ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Protams, savu jaunību atcerēdamies, brašais puisis nejutās vis diez cik apmierināts, kad viņam uzģērba vi­duslaiku uzvalku, greznotu ar krāsainiem spārniem, un pie sejas piestiprināja sešas pēdas garo degunu! Bet šimbrīžam tas bij vienkārši maizes jautājums, tāpēc viņš pacietīgi padevās savam liktenim.

Āķis izgāja arēnā kopā ar pārējiem biedriem, kuri bij nozīmēti Džagarnauta ratu pamatam. Visi viņi no­stiepās uz muguras zemē, degunus gaisā pagriezuši. Uz viņiem novietojās otrā rinda, tālāk trešā un ceturtā ar smaili kopā saliktiem deguniem, tā ka dzīva piramīda sniedzās līdz pašiem balagāna griestiem.

Cirkū skanēja sajūsma» aplausi, orķestris dārdēja pērkona grāvieniem, bet tad viens no žonglieriem bij izdarijis kādu neveiklību, un cilvēku piramida piepeši izjuka kā vienkārši salikts kāršu namiņš …

Vainīgais bij Āķis. Viņš pēkšņi piecēlās no savas vie­tas, bez spārnu palīdzības parlēca pāri rampai, parāpās labajā pusē augšā un paklupa kādam skatītājam pie kā-jām.

— Ak mister Fog! mister Fog!

— Tas esat jūs?

— Nu kā tad! Es pats!

— Tad bez kavēšanās uz kuģi!

Misters Fogs un misis Auda, kas viņu pavadīja, līdz ar Āķi steidzās laukā no balagana. Bet pie izejas viņam ceļā stājās iecienītais Batulkars, pārskaities pieprasī­dams atmaksu par līguma laušanu un zaudējumiem. Fileass Fogs vienkārši pameta tam sauju banknošu. Un pusseptiņos, noteiktā laikā, misters Fogs un misis Auda uzkāpa uz amerikāņu tvaikoņa, kopā ar viņiem Āķis, kas vēl nebij paguvis atraisīt no pleciem spārnus, ne ari noņemt garo degunu!

Nav grūti iedomāties, kas bij noticis Šanhajā. Jo­kohamas kuģis vēl laikā pamanīja «Tankaderas» sig­nālus. Pusmastā nolaisto llagu ieraudzījis, kapteinis pa­grieza tvaikoni pretim mazajam kuģītim. Bridi vēlāk Fileass Fogs, samaksājis locim Džonam Bensbi pieci simti piecdesmit mārciņas, līdz ar misis Audu un Fiksu uzkāpa tvaikonī, kas bij ce|ā tieši uz Nagasaki un Jokohamu.

Četrpadsmitā novembra rītā un noteiktā stundā tur nokļuvis, Fileass Fogs atļāva Fiksam iet savās darīša­nās, bet, sameklējis «Karnatiku», misis Audai un varbūt arī sev par lielu prieku uzzināja, ka francūzis jau va­karvakarā atbraucis Jokohamā.

Tā kā tai pašā vakarā bij jāizbrauc uz Sanfrancisko, Fileass Fogs tūliņ devās uzmeklēt savu sulaini. Velti iztaujājies franču un angļu konsulātā un izstaigājies_ pa Jokohamas ielām, viņš bij zaudējis cerību atrast Āķi, kad nejauši vai aiz kādas instinktīvas nojautas iegrie­zās cienījamā Batulkara balagānā. Protams, viņš ne­būtu sazīmējis Āķi tādā dīvainā apģērbā, bet tas, uz muguras gulēdams, pats bij saskatījis Fogu augšā ska­tītāju vietās. No uztraukuma sakustējies, viņš bij izār­dījis visu Gardeguņu piramīdu un izjaucis izrādi.

Visu to Āķis pats attēloja misis Audai, kad tā bij pārstāstījusi, kā viņi sera Fiksa pavadībā ar «Tanka- deru» atbraukuši no Honkongas uz Jokohamu.

Fiksa vārdu dzirdēdams, Āķis ne acu nepamirkšķi­nāja. Viņam šķita, ka vēl nav pienācis īstais laiks pa­stāstīt savam kungam, kas noticis starp viņu un poli­cijas inspektoru. Pie visa notikušā vienīgais vainīgais un arī vienīgais atvainojums bij viņa opija reibonis Honkongas smēķētavā.

Misters Fogs vēsi noklausījās šo stāstu un neatbil­dēja nekā. Pēc tam viņš iedeva sulainim pietiekoši daudz naudas, lai tas varētu iegādāties braucienam nepiecie­šamās drēbes. Un, patiešām, pēc kādas stundas brašais puisis jau bij atbrīvojies no saviem spārniem, garā de­guna un visa pārējā, kas liecinātu, ka viņš nupat vēl bijis dieva Tingu pielūdzējs.

Kuģis, kas brauca no Jokohamas uz Sanfrancisko, piederēja Klusā okeāna pasta tvaikoņu sabiedrībai un saucas «Ģenerālis Grants». Tas bij divi tūkstoši pieci simti tonnu tilpuma, ar ratu dzenams tvaikonis, labi iekārtots un ātru gaiiu. Milzīgs balansieris nemitīgi pa­cēlās un nolaidās pār kuģa klāju; viens tā gals bij sa­vienots ar virzuļa kātu, bet otrs ar klani, kas taisnās kustības vērta riņķveidīgās, virzīdams tās iieši uz rata asi. «Ģenerālis Grants» bij tri'smastu šoneris ar plašām burām, kas ievērojami paaugstināja kuģa ātrumu. Div­padsmit jūdzes stundā nobraukdams, viņš trijās nedējās spēja tikt pāri Klusajam okeānam. Fileass Fogs varēja cerēt, ka otrajā decembrī nokļuvis Sanfrancisko, vien­padsmitajā viņš būs jau Ņujorkā un divdesmitajā Lon­donā, tātad dažas stundas pirms noteiktā liktenīgā div­desmit pirmā datuma.

Uz kuģa bija diezgan daudz pasažieru angļu un ame­rikāņu, tāpat liels skaits Ķīnas kūliju, kas izceļoja uz Ameriku, un prāvs skaits Indijas armijas virsnieku, kuri izlietoja savu atvaļinājumu ceļojumam ap zemeslodi.

Šajā braucienā neatgadījās, neviens nopietnāks trau­cējums. Spēcīgo ratu un plato buru dzīts, tvaikonis tikai viegliņām šūpojās. Klusais okeāns attaisnoja savu no­saukumu. Misters Fogs bij tikpat mierīgs un nerunīgs kā parasti. Viņa jaunā pavadone arvien vairāk un vai­rāk jutās saistīta pie viņa citām, ne tikai pateicības sai­tēm. Sis klusais, bet patiesībā dziļi augstsirdīgais cil­vēks nedomādams un negribēdams sabangoja jaunajā sievietē spēcīgas jūtas, lai gan tas šķietami nemaz ne­ietekmēja šo noslēpumaino misteru Fogu.

Misis Auda dzīvi interesējās arī par šī džentlmeņa pasākumu. Bažījās par iespējamiem kavēkļiem, kas va­rētu traucēt ceļojumu. Bieži viņa runāja ar Āķi, kas sa­prata diezgan labi, kas notiek misis Audas sirdī, un ne­beidza vien slavēt Fileasa Foga augstsirdību, godīgumu un pašuzupurēšanos. Attiecībā uz ceļojumu viņš lū­koja pārliecināt misis Audu, ka pats grūtākais jau ga­rām, ka, pārbraukuši fantastisko Ķīnu un Japānu, viņi iekļuvuši civilizētā pasaulē un ka pa dzelzceļu no San­francisko uz Ņujorku un no turienes ar iransatlantijas tvaikoni viņi noteiktā laikā nokļūs Londonā, tā veik­dami šo neaptveramo ceļojumu ap zemeslodi.

Devītā dienā pēc izbraukšanas no Jokohamas Fileass Fogs bij jau ticis pāri taisni pusei zemeslodes.

Patiešām, divdesmit trešajā novembrī «Ģenerālis Grants» pārbrauca pāri simts astoņdesmitajam meri­diānam, kas atrodas taisni pretim Grinvičas meridiānam otrā zemes puslodē. Taisnība gan, no ceļojumam nolem­tām astoņdesmit dienām misters Fogs bij jau izlietojis piecdesmit divas, tā ka atlika vēl tikai divdesmit asto­ņas. Tomēr jāņem vērā — ja arī pēc meridiāniem, ma­temātiski rēķinot, bij nobraukts tikai pusceļš, tad tomēr patiesībā tas iztaisīja vairāk nekā divas trešdaļas. Kādi līkumi taču bij jāmet no Londonas līdz Adenai, no Adenas līdz Bombejai, Kalkutai un Singapūrāi un no turienes līdz Jokohamai! Braucot tieši pa piecdesmito Londonas paralēli, visa ceļa garums būtu tikai apmē­ram divpadsmit tūkstoš jūdžu, kamēr, ņemot vērā sa­tiksmes līdzekļu kaprīzes, Fileasam Fogam vajadzēja nobraukt pavisam divdesmit sešus tūkstošus jūdžu, no kurām divdesmit trešajā novembrī aiz muguras bij jau septiņpadsmit tūkstoši pieci simti. Bet turpmākais ceļš bij taisns, un, pēc Āķa domām, Fiksa arī vairs nebij, kas atkal mēģinātu aizkavēt!

Notika arī, ka divdesmit trešajā novembrī Āķis pie­dzīvoja lielu prieku. Lasītāji vēl atcerēsies, ka viņš stūr­galvīgi liedzās grozīt savu pēc Londonas laika nostā­dīto ievērojamo ģimenes pulksteni un ieskatīja par nepareiziem visus to zemju pulksteņus, kurām brauca cauri. Tajā dienā, ne uz priekšu, ne atpakaļ negriezts, viņa pulkstenis uz mata saskanēja ar kuģa hronometru.