ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

— Labi, — viņš noteica pats pie sevis, — tagad iedo­māsimies, ka esam karnevālā.

Aķa pirmais japāniskais solis bij ieiet kādā vienkār­šākā tējnīcā un notiesāt gabalu putna cepeša un pāra sauju rīsa, lai gan viņš lāgā nezināja, kā īsti to te dara.

— Tagad, — viņš teica, pamatīgi iespēcinājies, — ti­kai nezaudēt dūšu. Par šīm skrandām kaut ko vēl ja- pāniskaku es diezin vai dabūšu. Jālūko pēc iespējas ātrāk tikt prom no šīs Uzlēcošās Saules zemes, no ku­ras man paliks pavisam nelabas atmiņas!

Āķis nodomāja aplūkot kuģus, kas iet uz Ameriku, piesolīties par pavāru vai apkalpotāju, neprasot nekā vairāk kā brīvu ceļu un uzturu. Laimējies tikai no­kļūt Sanfrancisko, gan viņš zinātu, ko tur iesākt. Galve­nais, tikt pāri šīm četri tūkstoši septiņi simti Klusā okeāna jūdzēm, kas Jauno Pasauli šķir no Japānas.

Āķis nebij no tiem, kas labu iedomu ilgi glabā pie , sevis, un tāpēc devās uz Jokohamas ostas pusi. Bet jo tuvāk viņš nāca kuģu piestātnei, jo grūtāk paveicams vi­ņam likās pirmajā acumirklī šķietami vienkāršais plāns. Kāpēc gan kādam amerikāņu tvaikonim lai trūktu pa­vāra vai apkalpotāja, un kādu uzticību viņš varēja iegūt ar tāda veida piedāvājumu? Kur lai viņš ņem ieteikumu? Kādu apliecību lai uzrāda?

Tādās pārdomās viņš piepeši ieraudzīja milzīgu afišu, ko klaunam līdzīgs subjekts nēsāja pa Jokoha­mas ielām. Tajā bij rakstīts sekojošais:

JAPANU AKROBĀTU TRUPA IECIENĪTA VILJAMA BATULKARA

vadība

PĒDĒJĀS IZRĀDES pirms aizceļošanas uz Savienotajām Valstīm.

Uzstāsies G A R D E G U Ņ I, DIEVA I INGU AIZGĀDNIECĪBĀ! LIELISKA IZKLAIDESA N A S 1

— Uz Amerikas Savienotajām Valstīm! — Āķis iesaucās. — Tieši tas man noder.

Viņš sekoja vīram ar afišu un tā drīz vien nokļuva japāņu pilsētas daļā. Tur viņš apstājās pie kādas bala­gānu būdas, greznotas ar dažām papīra lentām, uz būdas .sienām nemākulīgi, bet spilgtām krāsām bij uz­gleznota visu žonglieru trupa.

Tā bij iecienītā Batulkara, sava veida amerikāņu Barnuma, virves dejotāju, žonglieru, klaunu, akrobātu, ekvilibristu un vingrotāju trupas direktora mākslas ie­stāde, kas sniedza savas pēdējās izrādes pirms aiz­braukšanas no Uzlēcošās Saules zemes uz Savienotajām Valstīm.

Āķis iegāja pajumē pie būdas durvīm un apvaicājās pēc mistera Batulkara. Misters Batulkars ieradās pats personīgi.

— Ko jūs vēlaties? — viņš vaicāja Āķim, sākumā noturēdams to par japāni.

— Vai jums nevajag kalpotāja? — Āķis jautāja sa­vukārt.

— Kalpotāja! — direktors iesaucās, glaudīdams biezo sirmo bārdu, kas auga viņam zem zoda. — Man ir divi gabali, paklausīgi un uzticami, neviens no tiem nedomā atstāt mani un pie tam kalpo tikai par vē­deru . .. Redziet, te viņi ir! — viņš piebilda, pastiepdams abas savas spēcīgās rokas ar zilām, kontrbases stīgām līdzīgām dzīslām.

— Tātad mani jūs nekur nevarat lietot?

— Nekur.

— Velns lai parauj! Man būtu ļoti izdevīgi aizbraukt kopā ar jums!

— Ak tā! — cienījamais Batulkars iesaucās. — Nu es redzu, ka jūs esat tāds pats japānis kā es pērtiķis! Kāpēc jūs esat tā izģērbušies?

— Katrs ģērbjas tā, kā viņš var.

— Tas taisnība. Jūs laikam esat francūzis?

— Jā gan, parīzietis no pašas Parīzes.

— Bet tad jau jūs mākat šķobīt ģīmi?

— Protams, — Āķis atsaucās, savā nacionālajā lep­numā aizskarts — Mēs, francūži, protam taisīt grima­ses, bet ne tuvu tā kā amerikāņi!

— Pareizi. Kā kalpotājs jūs man neesat vajadzīgs, bet es jūs varu pieņemt par klaunu. Saprotat, manu zēn? Francijā cicnī ārzemnieku jokdarus, ārzemēs frančus.

— Ak tā!

— Vai jus esat arī stiprs?

— Jā gan, it sevišķi tad, ja esmu pienācīgi paēdis.

— Un dziedāt ari protat?

— Jā, — Āķis atbildēja atminēdamies, ka savā laikā patiešām dažkārt piedalījies ielu koncertos.

— Bet vai jūs varat dziedāt ar galvu uz leju un ripojošu vilciņu uz kreisās un stāvus uzstādītu zobenu uz labās .kājas pēdas?

— Kas tur ko nevarēt! — Āķis atsaucās, atkal atce­rēdamies savus vingrinājumus puikas gados.

— Tad tā lieta ir nodarīta! — cienījamais Batulkars noteica.

Tā nu Āķis beidzot atkal bij ticis vietā, pieņemts vi­sādām lomām slavenajā japāņu trupā. Diezin cik glai­mojoši tas nebij, bet toties viņš pēc nedēļas varēs doties ceļā uz Sanfrancisko.

Lieliski izreklamētai izrādei vajadzēja sākties pulk­sten trijos, bet šausmīgais japāņu instrumentu or­ķestris — bungas un tam-tam — jau tarkšēja ārā pie durvīm. Viegli saprotams, ka Āķim nebij laika sagatavot kādu lomu, bet viņa pleciem jābūt gataviem noturēt visu to «cilvēku ķekaru», ko veidos dieva Tingu Gardeguņi. Ar šo numuru mēdza nobeigties izrāde.

Jau pirms trijiem balagāns bij skatītāju pilns: eiro­pieši un iedzimtie, ķinieši un japāņi, vīrieši, sievietes un bērni, sasēdušies šaurajos solos un ložās iepretim ska­tuvei. Orķestris bij pārvietojies būdas iekšienē, visi šie gongi, tam-tami, klaburi, flautas, tarkšķi un bungas strādāja pilnā spēkā.

Izrāde bij parastā akrobātu uzstāšanās. Bet te jā­piezīmē, ka japāņi ir pirmie ekvilibristi pasaulē. Viens no tiem ar vēdekli un maziem papīra gabaliņiem ārkār­tīgi* veikli attēloja tauriņu deju ar puķēm Otrs no sa­vas pīpes tik mākslīgi pūta dūmus, ka no tiem izveidojās burti un beigās sastādījās teikums apm< > k'ētaju slavi­nāšanai. Trešais žonglēja ar d e go s a m, g n ī s a mestām svecēm, ko izdzēsa, kad tās lidoja garām viņa mutei, un tūliņ atkal citu pēc citas aizdedzināja, ne mirkli ne­pārtraukdams savu žonglēšanu. Cits atkal taisīja neie­domājamus trikus ar griezošiem vilciņiem; šķita, ka viņa rokās šie šņācošie mehānismi dzīvoja savu īpašu dzīvi: nemitīgi griezdamies, tie skraidelēja pa pīpes kātiem, pa zobena asmeņiem, pa dzelzs stieplītēm, kas likās tik smalciņas kā mati, uzlēca uz lielām kristālā vāzēm, traucās pa bambusa kāpnītēm, izklīzdami pa visiem kak­tiem, šie vilciņi radīja dīvaini harmoniskas dažnedažā­das skaņas. Žonglieri noņēmās ar tiem, un vilciņi lidoja gaisā kā koka balles, visu laiku griezdamies, viņi tos paslēpa savā kabatā, bet, kad izņēma ārā, tie joprojām griezās — griezās tik ilgi, kamēr iedegās kā bengāliskas ugunis.

Velti būtu mēģināt aprakstīt visus trupas vingrotāju un akrobātu trikus. Vingrojumi ar kāpnēm, kārti, bumbu, mucu un citiem priekšmetiem norisinājās apbrī­nojami veikli. Bet izrādes galvenais numurs bij Garde- guņu māksla, apbrīnojamu ckvilibristu, kādus Eiropa tos laikus vēl nepazina.

Gardeguņi bij atsevišķa sabiedrība, tieši dieva Tingu aizgādniecībā. Viduslaiku varoņu apģērbā ietērptiem vi­ņiem pie pleciem bij piestiprināti lieliski spārni. Bet vis­ievērojamākā atšķirība tomēr bij viņu ārkārtīgi garais deguns un tas, kā viņi ar to rīkojās. Sos bambusa nied- ras pieci seši un desmit pēdu garos, taisnos un līkos, gludos vai kārpainos degunus viņi izlietoja visdažādā­kajiem akrobātu paņēmieniem. Deguni bij pamatīgi pie­stiprināti, un ar to palīdzību artisti izdarīja savus vin­grojumus. Piemēram, kāds ducis Tingu dieva pielūdzēju nogulstas uz muguras, bet citi, pakāpdamies tiem uz deguniem un lēkādami no viena uz otra, rāda visbrī­nišķīgākos jokus.

Izrādes beigās bij nolikta cilvēku piramīda, kur kādi piecdesmit Gardeguņi attēloja publikai Džagernauta ra­tus. Tikai iecienītā Batulkara artisti neatbalstījās cits uz cita ar pleciem, bet gan ar deguniem. Pašam apak­šējam vajadzēja būt sevišķi stipram un veiklam, līdzši­nējais atiets bij aizgājis no trupas, tāpēc Āķim vaja­dzēja ieņemt viņa vietu.