ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Viegli iedomāties, kā jūsmoja Āķis. Viņš labprāt būtu vēlējies dzirdēt, ko nu teiktu Fikss, ja bijis te klāt.

«Tas nelietis man piestāstīja pilnu galvu par me­ridiāniem, sauli un mēnesi!» Āķis sevī atkārtoja. «Tie ir gan cilvēki! Ātri saboiātu pulksteņus, ja klausītos viņu pļāpās! Es jau sen biju pārliecināts, ka agri vai vēlu saule tomēr reiz piemērosies manam pulkstenim.»

Āķis nesaprata, ka gadījumā, ja viņa pulksteņa ci­parnīca būtu sadalīta divdesmit četrās stundās tāpat kā itāļu baznīcas pulksteņi, tad viņam nebūtu ne ma­zākā iemesla triumfēt, jo tad tajā laikā, kad kuģa pulk­stenis rādītu deviņi rītā, viņa paša rādītu deviņi vakarā, tātad divdesmit vienu iepriekšējās nakts stundu, un laika starpība būtu tieši tāda, kāda pastāv starp Lon­donas un simts astoņdesmito meridiānu.

Bet, ja Fikss ari būtu varējis izskaidrot šo tīri fi­zisko parādību, tad Āķis nespētu to saprast un vēl jo mazāk pieņemt. Tomēr, ja policijas inspektors parādītos uz klāja, kas gan nebij domājams, tad droši vien, ne bez iemesla uz viņu noskaities, parunātu ar viņu pavi­sam par citām lietām un gluži citādā tonī.

Bet kur gan patlaban atradās Fikss? …

Kur citur, kā turpat uz «Ģenerāļa Granta»!

Jokohamā atbraucis, policijas aģents pameta mis­teru Fogu cerībā to tai pašā dienā atkal satikt un devās tieši pie angļu konsula. Tur viņš beidzot atrada gaidīto apcietināšanas atļauju, kura bij izrakstīta jau_ pirms četrdesmit dienām, no Boinbejas pa ceļam sekojusi vi­ņam un no Honkongas sūtita ar to pašu «Karnatiku», ar kuru arī viņš gribēja braukt. Var iedomāties detek­tīva dusmas! Apcietināšanas atļaujai nu vairs nebij ne­kādas nozīmes. Sers Fogs atradās ārpus angļu teritori­jas! Tagad, lai Fogu apcietinātu, bij nepieciešams speciāls lēmums par viņa izdošanu.

«Labi!» Fikss nodomāja, kad pirmās dusmas bij pār­skrējušas. «Še atļauja man neder, bet es viņu izlietošu Anglijā. Liekas, šis nelietis patiešām taisās atgriezties Anglijā, cerēdams, ka policiju nomaldinājis no savām pēdām. Labi. Es viņam sekošu līdzi uz turieni. Lai tikai dievs dod, ka viņam arī nauda vēl paliktu pāri! Ceļo­jumā viņš prēmijām, prāvām, soda naudām, par ziloni un dažādiem iepirkumiem iztērējis jau vairāk par pieci tūkstoši mārciņām. Bet galu galā Anglijas banka ir pietiekoši bagāta!»

Taisījis tādu secinājumu, viņš tūliņ devās uz «Ģe­nerāli Grantu». Viņš bij jau priekšā, kad tur ieradās misters Fogs ar misis Audu. Nejauki pārsteigts, viņš pa­zina arī Āķi heralda uzvalkā. Žigli viņš paslēpās savā kajītē, vairīdamies no sarunas, kas varētu visu sabojāt. Viņš cerēja, ka pasažieru drūzmā ienaidnieks viņu ne­pamanīs — līdz tam acumirklim, kamēr to pilnīgi ne­jauši sastapa kuģa priekšgalā.

Bez kāda ievada Āķis pielēca Fiksam klāt, sagrāba to aiz rīkles un par lielu prieku amerikāņiem saka to ap­strādāt dūrēm, it kā pierādīdams, cik daudzkārt franču boksa māksla pārāka par angļu.

Beidzis sist, Āķis jutās krietni mierīgāks un it kā atvieglots. Fikss piecēlās diezgan nožēlojamā izskatā un, savam pretiniekam acīs lūkodamies, auksti vaicāja:

— Jūs beidzāt?

— Pagaidām jā.

— Tad mēs v.aram parunāties.

— Es lai ar jums . ..

— Jūsu kunga labā.

Policijas inspektora mierīguma ietekmēts, Āķis se­koja tam, un viņi abi apsēdās kuģa priekšgalā.

— Jūs mani pamatīgi apstrādājat, — Fikss teica. — Labi. Bet tagad klausieties. Līdz šim es biju Foga kunga pretinieks, ta_gad esmu viņa pusē.

— Beidzot! — Āķis iesaucās. — Nu jūs ticat, ka viņš ir goda vīrs!

— Nē, — Fikss atbildēja, — es ticu, ka viņš ir blē­dis … Mierā! Nekustieties un ļaujiet man izrunāt. Ka­mēr Foga kungs atradās angļu teritorijā, manas intere­sēs bij viņu apcietināt, tiklīdz saņemtu atļauju. Es da­rīju visu, lai tas tā notiktu. Bombejā es uzkūdīju viņam priesterus, Honkongā jūs apreibināju, es jūs atturēju no jūsu kunga, un tāpēc viņš nokavēja kuģi uz Jokohamu …

Āķis klausījās, savilcis dūres.

— Tagad, — Fikss atsāka, — Foga kungs, šķiet, nodomājis doties atpakaļ uz Angliju. Labi, es sekošu viņam. IJn nu es lūkošu tikpat dedzīgi sekmēt viņa ce­ļojumu, cik to līdz šim kavēju. Jūs redzat, mana taktika ir pilnīgi mainījusies un mainījusies tāpēc, ka to prasa manas intereses. Es gribu teikt, ka arī jums gluži tādas pašas intereses, jo tikai Anglijā jūs varēsiet pārliecinā­ties, vai esat kalpojis zaglim vai godīgam cilvēkam.

Āķis ļoti uzmanīgi klausījās Fiksa un bij pārlieci­nāts, ka tas runā ar vislabākajiem nodomiem.

— Vai mēs paliksim draugi? — Fikss jautāja.

— Draugi gan ne, — Āķis atbildēja. — Sabied­rotie — jā, bet arī tikai ar vienu noteikumu: pie mazāka nodevības mēģinājuma es jums apgriezīšu kaklu.

— Lai notiek! — policijas inspektors piekrita.

Pēc vienpadsmit dienām, trešajā decembrī, «Ģene­rālis Grants» iebrauca Zelta Vārtu ostā un piestāja Sanfrancisko krastā.

Misters Fogs nebij ne vinnējis, ne zaudējis nevienas pašas dienas.

Pulkstenis bij septiņi rītā, kad Fileass Fogs, misis Auda un Āķis pirmo reizi spēra kāju uz amerikāņu ze­mes — ja tā var_ nosaukt peldošo piestātni krastmalā, kur viņi izkāpa. Sī piestātne, celdamās līdzi jūras pai­sumam un nosligdama atplūdu laikā, stipri atvieglo kuģu piekraušanu un izkraušanu. Se piestāj visāda lie­luma buru kuģi un visu valstu tvaikoņi, kas brauc pa Sakramento upi un viņas pietekām. Turpat atrodas arī dažādu preču noliktavas tirdzniecībai ar Meksiku, Peru, Čili, Brazīliju, Eiropu, Āziju un visām Klusā okeāna salām.

Āķis gribēja savu pirmo soli uz amerikāņu zemes atzīmēt ar īsti akrobātisku lēcienu. Bet tūliņ viņš izstie­pās garšļaukus uz eļļotās gridas. Pārskaities par tādu neveiksmi, viņš iekliedzās tik stipri, ka gaisā pacēlās vesels mākonis izbiedētu kormorānu un pelikānu, peldo­šās piestātnes pastāvīgo iemītnieku.

No kuģa nokāpis, misters Fogs vispirms uzzināja, kad noiet pirmais vilciens uz Ņujorku. Izrādījās, ka pulksten sešos vakarā. Tātad mistera Foga rīcībā bij vesela diena, ko pavadīt Kalifornijas galvaspilsētā. Viņš pasauca ormani s.ev un misis Audai, Āķis novie­tojās uz bukas blakus kučierim, un ekipāžā, kas maksāja trīs dolārus par braucienu, pagriezās uz «Internacio­nāles» viesnīcas pusi.

No sava augstā sēdekļa Āķis ar ziņkāri aplūkoja lielo amerikāņu pilsētu: platās ielas, zemos namus taisnā rindā, baznīcas un tempļus angļu-sakšu gotikas stilā, bezgalīgos dokus, pilīm līdzīgās koka un mūra tirgotavas; pa ielām braucošās karietes, omnibusus, tramvajus un ietves, pa kuram staigaja ne vien ameri­kāņi un eiropieši, bet arī ķinieši un indieši — visas pa­saules tautības bij sastopamas šajā divu simtu tūkstošu lielajā pilsētā.

Āķi pārsteidza viss, ko viņš še redzēja. Vēl necik sen, ap 1849. g., Sanfrancisko bij leģendāra mītne ban­dītiem, dedzinātājiem un slepkavām, kas saplūda šeit kā apsolītajā zemē; bezgalīga visādu deklasētu laimes meklētāju patversme, kur spēlēja uz zelta smiltīm ar revolveri vienā un dunci otrā rokā. Bet tie «labie laiki» bij pagājuši. Sanfrancisko tagad bij izvērtusies par lielu tirdzniecības pilsētu. Pilsētas valdes nama tornis, uz kura stāvēja sargi, slējās augsti pāri taisnā leņķī šķēr­sotam ielām un avēnijām, starp kurām spilgti zaļoja laukumi; tālāk pletās ķiniešu pilsēta, kura likās gluži kā kādā rotaļlietu kārbā pārnesta tieši šurp no debesu valsts. Nekur vairs neredzēja ne platos sombrero, ne sarkanos kreklus, ko kādreiz valkāja zelta meklētāji; ne indiešu spalvu rotas, bet tikai steidzoši ejošus džentl­meņus, ģērbušos melnos svārkos un zīda gardibenēm galvās. Daudzās ielās, kā, piemēram, Montgomeristritā, kas atbilda Londonas Redženstritai, Parīzes Itālijas bulvārim un Ņujorkas Brodveja i, bij lieliskas tirgota­vas, piekrautas ar visas pasaules labākajām precēm.