ŽILS VERNS - Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Ap pusvieniem ceļotāji uz īsu brīdi ieraudzīja Hale- kas fortu, kas pārvalda šo apgabalu. Pēc dažām stun­dām Klinšaino kalnu apvidam būs cauri, tad, cerams, nekāds traucējums vairs negadīsies ceļā. Sniegs vairs nesniga. Laiks bij atmeties sauss un auksts. Vilciena izbiedēti, lieli putni aizlaidās tālumā. Neviena plēsīga zvēra, lāča vai vilka nemanīja līdzenumā. Cik tālu acs sniedza, visapkārt pletās kails stepju līdzenums.

Turpat vagonā ieturējuši diezgan izmeklētu brokastu, ceļotāji atsāka atkal savu nebeidzamo spēli. Bet tad lo­komotīve piepeši sāka gari svilpt, un vilciens apstājās.

Āķis izbāza galvu ārā pa logu, bet nevarēja saskatīt iemeslu, kapēe vilciens apstājies. Tuvumā nebij nevienas stacijas.'

Misis Auda un Fikss sāka jau baiļoties, ka misters Fogs neiedomājas izkāpt no vagona. Bet viņš tikai pa­teica savam sulainim:

—- Ejiet palūkot, kas tur notiek.

Āķis izsteidzās laukā. Kādi četrdesmit pasažieri jau bij izkāpuši no vagoniem, arī pulkvedis Stemps Prok­tors bij tur.

Vilciens'bij apstājies pie sarkanas signāluguns, kas noslēdza ceļu. Mašīnists un konduktors dedzīgi strīdē­jās ar dzelzceļa sargu, ko tuvējās Medicenbevas stacijas priekšnieks bij atsūtijis vilcienam pretī. Pasažieri bij pienākuši klāt un ari iejaucās strīdā, it sevišķi pulkvedis Proktors ar savu dārdošo balsi un kareiviskajiem žestiem.

Āķis bij piegājis pie pūļa un dzirdēja sargu sakām:

— Nē, nekādi nav iespējams braukt tālāk! Tilts pār upi ir iedragāts un neizturēs vilciena svaru.

Tas bij gaisa tilts, par ko viņš runāja, pārmests pāri strautam, apmēram jūdzi no tās vietas, kur vilciens ap­stājies. Pēc sarga vārdiem dažas tilta ķēcles pārtrūku­šas un tāpēc ārkārtīgi riskanti braukt pa to. Sargs ne­maz nepārspīlēja, teikdams, ka braukt pa tiltu nav iespējams. Amerikāņi vispār ir ārkārtīgi bezrūpīgi, bet, ja viņi reiz brīdina, tad vajag būt neprātim, kas viņus neievēro.

Āķis klausījās sakostiem zobiem, nekustīgs kā sta­tuja, nedrīkstēdams iet atpakaļ vagonā un pavēstīt dzirdēto savam kungam.

— Ko jūs gan domājat! — kliedza pulkvedis Prok­tors. — Mums laikam būs jāpaliek še, kamēr sniegs mūs ieputinās kupenā?

— Pulkveža kungs, — konduktors atbildēja, - ir telegrafēts uz Omahas staciju, lai atsūta pretim citu vil­cienu, bet pirms sešām stundām tas nevar būt klāt.

— Sešas stundas! — Āķis iesaucās.

— Bez šaubām, — konduktors atbildēja. — Bet tik daudz laika mums arī vajadzīgs, kamēr kājām nokļūsim no šejienes līdz stacijai.

— Kājām! — visi pasažieri iekliedzās kori,

— Cik tālu stacija ir no šejienes? — kāds no viņiem ievaicājās konduktoram.

— Vienu jūdzi, bet viņpus upes.

— Bet vai upei nevar pārbraukt pāri ar laivu? — pulkvedis jautāja.

— Tas nav iespējams. Upe ir pārplūdusi, un, lai atrastu sēkli, mums būs jānoiet kādas desmit jūdzes uz ziemeļiem.

Pulkvedis lādējās, vērsdamies gan pret konduktoru, gan pret pūli, un Āķis pārskaities tikko nesāka piebalsot viņam. Te nu bij tāds kavēklis, pret kuru pat viņa kunga banknošu soma nekā neiespēja.

Pasažieru izmisums bij jo lielāks tāpēc, ka viņiem ne tikai jākavē brauciens, bet vēl jānoiet piecpadsmit jū­dzes pa sniega klāto klajumu. Kņada, saucieni un la­māšanās, bez šaubām, pievilktu arī Fileasa Foga uz­manību, ja šis džentlmenis nebūtu pilnīgi iegrimis savā spēlē. _

Tomēr Āķis atzina par nepieciešamu viņu brīdināt un, nodūris galvu, devās atpakaļ uz vagonu, kad vil­ciena mašīnists Forsters, īsts jeņķis, iesaucās skaļā balsī:

— Kungi, ir tomēr vēl viena iespēja tikt upei pāri!

— Pa tiltu? — pasažieri apvaicājās.

— Pa tiltu.

— Ar šo pašu musu vilcienu? — pulkvedis prasīja.

— Ar šo pašu.

Āķis bij apstājies un uztvēra katru mašīnista vārdu.

— Bet tilts taču var iebrukt! — iesaucās konduktors.

— Nieki, — Forsters atbildēja. — Es esmu pārlie­cināts, ka, ar maksimālo ātrumu braukdami, mēs tomēr tiekam pāri.

— Velns lai parauj! — Āķis nodomāja.

Bet daļa pasažieru tūliņ piekrita šim projektam. It sevišķi Forsteram tas bij pa prātam. Viņa sakarsētām smadzenēm tas likās pilnīgi realizējams. Viņš atcerē­jās, ka daži inženieri pat gudrojuši laist vilcienus draus­mīgā ātrumā tāpat ftluži bez tilta pāri upei. Un tā galu galā visi šajā jautājumā ieinteresētie nostājās mašī­nista pusē.

— Mums ir piecdesmit pret piecdesmit par to, ka tik­sim pāri, — viens teica.

— Sešdesmit, — otrs piebilda.

— Astoņdesmit! … Deviņdesmit, pat simts!

Āķis apstulba, kaut gan pats būtu ar mieru uz visu, lai tikai tiktu upei pari, tomēr tāds brauciena veids vi­ņam likās mazliet amerikānisks. Bet bij taču vēl viens veids, kā tikt pāri, tikai te neviens to neiedomāja . . .

— Cienījamais kungs, — viņš griezās pie kāda pa­sažiera, — mašīnista priekšlikums liekas mazliet ris­kants, bet …

— Astoņdesmit! — tas strupi atteica un pagrieza viņam muguru.

— To es zinu gluži labi, — Āķis pievērsās kādam ci­tam, — bet ja drusku padomā .. .

— Nav nekāda domāšana! — amerikānis paraustīja plecus, — ja kāds vēl šaubās par to, ko mašinists at­rod par iespējamu.

— Tā jau nu ir, — Āķis prātoja tālāk, — bet tomēr mazliet riskanti…

— Kā! Riskanti! — Proktors iekliedzās palēkdamies. — Ar vislielāko ātrumu, jums saka! Vai jūs saprotat? Ar maksimālo ātrumu!

— Es zinu … es saprotu … — Āķis stostījās, kuram neviens nejāva nobeigt teikumu. — Bet mazāk riskanti un dabiskāk būtu, ja …

— Ko? kur? kā? Ko tas tur muld par dabiskumu? — atskanēja no visām pusēm.

Nabaga zēns nezināja, kā tiem pateikt.

— Vai jums bail? — pulkvedis Proktors jautāja.

— Man, bail? — Āķis iesaucās. — Nu, labi! Es pa­rādīšu šiem cilvēkiem, ka francūzis var būt tikpat ame­rikānisks kā viņi paši …

— Iekāpt! Iekāpt! — konduktors kliedza.

— Jā gan, iekāpt! — Āķis noņurdēja. — Iekāpt un laist vaļā! Bet nekaitēja taču padomat par to, ka daudz vienkāršāk bij pārlaist pasažierus kājām pār tiltu un tad ar vilcienu braukt iepakaļ.

Bet neviens viņa prātojumus neklausījās, neviens ne­gribēja iegaumēt tik vienkāršu patiesību.

Pasažieri atkal bij novietojušies vagonos. Āķis nosē­dās savā vietā, ne vārda nepastāstījis par notikušo. Spē­lētāji bij pilnīgi aizņemti savā darbā.

Lokomotīvē spēcīgi nosvilpās. Mašīnists pabrauca vilcienu kādu jūdzi atpakaļ — kā lēcējs, kam vispirms jā ieskrienas.

Bet tad, pēc otrā svilpiena, vilciens sāka doties uz priekšu, arvien straujāk, kamēr sasniedza drausmīgu ātrumu. Lokomotīve it kā stenēja nepārtrauktā laidā, virzuļi apgriezās divdesmit reižu sekundē, ap riteņu ass galiem kūpēja dūmi. Nojaušams bij, ka, ar simts jūdžu ātrumu stundā skriedams, vilciens nemaz vairs nespier žas uz sliedēm — ātrums iznīcināja viņa svaru.

Un pāri viņš bij! Gluži kā zibens uzliesmojums. Tilta nemaz nemanīja. Vilciens itin kā pārlēca no viena krasta uz otru. Mašīnists paspēja apturēt lokomotīvi tikai piecas jūdzes viņpus stacijas.

Bet, tikko vilciens bij pāri upei, tilts brīkšķēdams no­gāzās straujajā Medicenbevas upē.