kamēr priekš- vadnis kūla ūdeni.

Pusdienā «Tankadera» bij vairs tikai četrdesmit jū­dzes no Šanhajas. Bet sešās stundās jāaizsniedz osta, lai nokļūtu uz Jokohamas kuģi!

Šonera komanda bij stipri uztraukta, katrā ziņā viņa gribēja noteiktā laikā tikt Šanhajā. Atskaitot Fileasu Fogu, visiem sirdis aiz nepacietības pukstēja strauji. Mazajam šonerim stundā jānobrauc vismaz deviņas jū­dzes, bet vējš norima arvien vairāk! Brīžiem gan uz­pūta spēcīgāk, taču kaut kur no sāniem, jūra pēc šīm pūsmām tūliņ atkal kļuva gluda.

Tomēr kuģītis bij tik viegli būvēts, tā buras tik aug­stas un tik labi uzņēma pūsmu, turklāt ar vilnu palī­dzību tā traucās uz priekšu, ka ap pulksten sešiem pa­lika vairs tikai kādas desmit jūdzes līdz Šanhajas upes krastam; pati pilsēta atrodas aptuveni augšpus upes grīvas.

Ap pulksten septiņiem atlika vēl trīs jūdzes līdz San- hajai. Nejauks lāsts izlauzās locim pār lūpām. Divi simti mārciņu prēmijas acim redzami bij zaudētas. Viņš pa­skatījās uz misteru Fogu. Misters Fogs bij auksts un vienaldzīgs, lai gan šajā acumirklī izšķīrās viss viņa pasākuma liktenis .. .

Tajā brīdī virs ūdens līmeņa parādījās garš, melns dūmenis ar mutuļojošu mākoni galā. Brauca amerikāņu tvaikonis, kas noteiktā stundā bij atstājis ostu.

— Noiādēts! — Džons Bensbi iekliedzās un izmisis palaida stūri vaļā.

— Dodiet signālu! — Fileass Fogs mierīgi teica.

«Tankaderas» priekšgalā bij nostādīts mazs bronzas

lielgabals signalizēšanai miglā. To pielādēja līdz pat galam pilnu, bet tajā acumirklī, kad locis patlaban tai­sījās pielaist uguni, Fileass Fogs viņu vēl aizturēja.

— Nolaidiet karogu! — viņš uzsauca.

Karogu nolaida pusmastā. Tas bij briesmu signāls, un tāpēc varēja cerēt, ka, to ieraudzījis, amerikāņu ku­ģis uz brīdi palēninās gaitu, kamēr šoneris pie­brauc klāt.

— Uguni! — Fileass Fogs komandēja.

Mazā bronzas lielgabala šāviens norībēja gaisā.

Honkongu septītajā novembrī pusseptiņos vakarā atstājis, «Karnatiks» ar pilnu tvaiku brauca uz Japānas krastiem. Viņam bij pilna preču un pasažieru krava, ti­kai divas kajītes pakaļgalā palika neieņemtas. Tās bij rezervētas misteram Fogam un viņa pavadoņiem.

Otrā rītā kuģa pasažieri mazliet pārsteigti ieraudzīja kādu ceļotāju šaurām acīm un izspūrušiem matiem ne­drošiem soļiem iznākam uz klāja un smagi atkrītam uz sakrauto koku kaudzi.

Tas bij Āķis. Lūk, kas ar viņu bij noticis.

Bridu pēc Fiksa aiziešanas, divi sulaiņi pacēla no opija galīgi noreibušo Aķi un noguldīja to uz smēķētāju dīvana. Bet, savu uzdevumu apzinādamies un nemierīgs, viņš pēc trim stundām tomēr uzmodās. Neizpildītais pie­nākums nelika viņam miera. Streipuļodams un gar sie­nām turēdamies, viņš iztrausās no dzertuves un pus­miegā nemitīgi murmināja: «Karnatiks», «Karnatiks» …

Kuģis stāvēja gatavs doties ceļā. Āķim bija jānoiet tikai daži soļi. Viņš uzrāpās pa tiltu un, «Karnatikam» aizbraucot, kā pamiris nokrita uz klāja.

Pie tādiem skatiem pieraduši, matroži nonesa viņu otrās klases kajītē. Viņš pamodās tikai vēlā rītā piec­desmit jūdzes tālu no Ķīnas krasta. Tāpēc šajā rītā Āķis atradās uz «Karnatika» klāja un ar pilnu krūti ieelpoja svaigo jūras gaisu. Ar pūlēm viņš sakārtoja savas domas. Beidzot atminējās, vakarējo notikumu, Fiksa atzīšanos, opija smēķētavu un tā joprojām.

— Bez šaubām, vakar es esmu bijis galīgi noreibis. Ko teiks misters Fogs? Labi, ka neesmu nokavējis kuģi, un tas ir galvenais.

Pēc tām viņš atminējās arī Fiksu.

— Liekas, pēc sava priekšlikuma viņš vairs neuzdro­šināsies sekot mums uz «Karnatika». Mans kungs esot apzadzis Anglijas banku un patlaban detektīvs viņam seko! Smieklīgi! Misters Fogs ir tāds pats zaglis kā es slepkava!

Vai atstāstīt savam kungam visu to, ko viņš tagad zināja? Atklāt viņam lomu, kāda te piekrita Fiksa rn? Vai labāk nebij nogaidīt, kamēr nobrauks Londonā, tad pastāstīt, ka policijas aģents sekojis viņiem līdzi ceļo­jumā ap zemeslodi, un ar savu kungu pasmieties par viņu? Bez šaubām, tā būs labāk. Par šo jautājumu pa­domāt laika vēl diezgan. Vispirms jāuzmeklē misters Fogs un jāatvainojas par nepieklājīgo uzvešanos.

Āķis tātad piecēlās. Jūra bij nemierīga, un kuģis krietni zvalstījās. Krietnais puisis diezgan ļodzīgiem so­liem nokļuva līdz kuģa pakaļgalam.

Izgājis uz klāja, viņš nemanīja neviena cilvēka, ne sava kunga, ne misis Audu.

— Saprotama lieta, — viņš nodomāja. — Misis Auda ap šo laiku vēl gulēs. Bet misters Fogs droši vien sameklējis partnerus un pēc savas parašas …

Tad Āķis nokāpa salonā. Mistera Foga tur nebij. At­lika tikai apvaicāties kuģa mantzinim, kurā kajītē no­vietojies viņa kungs. Bet mantzinis atbildēja, ka tāda pasažiera te nemaz neesot.

— Atvainojiet, — Āķis teica iekaisdamies. — Es ru­nāju par slaida auguma kungu, aukstasinīgu, mazru­nīgu, jaunas dāmas pavadībā …

— Mums uz kuģa nav nevienas dāmas, — mantzinis atbiļdēja. — Bet te ir pasažieru saraksts, palūkojiet pats.

Āķis pārlūkoja sarakstu … Viņa kunga vārda tajā nebij.

Viņa acis satumsa. Tad viņam iešāvās galvā kāda doma.

— Ak! — viņš iesaucās. — Vai es patiesi esmu uz «Karnatika»!

— Jā gan! — mantzinis atbildēja.

— Un mēs esam ceļā uz Jokohamu?

— Tiešām tā.

Vienu mirkli Āķis bij baiļojies, ka būs samainījis kuģi! Bet tas bij «Karnatiks», tomēr viņa kunga še nebij.

Kā zibeņa trāpīts Āķis atkrita sēdeklī. Un tad viņš piepeši saprata visu. Viņš atminējās, ka «Karnatiks» nobrauca ātrāk, nekā nodomāts un ka viņš par to nebij paziņojis savam kungam. Tā taču viņa vaina, ja misters Fogs un misis Auda tagad neatradās uz kuģa!

Viņa, bet galvenā kārtā tā nodevēja vaina, kas viņu apdzirdīja, lai misteru Fogu aizturētu Honkongā. Nu viņš pilnīgi saprata policijas inspektora nodomus. Var­būt misters Fogs jau pazaudējis savas derības, izpu­tināts, apcietināts un ieslodzīts cietumā … To iedomā­jis, Āķis plēsa sev matus. Ja kādreiz Fikss trāpīsies vi­ņam vēl rokās — viņš zinās, kā izrēķināties ar to!

Beidzot pēc pirmā uztraukuma Āķis atguva atkal pašsavaldīšanos un sāka apsvērt tagadējo situāciju. Tā nu nebij visai apskaužama. Francūzis patlaban atradās

ceļā uz Japānu. Bet kā viņš tiks atpakaļ no turienes? Kabatā viņam nebij neviena šiliņa, pat neviena pensa. Laime vēl, ka par braucienu un uzturu kuģī jau iepriekš samaksāts. Piecas vai sešas dienas viņam bij laiks ap­domāt, ko pēc tam iesākt. Nav iespējams aprakstīt, cik daudz viņš ceļā apēda un izdzēra. Eda viņš pats par sevi un tad vēl piedevām arī par savu kungu un misis Audu — vārdu sakot, tā, it kā Japānā, kur viņam jāiz­kāpj malā. pilnīgi trūktu pārtikas.

Trīspadsmitā novembrī agri no rīta «Karnatiks» iebrauca Jokohamas ostā.