ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi
Здесь есть возможность читать онлайн «ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪĢĀ, Год выпуска: 1959, Издательство: LATVIJAS VALSTS IZDevNIeciBA RĪĢĀ 1959, Жанр: Путешествия и география, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi
- Автор:
- Издательство:LATVIJAS VALSTS IZDevNIeciBA RĪĢĀ 1959
- Жанр:
- Год:1959
- Город:RĪĢĀ
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:3 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 60
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
ŽILS VERNS
LATVIJAS VALSTS IZDevNIeciBA RĪĢĀ 1959
TULKOJIS ANDREJS UPĪTS
Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
— Labi, — viņš noteica pats pie sevis, — tagad iedomāsimies, ka esam karnevālā.
Aķa pirmais japāniskais solis bij ieiet kādā vienkāršākā tējnīcā un notiesāt gabalu putna cepeša un pāra sauju rīsa, lai gan viņš lāgā nezināja, kā īsti to te dara.
— Tagad, — viņš teica, pamatīgi iespēcinājies, — tikai nezaudēt dūšu. Par šīm skrandām kaut ko vēl ja- pāniskaku es diezin vai dabūšu. Jālūko pēc iespējas ātrāk tikt prom no šīs Uzlēcošās Saules zemes, no kuras man paliks pavisam nelabas atmiņas!
Āķis nodomāja aplūkot kuģus, kas iet uz Ameriku, piesolīties par pavāru vai apkalpotāju, neprasot nekā vairāk kā brīvu ceļu un uzturu. Laimējies tikai nokļūt Sanfrancisko, gan viņš zinātu, ko tur iesākt. Galvenais, tikt pāri šīm četri tūkstoši septiņi simti Klusā okeāna jūdzēm, kas Jauno Pasauli šķir no Japānas.
Āķis nebij no tiem, kas labu iedomu ilgi glabā pie , sevis, un tāpēc devās uz Jokohamas ostas pusi. Bet jo tuvāk viņš nāca kuģu piestātnei, jo grūtāk paveicams viņam likās pirmajā acumirklī šķietami vienkāršais plāns. Kāpēc gan kādam amerikāņu tvaikonim lai trūktu pavāra vai apkalpotāja, un kādu uzticību viņš varēja iegūt ar tāda veida piedāvājumu? Kur lai viņš ņem ieteikumu? Kādu apliecību lai uzrāda?
Tādās pārdomās viņš piepeši ieraudzīja milzīgu afišu, ko klaunam līdzīgs subjekts nēsāja pa Jokohamas ielām. Tajā bij rakstīts sekojošais:
JAPANU AKROBĀTU TRUPA IECIENĪTA VILJAMA BATULKARA
vadība
PĒDĒJĀS IZRĀDES pirms aizceļošanas uz Savienotajām Valstīm.
Uzstāsies G A R D E G U Ņ I, DIEVA I INGU AIZGĀDNIECĪBĀ! LIELISKA IZKLAIDESA N A S 1
— Uz Amerikas Savienotajām Valstīm! — Āķis iesaucās. — Tieši tas man noder.
Viņš sekoja vīram ar afišu un tā drīz vien nokļuva japāņu pilsētas daļā. Tur viņš apstājās pie kādas balagānu būdas, greznotas ar dažām papīra lentām, uz būdas .sienām nemākulīgi, bet spilgtām krāsām bij uzgleznota visu žonglieru trupa.
Tā bij iecienītā Batulkara, sava veida amerikāņu Barnuma, virves dejotāju, žonglieru, klaunu, akrobātu, ekvilibristu un vingrotāju trupas direktora mākslas iestāde, kas sniedza savas pēdējās izrādes pirms aizbraukšanas no Uzlēcošās Saules zemes uz Savienotajām Valstīm.
Āķis iegāja pajumē pie būdas durvīm un apvaicājās pēc mistera Batulkara. Misters Batulkars ieradās pats personīgi.
— Ko jūs vēlaties? — viņš vaicāja Āķim, sākumā noturēdams to par japāni.
— Vai jums nevajag kalpotāja? — Āķis jautāja savukārt.
— Kalpotāja! — direktors iesaucās, glaudīdams biezo sirmo bārdu, kas auga viņam zem zoda. — Man ir divi gabali, paklausīgi un uzticami, neviens no tiem nedomā atstāt mani un pie tam kalpo tikai par vēderu . .. Redziet, te viņi ir! — viņš piebilda, pastiepdams abas savas spēcīgās rokas ar zilām, kontrbases stīgām līdzīgām dzīslām.
— Tātad mani jūs nekur nevarat lietot?
— Nekur.
— Velns lai parauj! Man būtu ļoti izdevīgi aizbraukt kopā ar jums!
— Ak tā! — cienījamais Batulkars iesaucās. — Nu es redzu, ka jūs esat tāds pats japānis kā es pērtiķis! Kāpēc jūs esat tā izģērbušies?
— Katrs ģērbjas tā, kā viņš var.
— Tas taisnība. Jūs laikam esat francūzis?
— Jā gan, parīzietis no pašas Parīzes.
— Bet tad jau jūs mākat šķobīt ģīmi?
— Protams, — Āķis atsaucās, savā nacionālajā lepnumā aizskarts — Mēs, francūži, protam taisīt grimases, bet ne tuvu tā kā amerikāņi!
— Pareizi. Kā kalpotājs jūs man neesat vajadzīgs, bet es jūs varu pieņemt par klaunu. Saprotat, manu zēn? Francijā cicnī ārzemnieku jokdarus, ārzemēs frančus.
— Ak tā!
— Vai jus esat arī stiprs?
— Jā gan, it sevišķi tad, ja esmu pienācīgi paēdis.
— Un dziedāt ari protat?
— Jā, — Āķis atbildēja atminēdamies, ka savā laikā patiešām dažkārt piedalījies ielu koncertos.
— Bet vai jūs varat dziedāt ar galvu uz leju un ripojošu vilciņu uz kreisās un stāvus uzstādītu zobenu uz labās .kājas pēdas?
— Kas tur ko nevarēt! — Āķis atsaucās, atkal atcerēdamies savus vingrinājumus puikas gados.
— Tad tā lieta ir nodarīta! — cienījamais Batulkars noteica.
Tā nu Āķis beidzot atkal bij ticis vietā, pieņemts visādām lomām slavenajā japāņu trupā. Diezin cik glaimojoši tas nebij, bet toties viņš pēc nedēļas varēs doties ceļā uz Sanfrancisko.
Lieliski izreklamētai izrādei vajadzēja sākties pulksten trijos, bet šausmīgais japāņu instrumentu orķestris — bungas un tam-tam — jau tarkšēja ārā pie durvīm. Viegli saprotams, ka Āķim nebij laika sagatavot kādu lomu, bet viņa pleciem jābūt gataviem noturēt visu to «cilvēku ķekaru», ko veidos dieva Tingu Gardeguņi. Ar šo numuru mēdza nobeigties izrāde.
Jau pirms trijiem balagāns bij skatītāju pilns: eiropieši un iedzimtie, ķinieši un japāņi, vīrieši, sievietes un bērni, sasēdušies šaurajos solos un ložās iepretim skatuvei. Orķestris bij pārvietojies būdas iekšienē, visi šie gongi, tam-tami, klaburi, flautas, tarkšķi un bungas strādāja pilnā spēkā.
Izrāde bij parastā akrobātu uzstāšanās. Bet te jāpiezīmē, ka japāņi ir pirmie ekvilibristi pasaulē. Viens no tiem ar vēdekli un maziem papīra gabaliņiem ārkārtīgi* veikli attēloja tauriņu deju ar puķēm Otrs no savas pīpes tik mākslīgi pūta dūmus, ka no tiem izveidojās burti un beigās sastādījās teikums apm< > k'ētaju slavināšanai. Trešais žonglēja ar d e go s a m, g n ī s a mestām svecēm, ko izdzēsa, kad tās lidoja garām viņa mutei, un tūliņ atkal citu pēc citas aizdedzināja, ne mirkli nepārtraukdams savu žonglēšanu. Cits atkal taisīja neiedomājamus trikus ar griezošiem vilciņiem; šķita, ka viņa rokās šie šņācošie mehānismi dzīvoja savu īpašu dzīvi: nemitīgi griezdamies, tie skraidelēja pa pīpes kātiem, pa zobena asmeņiem, pa dzelzs stieplītēm, kas likās tik smalciņas kā mati, uzlēca uz lielām kristālā vāzēm, traucās pa bambusa kāpnītēm, izklīzdami pa visiem kaktiem, šie vilciņi radīja dīvaini harmoniskas dažnedažādas skaņas. Žonglieri noņēmās ar tiem, un vilciņi lidoja gaisā kā koka balles, visu laiku griezdamies, viņi tos paslēpa savā kabatā, bet, kad izņēma ārā, tie joprojām griezās — griezās tik ilgi, kamēr iedegās kā bengāliskas ugunis.
Velti būtu mēģināt aprakstīt visus trupas vingrotāju un akrobātu trikus. Vingrojumi ar kāpnēm, kārti, bumbu, mucu un citiem priekšmetiem norisinājās apbrīnojami veikli. Bet izrādes galvenais numurs bij Garde- guņu māksla, apbrīnojamu ckvilibristu, kādus Eiropa tos laikus vēl nepazina.
Gardeguņi bij atsevišķa sabiedrība, tieši dieva Tingu aizgādniecībā. Viduslaiku varoņu apģērbā ietērptiem viņiem pie pleciem bij piestiprināti lieliski spārni. Bet visievērojamākā atšķirība tomēr bij viņu ārkārtīgi garais deguns un tas, kā viņi ar to rīkojās. Sos bambusa nied- ras pieci seši un desmit pēdu garos, taisnos un līkos, gludos vai kārpainos degunus viņi izlietoja visdažādākajiem akrobātu paņēmieniem. Deguni bij pamatīgi piestiprināti, un ar to palīdzību artisti izdarīja savus vingrojumus. Piemēram, kāds ducis Tingu dieva pielūdzēju nogulstas uz muguras, bet citi, pakāpdamies tiem uz deguniem un lēkādami no viena uz otra, rāda visbrīnišķīgākos jokus.
Izrādes beigās bij nolikta cilvēku piramīda, kur kādi piecdesmit Gardeguņi attēloja publikai Džagernauta ratus. Tikai iecienītā Batulkara artisti neatbalstījās cits uz cita ar pleciem, bet gan ar deguniem. Pašam apakšējam vajadzēja būt sevišķi stipram un veiklam, līdzšinējais atiets bij aizgājis no trupas, tāpēc Āķim vajadzēja ieņemt viņa vietu.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.