ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

— Es darīšu viņa labā, ko spēšu, — Fileass Fogs atbildēja.

Un, kamēr Fikss, nervozs, uztraukts un pārskaities gāja uzmeklēt loča kuģi, misters Fogs un misis Auda devās tieši uz Flonkongas policijas biroju. Tur Fileass Fogs norādīja uz visām Āķa pazīmēm un iemaksāja pienācīgo summu viņa uzmeklēšanai. Arī pie franču kon­sula viņi iegriezās vizēt pasi, pēc tam palankins piestāja pie viesnīcas paņemt bagāžu un tad devās tieši ūz piestātni.

Pulkstenis nosita trīs. Jūrnieki bij savās vietās, pār­tika iekrauta, loču kuģis Nr. 43 gatavs doties ceļā.

«Tankadera» bij skaists neliels šoneris ar šauru priekš- un platāku pakaļgalu, divdesmit tonnu til­puma ar ļoti vieglu virsdaļu un slaidām apakšējām līni­jām. Šonerim bij liela līdzība ar jahtu. Viņa niķelētie metala apkalumi spīdēja, dzelzs daļas bij niķelētas, klājs balts kā ziloņkauls. Viss norādīja, ka Džons Bensbi šo­neri turēja lieliskā kārtībā. Abi masti bij noliekti mazliet atpakaļ. Tas bij apgādāts ar klīveru, foku, grotu un marselēm; labam ceļa vējam pūšot, varēja uzvilkt pa- pildburas. Šoneris varēja braukt ļoti ātri un sacensībās bij jau ieguvis vairākas godalgas.

Viņa komanda sastāvēja no kapteiņa Džona Bensbi un četriem matrožiem. Tie bij norūdīti jūrnieki, raduši visādos laikos braukt un uzmeklēt kuģus, visi viņi sīki pazina jūru. Džons Bensbi, apmēram četrdesmit piecus gadus vecs, spēcīga auguma, brūni nodegušu, enerģisku seju, žirgtām acīm un pašapzinīgu gaitu, jau pašam bailīgākajam iedvesa uzticību.

Fileass Fogs ar misis Andu uzkāpa uz kuģa. Fikss jau bij tur priekšā. Pa pakaļējo lūku viņi rrokāpa mazā četrstūrainā kajītē ar dīvānu visapkārt sienai un galdu vidū, virs kuras karājās griestu lampa. Kajīte bij maza, bet tīra.

— Es nožēloju, ka nevaru jums piesolīt nekā la­bāka, — misters Fogs teica Fiksam, kas, ne vārda ne­atbildējis, palocījās.

Policijas inspektoram bij neveikli tā izmantot sera Foga laipnību.

«Bez vārda runas,» viņš nodomāja, «tas ir visai laipns blēdis — bet blēdis tomēr.»

Trijos un desmit minūtēs kuģis uzvilka buras. Angli­jas karogs plīvoja masta galā. Pasažieri bij sasēdušies uz klāja. Misters Fogs un misis Auda vēlreiz pārlaida acis krastmalai, vai neieraudzīs nākam Aķi.

Fikss pārdzīvoja uztraukuma pilnu brīdi, jo sasodī­tais francūzis varēja kuru katru acumirkli ierasties un atklāt visu, ko zināja, kas viņam nebūtu vis diez cik iz­devīgi. Bet Āķis nenāca, droši vien viņš vēl vienmēr ne­bij atjēdzies no narkotiskās vielas reibuma.

Beidzot «Tankadera» izkļuva atklātā jūrā, vējš pie­pūta visas buras., un šoneris, viļņos šūpodamies, strauji devās uz priekšu.

Tas bij pārdrošs brauciens astoņi simti jūdžu tālajā ceļā ar divdesmit tonnu tilpuma lielu kuģi un šajā gada laikā. Dienvidķīnas jūrā allaž plosās šausmīgas vētras, it sevišķi ap dienas un nakts viengaruma laiku, un tagad bij vēl tikai novembra sākums.

Protams, jahtas īpašniekam būtu izdevīgāk savus pasažierus vest tieši uz Jokohamu, tāpēc ka maksu viņš saņēma par dienam. Bel brauciens šādos apstākļos būtu neprātīgs, un mēģinājums nokļūt līdz Šanhajai arī bij gauži riskants. Tomēr Džons Bensbi varbūt ne bez ie­mesla paļāvās uz savu «Tankaderu», kurš kā kaija li­doja pāri viļņiem.

Šīs dienas pēdējās stundas «Tankadera» brauca gar līkumotiem Honkongas krastiem un, izmantojot labos vēja apstākļus, strauji turpināja ceļu.

— Es domāju, loci, — Fileass Fogs teica, — kad kuģis patlaban izgāja atklātā jūrā, — man nebūs jums vēl jāsaka, lai braucat cik ātri vien iespējams.

— Jūs, cienījamais, varat paļauties uz mani, — Džons Bensbi atbildēja, — esam uzvilkusi visas vaja­dzīgās buras. Marseles nekā liela nedos un tikai traucēs kuģa gaitu.

— Tā ir jūsu darīšana, loci, ne mana. Es paļaujos uz jums.

Taisni izslējies, kājas pa jūrnieku parašai iepletis, Fileass Fogs mierīgi vēroja bangojošo jūru. Jaunā sie­viete, kuģa pakaļgalā apsēdusies, ar bailēm raudzījās krēslā satumsušajā drūmā okeānā, pa kuru viņa brauca vieglā kuģītī. Pār galvu plīvoja baltās buras, kas viņu kā ar lieliem spārniem nesa nepārredzamā klajumā. Spēcīga vēja trenkts, šoneris likās lidojam pa gaisu..

Uznāca nakts. Mēness bij vēl tikai pirmajā ce­turksnī, viņa vājā gaisma drīz apdzisa aiz melnā aiz­klāja apvārsnī. Skrejoši mākoņi no austrumiem jau bija pārseguši vienu debesu daļu.

Locis pavēlēja aizdegt signālugunis, tā bij nepie­ciešama uzmanība šajā jūrā, kur bij ļoti dzīva satiksme, allaž notika kuģu sadursmes. Tik ātrā skrējienā šoneri pats vieglākais trieciens salauztu gabalos.

Fikss, stāvēdams kuģa priekšgalā, nodevās pārdo­mām. Zinādams, ka Fogs nemīl pļāpāt, viņš labāk tu­rējās nomaļus. Turklāt viņam bij nepatīkami sarunāties ar cilvēku, kura laipnību viņš izmantoja. Viņš pārdo­māja arī savus nākotnes plānus. Likās skaidrs, ka sers Fogs nepaliks Jokohamā, bet tūliņ ar kuģi dosies uz Sanfrancisko, lai nokļūtu Amerikā, kuras lielajos plašu­mos vieglāk noslēpties un palikt nesodītam. Fileasa Foga aprēķins viņam šķita vienkāršs un viegli sa­protams.

Šis Fogs nebrauca vis tieši no Anglijas uz Ameriku, kā to darītu parasts blēdis, bet taisīja lielu līkumu un šķērsoja trīs ceturtdaļas zemeslodes, lai beidzot drošāk nokļūtu Amerikā, kur tad, sajaucis policijai pēdas, pavi­sam mierīgi varētu tērēt bankai nozagto miljonu. Bet ko iesāks Fikss, nonācis Amerikā? Vai viņš pametīs šo cilvēku? Nē, tūkstoš reiz nē! Kamēr viņš nebūs saņēmis apcietināšanas atļauju, viņš šo cilvēku neatstās! Tas ir viņa pienākums L un viņš to paveiks. Katrā gadījumā vi­ņam laimējies: Āķis vairs nebij pie sava kunga, un pēc tam, kad Fikss viņam tā bij uzticējies, ir svarīgi, lai sulainis kungu vairs nekad nesatiktu.

Arī Fileass Fogs domāja par savu sulaini, kas tik dīvainā veidā bij pazudis. Visu apsvēris, viņš secināja, ka x^ķis, iespējams, pašā pēdējā brīdī nokļuvis uz «Kar- natiku». Tādas bij arī misis Audas domas, kas dziļi no­žēloja šo godīgo cilvēku, kurš viņas labā bij darījis tik daudz. Tātad iespējams, ka viņu atradīs Jokohamā, un, ja «Karnatiks» viņu būs tur aizvedis, tad sulaini viegli varēs atrast.

Ap pulksten desmitiem vējš pieņēmās. Varbūt būtu bijis prātīgi samazināt buras, bet locis, rūpīgi pavērojis debesis, nolēma braukt ar pilnām burām. Starp citu «Tankadera», kurai bij krietna iegrime, turējās apbrīno­jami stingri, un vajadzības gadījumā buras ātri varēja nolaist.

Pusnaktī Fileass Fogs un misis Auda nokāpa kajītē. Fikss bij jau tur priekšā un gulēja izstiepies uz vienas lāviņas. Locis ar saviem matrožiem visu nakti palika uz klāja.

Otrā rītā, astotajā novembrī, saulei lecot, šoneris bij nobraucis jau vairāk nekā simts jūdzes. Mērīklis, ko bieži meta jūrā, rādīja caurmēra ātrumu starp astoņām un deviņām jūdzēm stundā. Visas buras lika uzvilktas, un «Tankadora» brauca ar vislielāko ātrumu. Ja vējš joprojām palika tāds pats, «Tankaderai» bij drošas iz­redzes noteiktā laikā nokļūt pie mērķa.

Visu dienu «Tānkadera» neattālinājās no krasta, kur jūras straume sekmēja braucienu. Kad vējš izkliedēja mākoņus, krasts bij redzams kreisajā pusē, kādas pie­cas jūdzes atstatu. Vējš pūta no zemes un nebij pārāk stiprs, kas sevišķi labi mazākiem kuģiem, jo spēcīgi viļņi palaikam traucē viņu gaitu vai lo «nonāvē», kā mēdz sacīt jūrnieki.