ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Jokohama ir nozīmīga satiksmes osta Klusajā okeānā; šajā ostā iebrauc visi kuģi: gan pasta, gan pa­sažieru, uzturēdami sakarus starp Ziemeļameriku, Ķīnu, Japānu un Malaju salām. Jokohama atrodas Jedo līcī, netālu no milzīgās Jedo pilsētas, Japānas impērijas otrās galvaspilsētas, kādreizējās taikounu reziderces, tajos laikos, kad vēl valdīja šis civilais imperators. Jedo ir arī Kioto pilsētas sāncense, kurā dzīvo mikādo, dieviš­ķīgais karalis, dievu pēctecis.

«Karnatiks» pietauvojās pie Jokohamas krasta, ne­tālu no muitas noliktavām, starp daudziem citiem daž­nedažādu nāciju kuģiem.

Āķis bez kādas lielas sajūsmas izkāpa šajā valdzi­nošajā Saules Dēlu zemē. Viņam neatlika nekas cits, kā paļauties gadījumam un uz labu laimi doties pilsētā.

Pilsēta ar saviem pazemajiem namiem un verandām iz-skatijās pilnīgi eiropiska. Šīs mājiņas ar elegantajām, segtajām galerijām stiepās gar ielām, laukumiem, no­liktavām līdz pašai krastmalai. Tāpat kā Honkongā un Kaikutā pa ielām drūzmējās dažādu rasu ļaudis: ame­rikāņi, angļi, ķīnieši, holandieši; tirgotāji, kas pirka un pārdeva itin visu, un francūzis viņu starpā jutas tik svešs, it kā atrastos kādā hotcntotu zemē.

Āķis saprata, ka vislabākais tagad būtu griezties pie franču vai angļu konsula Jokohamā, bet tad vajadzētu pastastīt par visiem saviem piedzīvojumiem un pieminēt arī mistera Foga vārdu, tāpēc viņš nodomāja iet turpu

1 Sens Tokijas nosaukums. Red.

tikai vispēdējā gadījumā, bet iepriekš izmēģināt visas citas iespējas.

Izklaiņojis visu eiropisko pilsētas dalu un nekā pie­mērota neatradis, viņš devās uz japāņu kvartālu, va­jadzības gadījumā nolēmis iet pat līdz Jedo.

Šo pilsētas kvartālu sauc par Bentenu — par godu kādai jūras dievietei, ko pielūdz tuvējās salās. Še bij redzamas lieliskas egļu un ciedru koku alejas, savda­bīgā arhitektūrā veidoti svētie vārti, gaisa tiltiņi starp niedrēm un bambusiem, tempļi, kas slēpās melanholisku milzu ciedru paēnā, svētnīcas, kuras mierīgi mājoja budisma un Konfucija priesteri, nebeidzamas ielas, ku­rās mudžēja bērni apaļiem, sārtiem vaigiem, gluži kā nokāpuši no kāda japāņu aizslietņa; viņi rotaļājās ar īskājainiem pūdeļiem un rūsganiem kaķiem bez astēm, šie kaķi bij ļoti laiski un ļoti piemīlīgi.

Ielā bij tāds jūklis kā skudru pūznī: tur gāja bonzas, vienmuļi sizdami savus tamburīnus, soļoja muitas un policijas virsnieki augstām, smailām, lakotām cepurēm galvā un diviem zobeniem pie sāniem; kareivji, ģērbu­šies zilos, balti svītrotos svārkos, apbruņoti ar pistonu Šautenēm; mikādo miesas sargi, tērpušies zīda apmetņos un bruņu kreklos; tāpat dažnedažādi citi militārie, jo Japānā karavīru profesiju tikpat dziļi cienī, kā Ķīnā nicina. It visur spiedās mūki un svētceļnieki, tērpušies garos svārkos, vai arī vienkārši civilas personas mel­niem spīdošiem matiem, lielām galvām, šaurām krūtīm, tievām kājām; viņu sejas krāsa bij dažādās niansēs, sā­kot ar vara briinumu līdz bālgani baltai, taču nekad nav dzeltena kā ķiniešiem, no kuriem viņi visai atšķiras. Starp pajūgiem, palankinicm, rikšam un nestuvēm, īs­tām bambusa gultām tipināja sievietes; viņu kājiņas bij ieautas sandalēs, drēbju vai vienkārši koka tupelītēs; skaistas šīs sievietes nebij, acis bij iekrāsotas, krūtis saspiestas, zobi pēc pašreizējās modes nokrāsoti melni, taču nacionālo apģērbu «kirnono», sava veida mājas- tērpu, sasietu ar platu lentu, ko uz muguras izveidoja dabisks mezgls, viņas nesa ar zināmu eleganci — re­dzams, ka Parīzes modes dāmas savu tērpu modeļus aizņēmušās no japānietēm.

Vairākas stundas Āķis klaiņoja pa Jokohamas raibo drūzmu, aplūkodams dīvainās un precēm pārpilnās tir­gotavas ar daždažādiem japāņu izstrādājumiem un ka­rogiem, un izkārtnēm izrotātos tējas namus, kur mazās tasītēs pasniedza silto, smaržīgo rīsa dzērienu «saki», restorānus un krāšņās smēķētavas, kur smēķē ļoti smalku tabaku, bet nevis opiju, ko Japānā gandrīz ne­maz nepazīst, taču ieiet tajās viņš nevarēja.

Tad viņš aizklīda ārpus pilsētas plašajos rīsa laukos, kur pēdējo krāsu mirdzumā un smaržu piīvā ziedēja kok- veidīgas, lieliskas kamēlijas; aiz bambusa aizžogiem auga ķirši, plūmes un ābeles, ko japāņi audzina drīzāk ziedu nekā augļu dēļ un ar ķēmīgiem baidekļiem un tarkšiem sargā no zvirbuļiem, baložiem, vārnām un ci­tiem rijīgiem putniem. Šeit neredzēja lieliskos ciedru kokus, kuros mājo ērgļi, ne sēru vītolus, zem kuru za­riem melanholiski stāv dzēse uz vienas kājas; šeit vis­apkārt laidelējās vārnas, pīles, vanagi, meža putni un neskaitāmas dzērves, kuras japāņi ieskata par ilga mūža un labklājības simbolu.

Tā klaiņodams, Āķis zālē bij pamanījis dažas vijolītes.

— Jauki, — viņš teica, — tās būs manas vakariņas.

Taču puķes nesmaržoja.

— Man nav laimes, — viņš nodomāja.

It kā paredzēdams Āķis jau uz kuģa, iekams izkāpa malā, bij ieturējis pamatīgas brokaslis, bet, veselu dienu nostaigājušam, vēders viņam sāka ņaudēt. Viņš bij novē­rojis, ka aitu, kazu un cūku šajā zemē nemaz nav, vērši redzami gaužām reti, bet tos lieto tikai zemkopības dar­bos un nokaut tos uzskata par grēka darbu, pēc tā viņš sprieda, ka gaļas"ēdiens Japānā vispār reti sastopams. Un tajā ziņā viņš arī nemaldījās. Bet vērša gaļas vieta viņa vēders labprāt būtu apmierinājies arī ar meža cū­kas, stirnas, irbes, paipalas vai zivs cepoli, no ka ja­pāņi galvenā kārtā pārtiek. Tomēr patlaban bij tikai jānorij siekalas un jāatliek uz rītdienu rūpes par ēšanu.

Uznāca nakts. Āķis atgriezās japāņu pilsētas daļā un klīda pa krāsainiem lukturiem apgaismotām ielām, noskatīdamies, kā akrobāti rāda savu mākslu un ļau­dis pūļiem salasās ap turpat klajā laukā nostādītiem astrologa tālskatiem. Tad viņš ieraudzīja reidu ar mir­gojošām zvejnieku ugunim, kas pievilināja zivis.

Beidzot ielas sāka palikt klajas. Tajās ieradas poli­cija. Policijas virsnieki ģērbušies krāšņos uzvalkos un ar pavadoņu svītu izskatījās ļoti līdzīgi ārzemju vēstniekiem. Katru reizi kādu saticis, Āķis ar labpatiku nodomāja:

— Palūk, atkal viens japāņu vēstnieks, kas dodas uz Eiropul

Otrā rītā Āķis uzmodās novārdzis, izsalcis un no­lēma, ka katrā ziņā jāpaēd un, jo ātrāk, jo labāk. Viņš gan varēja pārdot vēl savu pulksteni, bet tad labak no­mirt badā nekā šķirties no tā. Šim krietnajam puisim atlika vienīgais — laist darbā savu balsi, kura gan ne­bij pārāk melodiska, bet toties spēcīga.

Viņš zināja dažas franču un angļu dziesmas un nu domāja izmēģināt laimi ar tām. Japāņi laikam gan bij lieli mūzikas cienītāji, jo visu viņi dara cimbolu, tam­tama un bungu skaņu pavadībā, un tāpēc katrā ziņā pratīs novērtēt izveicīga eiropieša dziedātāja spējas.

Bet koncertam varbūt vēl mazliet par agru? Kas zin, vai negaidot atmodinātie klausītāji būs ar mieru sa­maksai dziedātājam ar naudu, uz kuras iegravēts mi- kādo attēls.

Āķis nolēma nogaidīt vēl pāra stundu. Bet, tā klai­ņojot, viņam ienāca prātā, ka ceļojošam dziesminiekam viņa uzvalks par labu, tāpēc tas izmaināms pret citu, vairāk piemērotu viņa stāvoklim. Sī apmaiņa arī varēja sniegt kādu mazumiņu, kas tūliņ būtu izlietojams ēst­gribas apmierināšanai.

Atlika tikai izpildīt šo lēmumu. Pēc ilgas meklēša­nas Āķis uzgāja vecu drēbju tirgotāju un izstāstīja tam savu vajadzību. Un jau pēc brīža viņš bij ietērpies vecā japāņu svārkā ar saules izbalinātu turbānu galvā, bet toties kabatā viņam žvadzēja daži metala naudas ; gabali.