ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Ceļā tikpat ka negadījās rie tiltu, ne tuneļu. Dzelz­ceļa līnija stiepās gar kalnu nogāzi, nemeklēdama īsāku ceļu un necīnīdamās ar dabas pretestību.

Ap pulksten deviņiem vilciens pa Kersona ieleju iebrauca Nevadas štata, vienmēr vēl turēdamies ziemeļ­austrumu virzienā. Pusdienas laikā pieturēja Reno sta­cijā, kur pasažieriem bij divdesmit minūtes laika ietu­rēt brokastis.

No šā punkta dzelzceļa līnija, vīdamās gar Humbol- tas krastu, pagriežas dažas jūdzes uz ziemeļiem. Tad pavēršas uz austrumiem, nepamezdama upes krastu līdz Humbolta kalniem, kas atrodas gandrīz pašos Nevadas štata austrumos; šeit kalnos arī ir upes izteka.

Paēdis brokastis, Fileass Fogs, misis Auda un viņu ceļa biedri ieņēma atkal savas vietas vagona. Misters Fogs, jaunā sieviete, Fikss un Āķis, ērtos sēdekļos at­laidusies, aplūkoja garāmskrejošās apkārtnes ainavas: plašās prērijas, kalnu izlokus pie apvāršņa un straujos, baltās putās sakuitos kalnu strautus. Reižu reizēm tā­lumā bij redzami lieli, dzīvā kustošā masā sablīvētu bifeļu bari. Sie gremotāji neskaitāmos pulkos dažkārt nopietni apdraud vilcienu un viņa pasažierus. Ir piedzī­vots, ka viņi tūkstošiem garās, ciešās rindās vairāk stundu no vietas dodas pāri dzelzceļam un piespiež lokomotīvi apstāties un nogaidīt, kamēr ceļš atkal tiek brivs.

Un ias pats atgadījās arī šoreiz. Ap pulksten trijiem pēcpusdienā desmit vai divpadsmit tūkstošu liels ra­gaiņu bars aizšķērsoja dzelzceļu. Lokomotīve vispirms samazināja ātrumu, tad mēģināja ar savu «šķēlēju» pār­šķirt šo bezgalīgo, dzīvo sienu, bet velti.

Bifeļi, ko amerikāņi nepareizi sauc par buivoliem, gāja lēniem soļiem, reižu reizēm satricinādami gaisu saviem drausmīgajiem māvieniem. Tie bij augumā-lie­lāki nekā Eiropas vērši, īsām kājām un astēm, lielu kupri uzkaklē, sāniski izliektiem ragiem, ar garu spalvu apaugušu kaklu un pleciem. Nebij ko domāt apturēt šo milzigo ceļotāju baru. Ja bifeļi uzsākuši gājienu nodo­mātā virzienā, it nekas viņus nevar izkliest, ne novērst. Nekāds dambis nevar aizturēt šo dzīvās gaļas straumi.

Vagonu pārejās sablīvējušies, pasažieri nolūkojās šajā dīvainajā skatā Bet tas, kam visvairāk būtu jāuz­traucas, Fileass Fogs, bij palicis sēžam savā vietā un fi­lozofiskā mierā nogaidīja, kad bifeļiem labpatiksies pa­ļaut vilcienam ceļu. Āķis sprāga no ādas aiz dusmām par šo traucējumu un bij ar mieru pret šiem dzīvniekiem izlietot visu savu šaujamo arsenālu.

— Kas tā par sasodītu zemi! — viņš iekliedzās. — Vienkārši vērši te aptur vilcienu, velkas tik lēnam un mierīgi, it kā viņiem nebūtu nekādas daļas gar tiem, kam jāsteidzas. Pie joda, es gribētu zināt, vai misters Fogs šādu traucējumu paredzējis savā ceļojuma plānā! Velns lai parauj tādu mašīnistu, kas neiedrošinās laist savu mašīnu taisni virsū šim dzīvnieku aizsprostam!

Mašīnists nemaz nedomāja izbraukt cauri bifeļu baram, un labi bij, ka viņš to nemēģināja. Pirmos viņš, bez šaubām, sadragātu ar savas lokomotīves durkli, bet, lai cik stipra arī bij viņa mašīna, to tūliņ apstādinātu, vilciens neglabjami izlektu no sliedēm un notiktu ka­tastrofa.

Prātīgāk bij patlaban nogaidīt un tad tālākā ceļā lūkot atgūt nokavējumu. Bifeļu gājiens ilga vairāk nekā trīs stundas, tikai, tumsai metoties, ceļš atkal kļuva brīvs. Pēdējās bifeļu rindas pārvilkās dzelzceļam pāri, kamēr pirmās jau pazuda aiz apvārkšņa pret dienvidiem.

Ap astoņiem vilciens izbrauca cauri Huniboltu kalnu aizai un ap pusdesmitiem iebrauca Utahas štata terito­rijā ap Lielo Sāls ezeru, pievilcigajā mormoņu zemē.

Naktī no piektā uz sesto decembri vilciens nobrauca aptuveni piecdesmit jūdzes pret dienvidaustrumiem, tad pagriezās apmēram tādā pat attālumā pret ziemeļaus­trumiem un tuvojās Lielajam Sāls ezeram.

Ap pulksten deviņiem Āķis izgāja uz platformas ieelpot svaigu gaisu. Laiks bij auksts, debess nomāku- sies, lai gan sniegs vairs nesniga.

Miglas paplašinātais saules disks izskatījās kā mil­zīgs zelta naudas gabals, un Āķis nopūlējās aprēķināt, cik mārciņu sterliņu vērtības tajā varētu būt. Pēkšņi viņu rio šās nevajadzīgās nodarbības atrāva kāds visai dīvains subjekts.

Šis cilvēks bij iekāpis vilcienā Elko stacijā. Tas bij liela auguma vīrs, ļoti melnīgsnējs, melnām ūsām; kājās viņam bij melnas zeķes, galvā melna samta cepure, ap kaklu balta kaklasaite; viņa bikses bij melnas un rokās glazē cimdi. Viņš izskatījās pēc mācītāja. Viņš gāja no vagona uz vagonu un pie katrām durvīm pielīmēja ar roku rakstītās lapiņas.

Āķis piegāja pie vienām durvīm un izlasīja, ka cienī­jamais «oldermanis» Viljams Hičs, mormoņu misionārs, izmantodams gadījumu, ka atrodas četrdesmit astotajā vilcienā, pulksten vienpadsmitos simts septiņpadsmitajā vagonā nolasīs lekciju par mormonismu un ielūdz tos džentlmeņus, kas vēlētos iepazīties ar «Pēdējo dienu svēto» reliģijas noslēpumiem, noklausīties šo lekciju.

«Protams, ka es ieradīšos,» Āķis sevī nolēma, jo par mormoņiem zināja tikai to, ka viņu dzīves pamatā ir daudzsievība.

Jaunā ziņa ātri aplidoja vagonu, kurā atradās kāds simts pasažieru. No tiem kādi trīsdesmit cilvēki, šās lekcijas ieinteresēti, pulksten vienpadsmitos apsēdās uz soliem simts septiņpadsmitajā vagonā. Āķis sēdēja pašā priekšā. Ne viņa kungs, ne Fikss nebij domājuši apmek­lē! priekšlasījumu.

Pulksten vienpadsmitos oldermanis Viljams Fīičs piecēlās un niknā balsī, it kā kāds jau iepriekš būtu runājis viņam pretī, iekliedzās:

— Es jums saku, ka Džo Smits ir moceklis, ka viņa brālis Heirems ir moceklis un ka federatīvās valdības vajāšanas, kas vērstas pret praviešiem, padarīs par mocekli arī Braiamu Jungu! Kas uzdrošināsies celt iebildumus?

Neviens neuzdrošinājās runāt pretī misionāram, kura eksaltācija dīvaini kontrastēja ar viņa dabiski mierīgo sejas izteiksmi. Viņa dusmas, bez šaubām, modināja tas apstāklis, ka pašreiz mormonisms^tika vajāts. Un tie­šām Savienotajām Valstīm bij diezgan grūti apvaldīt šos neatkarīgos fanātiķus. Tā Savienoto Valstu liku­miem tika pakļauts Jutas štats, pēc tam, kad par daudz­sievību un dumpošanos apcietināja Braiamu Jungu. Kopš šā laika pravieša mācekli pūlējās jo cītīgāk un, neuzsākdami aktīvu sacelšanos, ar mutvārdiem cīnījās pret kongresa lēmumiem.

Tāpēc arī oldermanis Viljams Hičs meklēja piekri­tējus pat vilcienā.

Dedzīgi žestikulēdams, kvēlā balsī viņš pastāstīja mormonisma vēsturi, sākot no bībeles laikiem: kā Izra­ēlā mormoņu pravietis, cēlies no Jāzepa ceļa kaula, pub-

Iicējis jaunus reliģijas nolikumus un nodevis tos savam dēlam Mormoņam; ka pec gadu simteņiem šo ievēroja­mās ēģiptiešu valodā uzrakstītās grāmatas tulkojumu izdarījis Vermontas štata fermeris Jāzeps Smits jaunā­kais, 1825. gadā pasludinādams sevi par pravieti; ka debesu sūtnis viņam parādījies mirdzošā mežā un node­vis visaugstākā vēstījumu.

Šajā brīdī daži pasažieri, ko šis misionāra stāsts par senu pagātni garlaikoja, pameta vagonu, bet Viljams Hičs turpināja stāstīt, kā Smits jaunākais, sava tēva, divu brāļu un dažu mācekļu atbalstīts, nodibinājis «Pēdējo dienu svēto» reliģiju, kura izplatījusies ne tikai Amerikā, bet arī Anglijā, Skandināvijā un Vācijā, un viņas locekļi esot ne vien amatnieki, bet arī brīvās pro­fesijas cilvēki; kā viena kolonija nodibināta Ohio; kā viņu nodibinātā pilsētā uzcelts templis divu simtu tūk­stoš dolāru vērtībā; kā Smits kļuvis par uzņēmīgu baņ­ķieri un no kāda vienkārša mūmiju parādītāja saņēmis papirusu, rakstītu ar Ābrama un citu ievērojamu ēģip­tiešu roku.